Kad esi bijis otrais aiz Dieva
Sarunu ar kapteini Igoru Vītolu biju aizrunājusi jau 2006. gada Jūrniecības gadagrāmatas dzimšanas dienā. Gadagrāmatas dzimšanas diena vienmēr sakrīt ar Latvijas Jūrniecības savienības kopsapulci. Tā būs arī šajā reizē, kad, ļoti iespējams, tiks aizsākta kāda jauna un skaista tradīcija – jūrniecības gada cilvēku godināšana. Šoreiz iniciatīvu uzņēmās Latvijas Jūrniecības gadagrāmata, jo oficiāls lēmums Jūrniecības savienībā vēl nav pieņemts un nolikums vēl nav izstrādāts. Bet es ticu, ka būs. Šogad bez nolikumiem un formalitātēm Latvijas Jūrniecības gadagrāmata pasludina, ka tituls „Par mūža ieguldījumu jūrniecībā” tiek piešķirts tālbraucējam kapteinim Igoram Vītolam. Dzīvē laikam tomēr nekas nenotiek tāpat vien, visam ir kāda nozīme un sakarība. Igors Vītols savulaik bija starp pirmajiem Latvijas tāljūras ekspedīcijas kapteiņiem, tagad viņš ir pirmais titula „Par mūža ieguldījumu jūrniecībā” saņēmējs.
„Esmu no jūrnieku dzimtas. Mans tēvs un tēva brālis bija jūrnieki, pat māte septiņus gadus kopā ar savu vīru, manu tēvu, kuģoja. Tēvs savulaik pabeidza Mangaļu jūrskolu, bet tēva brālis 1906. gadā Ainažu jūrskolu. Jau no puikas gadiem atceros, ka mājās visas sarunas grozījās ap jūru, kuģiem un jūrniecību. Tas viss manī sūcās iekšā un palika. Klausījos vīru stāstos par jūru un iztēlojos, kādi ir tie jūras plašumi, un vienmēr ilgojos tur nokļūt. Toreiz jūra man bija kaut kas nesaprotams, tāls un varens. Arī tagad, gadiem ejot un galvai nosirmojot, nevaru teikt, ka manas doms par jūru būtu mainījušās – tā joprojām ir un paliek tāla un varena. Un ir tikai viena atšķirība – diezgan daudz esmu piedzīvojis un pārdzīvojis tās varenajos plašumos.” Tā sākās sirmā kapteiņa Igora Vītola stāstījums par dzīvi, jūru, kuģiem, cilvēkiem un pārdzīvojumiem.
Lai kā sarunas grozījās ap un par krastu, ģimeni un studentiem, allaž atkal un atkal atradāmies uz kāda no kapteiņa Vītola kuģiem. Klausījos un brīnījos, ar kādu mīlestību viņš par tiem stāsta, it kā runātu par tuviem cilvēkiem. „Tiklīdz sāku runāt par kuģiem, man acis kļūst valgas. Tā ir bijusi visa mana dzīve!” Un kapteinis dziļi ieskatās man acīs. Nu valgas kļūst manas acis. Pāri mugurai skrien skudriņas, iedomājoties, cik daudz piedzīvojis un pārdzīvojis šis staltais sirmais kungs. Un šķiet dīvaini, ka tāds jūrā rūdīts vīrs reizēm var kļūt arī tik sentimentāls. „Uz vecumu laikam visi kļūst sentimentāli, jo jaunībā jau tādām lietām nav laika,” sarunā repliku iemet kapteiņa kundze Aina. „Tur nav ko teikt,” kapteinis turpina, „kuģis kopā ar cilvēkiem ir dzīvs. Kad iedomājos, kāds izskatījās mans „Ostrov Sibirjakova” ar nolaistām enkura ķēdēm pirms nodošanas dzelžos, gribot negribot kaklā sakāpj kamols. Bet kāds skaistulis tas bija… Es uz „Sibirjakova” nostrādāju astoņus gadus, kopā visu Atlantijas okeānu krustu šķērsu izvagojām. Tieši no sava „Sibirjakova” 1987. gadā, kad svinēju savu sešdesmito jubileju, nokāpu krastā un pateicu: pietiek! Es savas jūras gaitas beidzu!”
