Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis un Ordeņu kapituls 2017. gada 20. oktobrī lēma par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā piešķirt Atzinības krusta IV šķiru un iecelt par ordeņa virsnieku ilggadējo jūrniecības darbinieku, Liepājas Jūrniecības koledžas profesionālās izglītības pasniedzēju tālbraucēju kapteini Eduardu Raitu. Apbalvojumu Valsts prezidents Raimonds Vējonis pasniedza svinīgajā ceremonijā Rīgas pilī Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienā, 18. novembrī.
Eduards Raits, Liepājas Jūrniecības koledžas profesionālās izglītības pasniedzējs, Liepājas ostas kapteinis, tālbraucējs kapteinis, tautas daiļamata meistars dzintara un metāla apstrādē.
Kopš 2016. gada E. Raits uzņēmies arī pedagoga pienākumus LJK, lai ne tikai vērotu un sniegtu padomus, bet ar savu personisko piemēru audzinātu un iedvesmotu jaunos jūras virsniekus. Vienmēr akurātais un prasīgais E. Raits liek lietā savu ilggadējo pieredzi un zināšanas, mācot topošajiem jūrniekiem kuģa uzbūvi, un ar savu paraugu rāda, ko jūrniecībā nozīmē profesionāli sagatavots speciālists – jūras virsnieks.
Mērķis – izaudzināt jūras flotes virsniekus par augstvērtīgiem sabiedrības locekļiem
Liepājas Jūrniecības koledžā valda kāds ļoti svarīgs princips: koledžas audzēkņi, kuri būs nākamie jūras virsnieki, ir ne tikai profesionāli jāizglīto, bet arī jāaudzina par īstiem jūras virsniekiem. Liepājas Jūrniecības koledžas pasniedzējs kapteinis Eduards Raits atzīst, ka tas nav vienas dienas un arī ne viena gada darbs. Nav arī gatavas receptes, kā labāk to izdarīt, bet ir skaidrs mērķis, ko koledža vēlas dot saviem studentiem. Mūsdienās viss tik dinamiski mainās un attīstās, tāpēc ir svarīgi ne tikai neizkrist no kopējā tempa, bet arī pagūt veidot vērtīgus cilvēkus, kuri spodrinās Latvijas vārdu pasaulē. Raits ne reizi vien paudis savu viedokli par to, ka cilvēks nav tirgus prece. “Svarīgākais, ko mēs darām – mēs audzinām cilvēkus, palīdzam veidot viņu uzskatus un stāju,” uzsver kapteinis Raits.
“Mūsu valsts politikā man nav pieņemama formālā attieksme pret to, kā risināt nopietnus un ļoti svarīgus jautājumus. Ja visa pamatā nav idejas un sirds degsmes, tad labu rezultātu nevar gaidīt,” saka Liepājas Jūrniecības koledžas pasniedzējs Eduards Raits. Jaunajā mācību gadā viņš koledžā atkal satiksies ar pirmkursniekiem, kuri uz šo jūrniecības mācību iestādi būs atnākuši no dažādām ģimenēm, ar atšķirīgiem uzskatiem, vērtībām un zināšanu līmeni. Kā strādāt ar jaunatni, ko viņiem iemācīt, kā parādīt ceļu, kas šos jauniešus aizvedīs līdz viņu dzīves mērķim? Lūk, jautājumi, kas prasa atbildes. Kapteinis Raits, saņemot pirmkursniekus, lieliski apzinās, ka strādāt ar viņiem nebūs viegli, būs vajadzīga īpaša pieeja un izpratne par to, kā ar mūsdienu jaunatni sarunāties. Bet reizēm labāk par runām der praktiska rīcība. Piemēram, Raits puišiem māca sasiet kaklasaiti, kas, izrādās, nemaz nav tik viegli. Etiķete prasa, lai kaklasaites spicais gals būtu līdz jostas sprādzes vidum. “Zēni skatās, dažs no viņiem to dzird pirmo reizi. Protams, ja klasē ir divdesmit astoņi – trīsdesmit jaunieši, jāsaprot, ka ar visiem nav iespējams vienādi strādāt, jo dažs ķiķina, dažs vēlas izlikties gudrāks, vēl daži sēž savos mobilajos tīklos, bet citi tiešām klausās un uzņem visu, ko viņiem stāstu,” savās pārdomās dalās Eduards Raits. “Katru reizi, ieejot auditorijā, man dreb sirds – vai es spēšu atbildēt uz jautājumiem, ko jaunieši var uzdot. Bet patiesībā jau man nemaz nav jāzina viss, vissvarīgāk ir spēt iemācīt jauniešiem domāt, meklēt un prast atrast atbildes. Galvenais ir radīt izpratni un attīstīt loģisko domāšanu. Studentiem saku: esmu par racionālu pieeju mācību programmai, tāpēc es jums centīšos iemācīt to, kas jums patiešām būs vajadzīgs. Uzskatiet, ka jūs jau esat virsnieki un tieši no jums ņems piemēru. Matrozis skatīsies uz jums, kā jūs uzvedaties, kāda jums ir stāja, ko un kā jūs runājat un ko no viņa prasāt.”
