Visvaldis Feldmanis (09.04.1938. – 15.05.2017.)
Pieminot tālbraucēju kapteini Visvaldi Feldmani, uzreiz nāk prātā Kolkas bāka. Lai gan ar šo vienīgo Latvijas salu ir saistīts tikai neliels kapteiņa mūža nogrieznis, to atceramies visvairāk un te atmiņu ir krietni pulkāk nekā par Visvalža jūras gaitām.
Par tām parasti viņš stāstīja pats, ērtāk izkārtojis savus viesus mājīgajā “Buru” verandā, kur ik glezna, ik fotoattēls un uz savdabīgā, stūres ratam līdzīgā bāra stiklotās virsmas izkārtotie tāljūru suvenīri stāstīja par tālbraucēja kapteiņa mūžu – smeldzīgu, piedzīvojumiem un pārbaudījumiem bagātu, apskaustu un intrigās ievērptu, jo Visvaldis Feldmanis nebija no ērtajiem, viņam bija daudz paziņu, bet maz draugu. Tikai retajam bija ļauts pa savam kārtot šo subordināciju starp izglītotu tāljūru kapteini un sauszemes dubļu bridēju, jo daudzus tā arī Visvaldis nodēvēja – par klinklūriņiem, plānā galdiņa urbējiem.
Tiešums un domu precizitāte – tā varam raksturot Kapteiņa lūkojumu uz pasauli, kurā viņam bija lemts nodzīvot 79 gadus – raibus kā dzeņa vēders, mīlot un tapt mīlētam. Veiksme zēnībā uz Doma laukuma kāpnēm sastapt toreizējo zivsaimniecības ministru Kārli Budi, panākumi pirmajos reisos, kur labi atalgotais darbs ļauj iegādāties māju Dzintaros, darbaudzinātāja talants un uzticēšanās savai komandai, kas ļāvis īstenot vispārdrošākās idejas.
Visvaldis bija romantiķis. Saunaga puika, kurš ar lībieša sīkstumu visu dzīvē sasniedzis tikai pats ar savām rokām. Mīļākais kuģis – ražošanas refrižerators “Tauiska”, kas kalpojis par radošuma laboratoriju Liepājas skartajiem – Egonam Līvam un Olafam Gūtmanim. “Tauiskā” pa klusam iebūvētajā saunā dzimušas idejas par latviešu jūrskolām, skaudro kuģniecības vēsturi un pašu darāmo, lai no kuģiem nepazustu pēdējais latvietis. Uz “Tauiskas” bija 13 tautību jūrnieki, jo 14. tautība toreiz vēl netika oficiāli atzīta. Ierakstu pasē, ka ir lībietis, Visvaldis saņēma tikai 1988. gada 25. aprīlī.
Veiksme – šo vārdu nākas atkārtot. Arīdzan mācīšanās pie tādiem jūrskolotājiem kā zemūdenes “Ronis” komandieris Hugo Legzdiņš, skolas gaitas kopā ar Bruno Zeiliņu, Kolkas bākas pārvaldība Rīgas brīvostas pakļautībā. Toreizējais Rīgas brīvostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs paša atbalstītajā filmā “Gaisma pār Kolkasragu” par Visvaldi Feldmani saka: “Visvaldis Kolkas bākā ir ieguldījis tik daudz savas enerģijas, cīnoties ar tumsas un gaismas spēkiem, labojis, atjaunojis, atgriezis bāku sabiedrības apritē.” 2016.gada Lībiešu svētkos Kapteinis svinīgi nodeva Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam Kolkas bākas zīmi, kas tai bijusi piestiprināta kopš celtniecības laikiem. Paglābis no metāllūžņu vandāļiem, lētas popularitātes un slavas kārotājiem. “Bāka pieder valstij, un arī bākas zīmei ir jānonāk valsts muzejā,” stingri pārliecināts bija Kapteinis.
Man atmiņā žurnālistes Violas Lāzo teiktais par tāljūru kapteiņiem – “viņi nav šaurā laivā sēdētāji”. Visvaldis pirmais paceļ Eiropas Savienības karogu Kolkas bākā, un stāsts par karogiem ir īpašs. Viņa “Burās” svētku reizēs mastā ir trīs karogi – Latvijas, Eiropas Savienības un lībiešu zaļi balti zilais. Vārti vienmēr bijuši atvērti gaidītiem ciemiņiem, un atbildība, ar kādu “Burās” gaidīti viesi, ir no tiesas apbrīnojama. Kad sarunās pavīd personiski motīvi, bieži vien Kapteiņa acis kļūst valgas, jo līdzpārdzīvojums teiktajam ir pārāk skaudrs. Bet tad atkal skan smiekli, kāds jūrnieku joks vai atgadījums no dzīves. “Burās” nestāstīja anekdotes, jo jūrā un krastā piedzīvotais bija daudz interesantāks, daudz aizraujošāks.
Vienmēr pietrūka laika. Kaut kas bija jāatstāj arī nākamajai tikšanās reizei. Un tā – vienmēr. Līdz brīdim, kad Visvaldis atkal satiksies ar savu Kolkas bāku. Jo, kā teica Kapteinis, katram cilvēkam dzīvē ir jābūt savai bākai…
Gints Šīmanis.