Nu Igors Vītols atkal ik dienas ir kopā ar savu mīluli „Sibirjakovu”. Patiesībā pašlaik kuģis vēl tikai top, bet Vītola kungs ir apņēmības pilns modeli uzbūvēt. Viņš ceļoties agri, ap pieciem no rīta, un, kā pats saka, klusiņām ņemas ap modeli. „Nu beidzot man atliek laiks šādai nodarbei, jo vairs nekur nav jāskrien.” Brīvais laiks gan uzradies tikai no 2007. gada rudens, kad pēc astoņdesmitās dzimšanas dienas, ko nosvinēja 17. maijā, pateicis: „ Pietiek! Es savas aktīvās darba gaitas beidzu!” Un no Latvijas Jūras akadēmijas, kur daudzus gadus strādājis par pasniedzēju un lasījis lekciju kursus jūras astronomijā, kuģošanas drošībā, jūras tiesībās un par kuģošanas navigācijas līdzekļiem, devās atpūtā.
Bet pirms tam bijis garš darba mūžs, sākot no 1950. gada, un vairāk nekā trīsdesmit gadi pavadīti jūrā. Godīgi sakot, to uzrakstījusi, nedaudz samulsu: nu nē, noklausoties stāstījumu par smago un atbildīgo darbu jūrā, nemaz nedrīkst tik vienkārši teikt – pavadīti gadi! Tie ir veltīti, atdoti, ziedoti, nostrādāti, bet varbūt vispareizāk būtu teikt – jūrā izdzīvoti gadi. Atverot enciklopēdijas „Latvijas jūrniecības vēsture 1950–2000” 187. lappusi, varam gadu pa gadam izsekot Igora Vītola darba gaitām gan jūrā, gan krastā, tomēr enciklopēdijā tie ir un paliek tikai iekavās ielikti gadaskaitļi un pēdiņās ielikti kuģu nosaukumi. Bet kas zem šiem enciklopēdijas datiem? Visa cilvēka dzīve, kurā ne mazums pārdzīvots.
Laikam liktenī ierakstīts
Kapteiņa Vītola tēvs lielāko sava mūža daļu nokuģojis pa Melno jūru un ātri taisījis jūrnieka karjeru – tikai četrus piecus gadus pēc jūrskolas jau bijis kapteinis. Varbūt cilvēkam mūža gājiens liktenī ierakstīts, bet varbūt mantojumā no iepriekšējām paaudzēm saņemts, lai nu kā, bet 1927. gadā kopā ar pirmo kliedzienu Igora Vītola dzīslās sāka ritēt īsta jūrnieka asinis, un tam vislabākais liecinieks ir jūrnieka karjera, kura viņam bija tikpat strauja kā savulaik tēvam. Par īstām jūrnieka asinīm liecina arī tas, ka nu jau mazdēls iet senču pēdās un pēc Latvijas Jūras akadēmijas beigšanas strādā par vecāko stūrmani uz Norvēģijas ķīmisko produktu tankkuģa.
„Man ir 27 gadi, pilnīgi nekādas pieredzes, es neko nezinu par siļķu zveju, bet apņemos vadīt zvejas kuģi un cilvēkus,” agrā jaunībā atgriežas sirmais jūrnieks. „Lai cik neprātīgs varētu likties šāds lēmums, toreiz man tas bija vienīgais glābiņš. 1949. gadā pabeidzu Rīgas jūrskolu ar tālbraucēja stūrmaņa diplomu. Un viss. Ir 1950. gads. Tēvs un svainis sēž lēģerī, viņus atbrīvo tikai 1953. gadā, un es esmu vienīgais apgādnieks savai sievai, diviem bērniem, mātei un māsai. Saprotams, ka biogrāfijas dēļ nav ko domāt par jūru. Tā nu bez vīzas strādāju Rīgas ostā uz velkoņa par trešo, tad otro palīgu. Diez kas nav un arī ar naudiņu pavisam bēdīgi. Sapratu, ka izejas nebūs, un nolēmu labprātīgi braukt uz Magadanu pelnīt naudu. Re, cik tas jocīgi, daudzus no Latvijas uz turieni aizveda, bet es biju gatavs turp doties labprātīgi. Savu lēmumu īpaši neslēpu, tāpēc par to bija padzirdējuši kuģniecībā. Nezinu teikt, vai mani kuģniecībā labi ieredzēja, bet kādu dienu kapteinis Brašķis* saka, ka esot nokārtojis formalitātes, vai es negribu iet uz Atlantiju zvejot siļķes. Pirmajā brīdī sametas melns gar acīm, jo man par zivju zveju pilnīgi tumša bilde. Otrā doma: esmu taču dzīvs cilvēks, visu varu iemācīties, vai tad netikšu galā ar šādu izaicinājumu!? Ja svaru kausos jāliek Magadana, no kuras varu vairs neatgriezties, un Atlantija, no kuras mājās pārradīšos pēc pusgada, tad tie nosveras par labu siļķu zvejai Atlantijā. Es iešu! – tāds bija mans lēmums. Tagad varu teikt godīgi, ka toreiz mani pārņēma diezgan liels izmisums, jo tālāk par Baltijas jūru nebiju gājis, kāda vēl Ziemeļu jūra, kāds Atlantijas okeāns, un kur nu vēl Farēru salas! Man tā bija tikai ģeogrāfija. Neapskaužams stāvoklis, bet atkāpšanās ceļa nav. Un nākošos sešus mēnešus viss, kas notiek okeānā, pieder vienīgi tev.”