Audzināt ar paraugu
Audzināšana nozīmē rādīt paraugu. Pasniedzējam ar savu paraugu ir jārāda virsnieka stāja, tāpēc vispirms ir jāaudzina pasniedzēji. Raits atzīst, ka koledžas direktors ir progresīvs, gudrs un izlēmīgs, viņš ir spējis atrast arī finansējumu tam, lai ikdienā pasniedzēji varētu valkāt formas tērpu, jo tieši viņi jauniešiem rāda paraugu. Ir izstrādāts arī nolikums par atšķirības zīmēm atbilstoši akadēmiskajam līmenim. “Man ir lielas cerības, ka nākamajā mācību gadā arī pasniedzēji koledžā būs formas tērpos. Mūsu uzdevums ir izaudzināt virsniekus,” nelokāmu pārliecību pauž Eduards Raits. Un brīžos, kad pašam šķiet, ka vairs nespēj izturēt, viņš apzinās savu misiju – dot jaunajiem cilvēkiem visu pēc labākās sirdsapziņas.
“Jūra ir dzīva, jums ar to ir jāprot sarunāties, jums tā ir jāsaprot!” saviem audzēkņiem saka kapteinis Raits, un jaunais mācību gads var sākties.
Laime ir dvēseles stāvoklis
Eduards Raits bija Liepājas ostas kapteinis, kuram tāpat kā Valsts prezidentam tituls paliek uz mūžu, klāt vien nāk tāda neliela vārda daļiņa kā „eks”.
Ir cilvēki, kuri daudz var pateikt arī nemaz nerunājot: ar darbu, stāju, skatienu, rokas spiedienu un pat gaitu – nesteidzīgu, cēlu un cienīgu. Tādu es redzu Eduardu Raitu. Gribēju rakstīt – pazīstu, bet tad apjautu, lai uzdrošinātos domāt, ka cilvēku pazīsti, tev par viņu ir jāzina daudz vairāk. Bet, no otras puses, ja tu cilvēku saproti un izjūti, tad vari pieļaut domu, ka kaut nedaudz tomēr viņu pazīsti. Šķiet, saprotu Eduarda skatījumu uz lietām, cilvēkiem un problēmām un esmu bezgala priecīga, ka liktenis mani savedis kopā ar tādu cilvēku kā Raits.
Uzziņai. Eduards Raits: 1963. gadā beidzis Admirāļa S. Makarova Ļeņingradas Augstāko inženieru jūrskolu, līdz 1991. gadam strādājis jūrā, Liepājas ostas kapteinis no 1991. līdz 2010. gadam. Izstrādājis jūrnieku formas tērpus un atšķirības zīmes. Bijis Liepājas domes deputāts (1997–2001), no 2000. gada LSEZ valdes padomnieks, no 1994. gada LJS valdes loceklis, Latvijas Kuģu kapteiņu asociācijas biedrs, Starptautiskās ostu kapteiņu asociācijas pilntiesīgs biedrs, Liepājas deputātu kluba viceprezidents, Liepājas sporta un kultūras pils valdes priekšsēdētājs. Tautas daiļamata meistars.
Arī Raits par lielāko savas dzīves vērtību un veiksmi uzskata cilvēkus, ar kuriem kopā strādājis un uz kuriem varējis paļauties.
Raits: „Kad 1991. gadā savās rokās pārņēmām Liepājas ostu, tā bija pilna ar Krievijas karakuģiem un kara jūrniekiem. Vārda tiešā nozīmē bijām nonākuši ienaidnieka aizmugurē, piedevām vēl viss bija jāsāk no nulles, jo nekā nebija: ne ostas noteikumu, ne Jūras kodeksa, ne citu likumdošanas aktu. Tā sacīt, Bībele vēl nebija uzrakstīta. Ostā valdīja īsta postaža: četrdesmit septiņi nogrimuši kuģi, nevienas kārtīgas piestātnes, neviena normāla kuģu ceļa, nekāda atbalsta no valsts. Un arī komandas nebija, bet ar kaut ko taču vajadzēja sākt. Par ostas pārvaldnieku iecēla Aivaru Boju, par ostas kapteini mani, par kapteiņa vietnieku Kārli Ludānu, mums pievienojās Kārlis Mertens, bet pilsētas vadība tolaik atradās Imanta Vismina rokās. Bez garas filozofēšanas nolēmām, ka mūsu kopīgais mērķis ir atjaunot ostu un mums visiem kopā jācenšas strādāt tā, lai mūsu darbs nāktu lietai par labu. Ja darba attiecības veidojas uz savstarpējas uzticēšanās pamatiem, tad viss noris pavisam savādāk, un man ir pamats domāt, ka mums kopā ir izdevies diezgan daudz paveikt. Visu nosaka cilvēku attieksme pret veicamo un viņu pašu savstarpējās attiecības. Nav jau tik svarīgi, atrodies krastā vai jūrā, nozīme ir cilvēciskumam un sapratnei. Kā mēdz teikt, cilvēku par jūrnieku padara dzīve uz kuģa: darbs, risks, rēķināšanās ar otru, atpūtas stundas. Un tieši tas pats arī cilvēku padara par cilvēku.”
Par tiem deviņdesmitajiem
Jautāts, vai šodienas skatījumā bija vērts tērēt enerģiju un riskēt, lai cīnītos par nu jau piemirstām lietām un pagātnē palikušiem ideāliem, Eduards Raits atzīstas, ka ir gatavs pateikt kaut ko šķietami negaidītu, kā pats saka – everģēlību. „Es no tiem laikiem it kā neko neatceros, bet īstenībā, protams, atceros. Toreiz bija tāds laiks, bija risks, un mēs apzinājāmies, ko darām. 1991. gada 2. septembrī izdarījām apvērsumu ostā, kas bija gan labi noorganizēts, gan juridiski korekti noformēts. Bez lieka skaļuma. Eleganti. Tomēr mēs līdz pat 1994. gadam ne mirkli nedrīkstējām aizmirst, ka ostā ir Krievijas karakuģi un armija. Krievijas kara flotes virsnieki uz mums skatījās kā uz huligāniem, kurus drīz vien sauks pie kārtības un atbildības, un runāja, ka esam pat ierakstīti kaut kādos melnajos sarakstos. Toreiz mēs bijām jauni un spēka pilni, tas bija entuziasma un enerģijas laiks. Nezinājām, ar ko tas beigsies, bet visi ticēja, ka būs forši. Tagad negribu sev smērēt biezu medus maizi un gozēties iedomātā varonības saulītē. Man tas nepiemīt. Kas bijis, tas pagājis, mums jāiet uz priekšu, tāpēc negaidu apsveikuma kartiņu Ziemassvētkos vai kādu citu pagodinājumu. Paldies Dievam, darbs ir paveikts labi un pēc labākās sirdsapziņas.”