Pirmā ekspedīcija. Tāda kā zinātniska pieeja
Kapteinis Vītols saka, ka laikam nu ir palicis pēdējais mohikānis no Latvijas pirmās ekspedīcijas zvejas, kad pašiem sava bāzes kuģa vēl nav bijis, tāpēc toreiz esot sadalīti starp Klaipēdas un Kaļiņingradas ekspedīcijām.
„Zvejas vietā ieradāmies jūlijā, pieci Latvijas kuģi jau bija priekšā no aprīļa, bet atgriešanās paredzēta decembra beigās. Zvejas rajonā pavisam kādi astoņsimt kuģi turējās barā un cits citam tīklus meta priekšā. Visi kaut ko dara un kaut ko zvejo, bet, šķiet, neviens īsti nesaprot, kur atrodas. Klausos, ka kuģis, kas ir man blakus, dod koordinātas it kā būtu kādas divsimt jūdzes prom no mums. Paši jau arī bijām zaļi, pat tīklus izmest nepratām. Metam vienu, otru reizi, viss pa tukšo, kādam tīklos kaut kas ir, mums nekā. Redzu, ka zēniem vairs nav nekāda prieka. Nu, tad sapratu, ka vajadzīga cita, zināmā mērā zinātniska pieeja. Varbūt pirmo reizi apzinājos, ka dzīvē visvairāk noder tieši tas, kas nācis ar grūtībām vai pat ar nepatiku. Ak, kungs, kā man tā astronomija jūrskolā negāja pie dūšas, bet nu palīdzēt varēja tieši tā! Iedibināju stingru kārtību, visu sīki vajadzēja dokumentēt, katram sardzes stūrmanim sava diena bija jāizrēķina, lai es vienmēr varētu zināt, kur atrodos. Kajītē pie sienas bija liela planšete, kurā viss tika atzīmēts: ar kādu ātrumu un kā kustas siļķu bars, uz kurieni tas dodas, cik paši esam nodreifējuši. Tas viss jāpēta, jārēķina un jāņem vērā, un tikai tad jāmet laukā tīkli. Es jau teicu, ka tīklus mest īsti nepratām. Vienu dienu uzsaucu visu komandu augšā uz klāja, lai paskatās, kā citi strādā, kamēr mēs tikai bakstāmies. Ejam ar kādiem četriem pieciem mezgliem blakus kaimiņu kuģim. Viņējie vīri met tīklus, tie lido kā putni, desmit piecpadsmit minūtes, un darbs padarīts. Manējie stāv un skatās – mutes vaļā. Bet viņi ātri saprata, kas un kā jādara, un pēc kāda laika mums gāja no rokas. Skatos, man sāk parādīties rezultāti, siļķe nāk arvien labāk. Es biju uzsēdies uz zivs, un pēc sešiem mēnešiem ar tādu nemākuli kā es priekšgalā plānu izpildījām par simt piecdesmit procentiem.”
Cilvēks cilvēkam
Kapteinis Vītols atceras, ka nācis lielais rublis. 1954. gadā kuģa pavārs vienā reisā nopelnījis 22 tūkstošus, bet „Pobeda”, tā laika glaunākā mašīna, maksājusi 16 tūkstošus. Nav ko liekuļot un teikt, ka nopelnītajam nav nekādas nozīmes, un kā vēl ir. Pēc sūra pusgada darba cilvēki atgriezās mājās un bija apmierināti. Bet pašam kapteinim lielāko gandarījumu devusi cilvēku uzticība, ko viņš vienmēr ir pratis novērtēt un licis pirmajā vietā. Ja cilvēki, ar kuriem pusgadu diendienā būts jūrā, atkal vēlas strādāt kopā, tad tā taču ir vienreizēja uzticība no padoto puses. Un, ja divus mēnešus pēc atgriešanās no pirmā reisa – pirmās tāljūras zvejas ekspedīcijas – cilvēku norīko par flagmaņkapteini un viņam uztic 30 zvejas kuģus, tad tā ir uzticība arī no vadības puses. Liekot roku uz sirds, kapteinis saka, ka nekad nav gājis sev kaut ko lūgt, vienmēr tikai strādājis pēc labākās sirdsapziņas.
„Laikam jau to redzēja un novērtēja,” kapteinis nobrauc ar lielo, bet slaido plaukstu pār vaigu. „Tad arī sapratu: kā kapteinis ar savu darbu esmu uz pareizā ceļa. Ja padomāju no šodienas pozīcijām, varētu teikt, ka man tiešām ir bijusi lieliska karjera, savā darba mūžā esmu piedzīvojis augstu lidojumu un strādājis uz visu veidu zvejas kuģiem. Bet tolaik par tādām karjeras lietām pat neiedomājos. Domāju vienīgi par cilvēkiem, jo sapratu, ka tikai tad, ja cilvēkam dos labu darbu un samaksu, ja cilvēks jutīs rūpes par sevi, viņš labi strādās un no viņa varēs gaidīt arī disciplīnu. Jūrā ir jāpaļaujas citam uz citu un biežāk jāsaprotas bez vārdiem. Piemēram, metam tīklus. Tad katram jāzina sava vieta, un, nedod Dievs, ja ar tīklu kādu ierauj iekšā! Visiem jābūt kā nažiem! Ja arī no manis kāds dabūja pa ausīm, viņš lieliski apzinājās, par ko. Un nekādu lieku jautājumu, nekādu sūdzību! Uz kuģa es biju stingrs, bet arī pieejams. Tāpēc vien, ka esi kapteinis, tev taču nav jāzaudē cilvēciskums. Vispirms jābūt cilvēkam! Bet attieksmi pret cilvēkiem man iemācīja mamma. Viņa teica: „Dēls, tu taču esi vienīgais uz kuģa, pie kā jūrnieks var atnākt un uzticēt savas domas un savas jūtas. Pie kā cita lai viņš iet?” Šie mātes vārdi vienmēr ir bijuši kopā ar mani. Es saprotu, ko viņa man gribēja iemācīt… Jāprot gādāt ne tikai par to, lai cilvēks labi nopelnītu, bet vispirms jau, lai viņa dvēsele būtu vesela.”
Kā ārstēt dvēseli?
Nereti jau no jūrniekiem ir dzirdēts, ka to dvēseli mēģina izārstēt ar čarku. Dažs labs no tādas ārstēšanās gluži slims paliek vai pat atkarīgs uz mūžu.
„Tur jau tā lieta, ka kapteinis savas vājības nedrīkst izrādīt. Ko tu varēsi prasīt no padotajiem, ja pats nevarēsi nostāvēt kājās? Bet pusgads ir krietns laiks, visādi gadās. Oficiāli jau pārtikas sarakstā šņabis iekļauts nebija, bet man uz bāzes kuģa pazīstams kapteinis, un tad jau visu var sarunāt. Atceros dažus gadījumus, kas lika man pārdomāt dzīvi.
Varu lepoties, savulaik daudz varēju turēt. Šņabītim piecdesmit astoņi grādi, un mēs trijatā pa nakti septiņus pusstopus izdzērām. Un strādājām, un nekas nevienā acī. Citā reizē atkal pavisam neliela ieraušana beidzās traģiski. Tas notika Ziemeļjūrā, kad pēc mazas dropītes viens kapteinis pār bortu pārkrita, tiesa, tas nebija no dzeršanas, bet gan no sirdstriekas. Tomēr nepatikšanas bija diezgan nopietnas, jo iedzeršana tomēr bija notikusi. Toreiz mani no kapteiņa uz laiku pazemināja par vecāko stūrmani un uzlika uz cita kuģa. Tai reisā mēs tā nopietni paniekojāmies. Pēc atgriešanās uz sava kuģa vajadzēja stipri vien sevi valdīt: viena rokas stiepjas pēc glāzītes, bet otra tai sit pa nagiem. Nedrīkst! Pēc reisa atnācu mājās, un tad nāca sapratne: tā nevar turpināties, kapteini! TAS jau iet pāri kantēm! Nevienam neko nevajadzēja teikt, pats apzinājos, un, lai pieliktu punktu, man arī ārsta palīdzību nevajadzēja. Tā jau nav, ka esmu pilnīgi svēts, pa kādam jau iemetu, bet ar mēru.