Bet, atgriežoties pie jautājuma par aiziešanu no ostas kapteiņa posteņa, Raits atzīst, ka šāds lēmums netiek pieņemts vienas dienas, pat ne viena gada laikā. Pārdomas par sava darba jēgu, būtību un sūtību viņu sākušas urdīt jau pirms gadiem pieciem. „Kā lai labāk noformulēju savu aiziešanu no darba? Zuda radošais elements. Man ir atbildība par visu, kas notiek ostā saistībā ar kapteiņdienesta darbu, un tas ir normāli, bet iespējas ietekmēt notiekošos procesus ir ļoti ierobežotas, un tas vairs nav īsti pareizi. Ja pēc būtības kļūstu par klerku Eiropas regulu īstenošanā, tad savam darbam nesaskatu īstu jēgu. Vairs nevēlējos darīt vagara darbu un skriet visiem pakaļ, lai pajautātu, kāpēc kuģim nav radara vai kāpēc kāds nav uzvilcis glābšanas vesti. Vai arī, atvainojiet par cinismu, atbildētu, kāpēc kāds ir noslīcis nepareizā vietā, un taisnotos, kā tas varēja notikt. Nav jau tā, ka slēgtu roku dzelžos vai ar pirkstu bakstītu, norādot ostas kapteiņa vainu, bet par katru negadījumu man tāpat sirsniņa pukst. Domāju, vai tiešām kaut ko esmu palaidis garām? Tāda kā vainas apziņa paliek un nosēžas.”
Par atbildību
Eduarda Raita ostas kapteiņa karjeras laikā ir notikuši vairāki traģiski negadījumi.
Allaž tiek pieminēts traģiskais notikums, kad stiprā vētrā molam uztriecās zvejas kuģis „Sniegs”. Glābšanas pasākumi nedeva pozitīvu rezultātu, un bojā aizgāja visa apkalpe. Mazāk zināms notikums, kad netālu no ostas Dienvidu vārtiem sēklim uzskrēja un nogrima dāņu zvejas kuģītis, jo tā kapteinis bija piedzēries.
Tad nāca negadījums, kad Gruzijas karoga tankkuģis „Anna” Karostas kanālā ietriecās Kalpaka tilta balstā. Kā tas varēja notikt? Un, visbeidzot, traģiskā nelaime ar zvejas kuģi „Beverīna”, ko nespēja izglābt un bojā aizgāja kuģa apkalpe.
Nelaimes reizēs visi meklē vainīgo, un pirmais, kas nonāk jautājumu krustugunīs, protams, ir ostas kapteinis. Šajā ziņā tāds nepateicīgs amats. Jautājumā, vai tiešām ar kuģošanu ostā viss nav kārtībā, parasti slēpjas arī zināms zemteksts – iespējams, kaut kas nav kārtībā ar atbildīgajām amatpersonām.
Eduards Raits vienmēr ir apzinājies savu atbildību. Un vienmēr mācējis parādīt savaldību un mieru, kas biežāk gan bijis ārējs. Daudzi kolēģi un paziņas atzina, ka nav dzirdējuši Raitu paaugstinām balsti, pat tajās reizēs, kad situācija to pieļautu, viņš vienmēr ir taktisks un tolerants.
„Paldies Dievam, ka cilvēki palikuši dzīvi! Tas ir pats galvenais!” viņš teica tūlīt pēc avārijas kanālā, lai gan labāk par visiem citiem saprata, ka atgadījums ir ārkārtējs, lai neteiktu vairāk. Nekas tāds līdz šim mūsu ostā vēl nebija pieredzēts.” Tā rakstīja „Kurzemes Vārds”, un uz jautājumu, kā šajā traģiskajā negadījumā tiek vērtēta Kuģu satiksmes dienesta darbība, Eduards Raits atbildēja, ka tā bijusi perfekta, korekta un profesionāla. „Zināt,” viņš teica, „pat vilcienam, kas brauc pa sliedēm, gadās novirzīties no tām, tāpēc jau nav jāceļ brēka, bet gan jānodrošina, lai tādas lietas neatkārtojas.”