Bet uz kuģa vīri, protams, mēģina visādus brīnumus izdomāt. Vecākais mehāniķis man saka, ka veči niekojas, bet nevar saprast, kur viņi to dziru slēpj. Pārmeklējam kuģi, nav. Te vecākais stūrmanis saka, nāciet atpakaļ, paskatieties – otrajā kojā spilvens kustas. Jā, kārtībā! Rokā ir! Citu reizi atkal tāds atgadījums. Stāvam uz kuģa un skatāmies, no atpūtas krastā nāk divi mūsējie un stiepj koferi. Nu, tik smagi stiepj! Kapteiņa palīgs šiem jautā, ko viņi tā nes? Ļičnije vešči (personīgās mantas). Lai rāda šurp. Pilns koferis ar pudelēm. Tad nu tās personīgās mantas no desmit metru augstuma lidoja pret ostas akmeņiem. Kārtībai jābūt visās lietās, to manējie zināja itin labi. Arī to, ka katru rītu deviņos kopā ar ārstu gāju apgaitā pie ierindniekiem, un viņi zināja, ka visi pārkāpumi parādīsies algu sarakstā. Ja nevar citādi, tad jāsit ar rubli.”
Augstākie spēki stāv klāt
„Kārtībai jābūt, tur nav ko runāt!” Tas izskan stingri un noteikti arī tagad, kad sēžam pie kafijas tases un skatāmies nu jau par vēsturi kļuvušās bildes. Tā kārtība, ko piesauc kapteinis, attiecas arī uz ikdienišķām lietām, ko, protams, nevar salīdzināt ar milzīgo atbildību uz kapteiņa tiltiņa, bet kas tāpēc nav uzskatāmas par mazāk svarīgām. Kapteinis Vītols kārto savas dzīves arhīvu. Nodzīvoto mūža gadu un notikumu secībā salikti fotouzņēmumi: māte, tēvs, ģimene, jūrskola, kuģi, kolēģi. Visām bildēm klāt paraksti. „Kad manis nebūs, kas vairs zinās, kas tās par bildēm un kas tie par cilvēkiem? Tā tās lietas neiet!” Taisnība vien ir, mēs taču katrs savā bilžu kastē reizēm atrodam kādu apdzeltējušu foto, no kura mums pretī raugās nezināma cilvēka acis. Un nav nevienas pieturas zīmes, kas norādītu, kas tas par cilvēku un kāpēc viņa foto ir pie mums. „Re, šis skaistulis ir bāzes kuģis „Konda”.” Atkal kapteiņa balsī dzirdamas tās dīvainās vibrācijas. Kā gan citādi, viņš taču domās atkal stāv uz kapteiņa tiltiņa. Bet es šajā brīdī vēlos zināt, kas, no viņa tiltiņa skatoties, jūrā ir vistrakākais. „Tūlīt tā grūti pateikt. Dažādās situācijās ir dažādi trakumi. Viens trakums ir tad, kad tu ar mazo, četrdesmit divus metrus garo kuģīti ej četrdesmit piecu grādu leņķī augšā pa vilni, bet tur augšā griežas Andrejs, tas ir tāds galotnē plīstošs vilnis. Sargādams kuģi, uzbrauc augšā un redzi, kas visapkārt okeānā darās, bet tad tu atkal brauc lejā un vairs neredzi pilnīgi neko. Tā bija tā sauktā čaika, un tas ir viens trakums. Pavisam citu trakumu nācās piedzīvot ar lielajiem kuģiem. Reiz ar simt piecdesmit metrus garo „Sibirjakovu” nāku mājās no Džordža pa vilnim ar vismazāko gaitu, man aiz muguras nāk tāds četrdesmit grādu vilnis. Tas nāk klāt un plēš pa pakaļgalu tā, ka aizmugurējās durvis izrauj. Vai tas būs septītais, devītais vai desmitais, bet tāds viņš nāk. Un vējš četrdesmit viens, četrdesmit divi metri sekundē, bet mums divdesmit pieci metri sekundē jau ir vētra… Tomēr pats trakākais laikam ir tad, ja jāiet dibenā,” kapteinis atbild uz manu jautājumu un tūlīt arī piebilst, ka lielākais ļaunums, kāds vien var būt, tomēr ir cilvēku bezatbildība un nolaidība. Reizēm tieši cilvēka kļūdām sekas var būt graujošas. Diezin vai kādreiz būs citādi, cilvēks tomēr izšķir visu, un to apliecina arī kapteiņa Vītola nākamais stāsts.
„Vecākā stūrmaņa nolaidības dēļ tikai par mata tiesu bijām no avārijas. Ar „Kondu” gājām uz Labradoru, kur vienam zvejas kuģim vajadzēja iedot degvielu, bet no diviem paņemt kravu. Pienāku pie Labradora un jau redzu pirmo aisbergu, patruļlidmašīna reizi dienā ziņo tā koordinātas. Eju pa lediem, aizmugurē liels Norvēģijas zvejas kuģis, temperatūra krītas. Es stāvu uz tiltiņa tulupā. Auksts. Pirmajam palīgam saku, lai uznes augšā vienu pudeli ruma. Mēs visi – es, stūrmanis, stūres vīrs – esam kaujas gatavībā. (Man šī šķiet „Titānika” cienīga aina. – Aut.) Aiz aisberga ir tīrais ūdens. Laimīgi esam pārlaiduši saspringtu nakti. Tā kā neesmu aizvēris acis vairāk nekā divdesmit četras stundas, saku stūrmanim, ka iešu mazliet pagulēt. Kad, nedaudz atpūties, atkal stājos pie darba, mēs dreifējam laukā no lediem, sāk jau spēlēt okeāna vilnis, un vecākais stūrmanis aiziet gulēt. Izrādās, viņš man nav pateicis ļoti svarīgu ziņu – ka diviem lielajiem zvejas traleriem no pakaļgala atdevis ūdeni. Nu pakaļa pacēlusies augšā un visas skrūves par divdesmit centimetriem salocītas… Gatavs! Kārtībā! Dzinējs apstājas. Diennakti remontējam kuģi un ar apdauzītiem spārniem ejam mājās. Pie Biskajas mūs noķer vētra. Kā tagad atceros – pie stūres stāv maza auguma matrozis, arī stūrmanis ir neliela auguma, tāpēc viņi vētrā neredz, kas notiek apkārt. Esmu liela auguma vīrs, labi visu redzu un, lai noturētu kuģi, visu liku komandēju: pa labi, pa kreisi. Vienā reizē stūres vīrs sajauc manu komandu un vētrā sagriež kuģi šķērsām, to aizmet kādus simt divdesmit metrus uz vienu pusi, stūrmanis aiziet pa gaisu. Pēc otrā sviediena jūtu – kuģis dreb šā vārda vistiešākajā nozīmē, un tas liecina, ka klāt pēdējā robeža, ja būs vēl viens sviediens, kuģis to vairs neizturēs un ies riņķī. Tomēr otrais stūrmanis kaut kā četrrāpus tika līdz stūrei un sagrieza kuģi atpakaļ. Tā mums viss beidzās laimīgi. Kuģi, protams, izremontēja, bet tas, ka cilvēks šādos apstākļos var kļūdīties, arī ir cilvēciski saprotams. Visi jau mēs mācāmies no savām kļūdām, ja esam pietiekoši gudri. Un ja esam pietiekoši gudri, ieklausāmies arī labā padomā.”
Ja dabū amatu, laime pati nāk
Jau pirmajā reisā, neko vēl nezinādams par zvejas knifiem un siļķu noslēpumiem, bez pieredzes un vēl bez daudz kā cita, kapteinis Vītols vienu zināja skaidri: viņam lielajā barā nav ko darīt, pašam jāizstrādā savs rokraksts un jāmeklē savs jūras ceļš. Kā pats saka, to atrast laikam palīdzējis viņa raksturs: stingrība, noteiktība, neatlaidība un cilvēciskums.
„Es nevienam ar savām gudrībām neuzmācos, ja kāds gribēja ar mani kopā zvejot, nāca līdzi. Savu reizi kādi pieci kuģi, kuriem nebija eholota, meklēja mani, un nebija jau nekāds noslēpums, kur es dzīvojos. Reiz piedzīvoju tādu jokainu sajūtu. Uz Atlantiju atnāk piekrastes kapteinis Aleksandrs Bērziņš no Salacgrīvas. Tolaik viņam varēja būt kādi sešdesmit gadi, man nedaudz vairāk par divdesmit septiņiem. Bērziņš man saka: kapteini Vītol, es šeit esmu pirmo reizi un nezinu, ko un kā darīt. Es atjautāju: vai ar cilvēkiem esat strādājis? Jā, viņš atbild. Tad jūsu nezināšana ir tikai pusbēda. Nāciet līdzi. Un gājām meklēt savu zvejas vietu. Pēc kāda laika Bērziņš no sava kuģa dod ziņu: kapteini Vītol, pie horizonta vairs nav neviena kuģa. Pilnīgi pareizi un ļoti labi! Te mēs abi metīsim tīklus. Nākamajā rītā viņš saka: vai Die’s, šuba nāk ārā! (Par šubu (kažoku) sauca pilnu tīklu, kad zivis ir kādi pieci simti kilogrami uz tīklu. Ja būs vairāk, tad bojas var neizturēt un viss aiziet dibenā.) Zivis nāca, es biju gandarīts, ka pierādīju: mans aprēķins ir pareizs. Kad amatu dabū rokā, tad laime pati nāk klāt!”
Krasta krēsls nepielīp
Tā nu liktenim ir labpaticis, ka, lai cik smagi kuru reizi ir bijis, tomēr kapteinim Vītolam laime smaidījusi gan jūrā, gan krastā. Par ģimenes laimi viņš sūdzēties nevarot, bērni un mazbērni sveiki un veseli. Ar otro sievu trīsdesmit gadus kopā nodzīvojis, līdz ļauna slimība viņam to atņēma. Un, paldies Dievam, ka liktenis ļāvis satikt tuvu cilvēku, tagadējo sievu Ainu.
„Kad beidzu jūrnieka gaitas, izrādījās, ka neesmu bijis atvaļinājumā četrus gadus, nu beidzot varēju to izmantot, biju brīvs no marta līdz pat decembrim. Tad strādāju par flotes priekšnieku zvejnieku kolhozā „Zvejnieks”, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas par Skultes ostas kapteini un dažus gadus par pārvaldnieku, bet mana pēdējā darba vieta bija Latvijas Jūras akadēmija.”
Taču kapteinim Vītolam ir vēl cita pieredze krasta darbā. „Strādāju Zvejnieku kolhozu savienībā par flotes kuģošanas un ekspluatācija nodaļas priekšnieku, un man piedāvā pārcelties uz Ventspili, tur zvejnieku kolhozā „Sarkanā bāka” vajadzīgs priekšsēdētājs. Atkal sava veida izaicinājums. Pie sevis nodomāju, ka nav jau tik traki, kā bija, kad pirmo reizi devos jūrā uz kuģa. Kolhozā strādāju no sirds. „Sarkanā bāka” Padomju Savienībā zvejnieku kolhozu vidū ieņēma trešo vietu, un cilvēki bija apmierināti. Sākām būvēt lielo kultūras namu „Jūras vārti”, jauno zvejas ostu, ar foreļu audzēšanu sākām nodarboties. Viss gāja no rokas. Bet tad Zvejnieku kolhozu savienība mums saka: to visu mēs tagad pārņemsim savā ziņā. Es pretī: nekā nebija! Mēs jums samaksāsim – tā savienība. Nekā nebija! – tā es pretī. Es taču to nevaru pieļaut, jo mani cilvēki ir strādājuši, ielikuši savu darbu un sirdi, un tagad viņiem to visu atņemt? Nekā nebija! Pāris mēnešus notika cīniņš, kurā kopā ar Zvejnieku kolhozu savienību iesaistījās arī pilsētas pirmais sekretārs. Visu atrisināja kolhoza priekšsēdētāja vēlēšanas, kas tolaik notika reizi trijos gados un kurās vajadzēja piedalīties arī kādam no Zvejnieku kolhozu savienības. Noliktajā datumā priekšnieki no centra ziņo, ka nevar ierasties, atliekam sapulci uz divām nedēļām, bet tad izrādās, ka mans pilnvaru termiņš beidzies un es vairs nemaz neesmu priekšsēdētājs. Toreiz aizbraucu uz Rīgu un Pesem teicu: man ar tevi nav ko runāt! Arī tagad mēs tikai sasveicināmies, jo rūgtums nekur nav pazudis. Saprotiet, man pēc tam vajadzēja skatīties acīs kolhoza ļaudīm, kas man uzticējās, bet es nespēju aizstāvēt viņu intereses. Bet krastā jau tā mēdz notikt, ka allaž kāds iekāro tavu krēslu. Reiz, uzstājoties Rīgas refrižeratorflotes bāzes partijas aktīvā, tā arī teicu, ka esmu kapteinis un neviens krēsls man nav pielipis, nevienu es negribu saglabāt. Varbūt tieši šie vārdi man palīdzēja atkal atgriezties jūrā.
Jūra – tā ir tava atbildība
„Krišjāņa Valdemāra jūrskolas izdotajā jūras tiesību grāmatā ir atziņa: kapteinis uz kuģa ir nākamais aiz Dieva. Lūk, šī atziņa man ir likusi daudz domāt par dzīvi, darbu un atbildību. Jau no pirmās dienas jūrā skaidri apzinājos, ka manā vietā neviens atbildību neuzņemsies. Es esmu atbildīgs par cilvēkiem, tāpēc nedrīkstu kļūdīties. Lai gan mēdz teikt, ka kļūdīties ir cilvēcīgi, es to nedrīkstēju. Tāda bija mana pārliecība. Uz kuģa katrs cilvēks ir savā vietā, un nedrīkstēju pieļaut arī to, ka mani vīri neprastu savu darbu un lieki tērētu laiku nevajadzīgās darbībās, ka darbu, ko var paveikt piecpadsmit minūtēs, darītu trīs stundas. Arī Latvijas Jūras akadēmijā biju stingrs pasniedzējs un neatkāpos, kamēr nebiju pārliecināts, ka students visu ir sapratis, jo tas, ko viņam mācu un skaidroju, būs nepieciešams praktiskajā darbā. Es vēlējos, lai topošie jūrnieki uz visu spētu paskatīties plašāk un redzēt kopsakarības. Jūra no katra prasīs atbildību. Sagatavot lekcijas – tas arī no manis prasīja ļoti daudz, jo es nevarēju tikai kaut ko iepļāpāt.
Daudziem jūrā pietrūka izturības. Bija cilvēki, kuri jūrā aizgāja bojā, bija tādi, kas vienu reisu nobrauca, otrreiz vairs negāja un jūru negribēja redzēt. Bet bija tādi, kas palika. Es paliku, jo man izturību bija iedevusi Rīgas jūrskola. Tālākajam darbam un dzīvei šī skola man ļoti daudz deva. Mēģināšu paskaidrot, kāpēc to īpaši uzsveru. Rīgas jūrskola bija militāra mācību iestāde, un tie pieci gadi, kurus šeit mācījos, bija ļoti grūti. Sākums bija līdz asarām smags. Kāda ainiņa no visparastākās skolas ikdienas. Mūs ierindā ved pusdienās. Pa kāpnēm ejam brīvsolī, bet ierindā. Iesoļojam ēdamzālē, pēc komandas pagriežamies ar skatienu pret galdu, pēc komandas pieejam pie savas vietas un pēc komandas apsēžamies. Ķeramies pie karstajām alumīnija krūzēm un dzeram, jo zinām, ka jebkurā brīdī var atskanēt komanda „celties!”. No viena stāva uz otru staigāt nedrīkstēja, bija disciplīna.
Iedzina mums stāju un sagatavoja izturēt grūtības. Jūrskola man ļoti daudz deva darbā ar cilvēkiem. Nekad negribēju vieglāku darbu, un es esmu pateicīgs jūrskolai un tam šausmīgi smagajam darbam, kas izveidoja manu raksturu. Ja man būtu jāsāk dzīve no jauna, es darītu to pašu, ko esmu darījis. Neko nemainītu! Gaidot jūs (domāta raksta autore), es pie sevi domāju: kas tad galu galā es esmu? Nu, gluži zemē metams laikam tomēr neesmu, jo man ir mans kapteiņa gods!”
Anita Freiberga
P.S. Braucot mājās pa sastrēgušo K. Valdemāra ielu, domās vēl arvien kavējos pie Vītola kunga un kundzes. Bijām norunājuši kādas četras stundas. Kad ierados pie viņiem ciemos, mani sagaidīja kapteinis vārda vistiešākajā nozīmē: viss bija perfekts – viņa apģērbs, viņa stāja un viņa domas. „Jums jau droši vien nav daudz laika,” kapteinis man saka, lejot krūzītē kafiju. „Mēs runāsim tik ilgi, cik vien vajadzēs,” atbildu un saprotu, ka cilvēki jau pieraduši cits pie cita nevaļas. Tagad, kad raksts par kapteini Vītolu uzrakstīts, saprotu, cik nelielu daļu no cilvēka dzīves tas atklāj, bet tajā pat laikā, cik lieliski nelielā stāstā atklājas cilvēka būtība: izlēmīgs, profesionāls un stalts kapteinis stāv uz sava kapteiņa tiltiņa, viņa roku silda pīpe, aizbāzta aiz cimda, bet sirdi – cilvēku mīlestība.