Ja bojā iet cilvēki, pat ārēji saglabāt mieru nav viegli, tomēr tas jādara, lai vēl vairāk nesarežģītu situāciju. Bet, ja nepamatoti tiek vainoti ostas speciālisti, viņu priekšnieks iestājas to aizstāvībai, tomēr piebilst, ka tas, kurš nav bijis savu uzdevumu augstumos, noteikti saņems pelnīto sodu.
Kad apņemšanos doties pensijā Raits pats sev jau bija noformulējis un arī citiem skaļi pateicis, sagāzās pasaules finanšu piramīda, un krīze skāra arī viņu. Kā pats saka, bija pakļāvies kārdinājuma velniņam un paguvis iekrist kredīta valgos, tāpēc doma par kapteiņa posteņa atstāšanu tika atlikta uz nenoteiktu laiku.
„Kur tu skriesi, tepat vien paliksi, kaut vai labas algas dēļ,” atzīstas Raits. „Bet, ja tu strādā bez entuziasma un intereses, tad uzrodas visādas slimības. Tās uzbrūk, kad bezjēdzīgas darbošanās dēļ ir novājināta cilvēka imūnsistēma. Arī jaunībā nācās darīt daudz ko tādu, kas negāja pie sirds, bet tad bija vairāk spēka ar visu cīnīties. Pirms trim gadiem ne īpaši labās veselības dēļ lūdzu, lai laiž mani atpūtā. Man atbildēja, ka varēšu doties atpūtā, kad ostas kapteiņa amatam atradīs kādu citu. Gāja laiks, un tad kādu dienu pie manis atnāk Aivars (Boja) un saka – zini, tagad ir viens kapteinis, kas varētu tevi nomainīt. Un mums abiem tā kā nedaudz neērti. Viens ir pateikt, laidiet mani vaļā, bet otrs, kad tev šāds piedāvājums tiešām tiek izteikts un X stunda ir klāt.
Turpinājumā atbilde uz jautājumu, kā jūtos. Pirmo mēnesi pēc aiziešanas pensijā es vispār nekā nejutos, jo biju kā no laivas izmests. Otro mēnesi biju pilnīgi izsities no visiem grafikiem un režīmiem. Trešajā mēnesī jau sāku domāt, kas manā dzīvē varētu mainīties? Ar prieku gaidu, kad sākšu strādāt SEZ pārvaldē. Liepājas ostu esmu izauklējis gluži kā savu bērnu, tāpēc, iespējams, manas domas un mana pieredze noderēs ostas jauno projektu attīstības procesā. Kaut gan ar to pieredzi reizēm ir tā, kā ir, jo nāk jauni laiki, kas prasa citu redzējumu, tomēr mani mierina fakts, ka visus neatkarības gadus esmu bijis dinamiskā darbībā, daudz pētījis citu pasaules ostu pieredzi, kā arī bijis starptautiskā apritē. Paldies Dievam, neviens vēl līdz šim mani nav nosaucis par prātiņu izkūkojušu veci. Solījums, ka varēšu radoši izpausties, mani iedrošināja pieņemt lēmumu, un godīgi sakot, ostas kapteiņa amatā sevi tiešām biju izsmēlis. Kā teica kāda slavena aktrise: „Jāprot laikus aiziet no skatuves, lai nesapītos paklājā.” Vienīgais, no kā tagad nedaudz baidos, vai man neiepatiksies neko nedarīt.”
Šī jau ir tāda kā koķetēšana, jo Eduards Raits lieliski zina, ka darbs viņam ir tikpat nepieciešams kā svaigs gaiss vai labi cilvēki. Viss, ko viņš dara, tiek paveikts ar vislielāko atbildību, rūpību un zinātnisku pieeju. Piemēram, kad Eduards savās mājās būvējis pirti, tikuši veikti rūpīgi aprēķini, ņemta vērā citu pieredze un fizikas likumi, paša loģika un intuīcija, rezultātā, pirtī gaiss tik lieliski apmainās, ka netrūkst elpas, pat simt grādos sēžot. Par to pārliecinājāmies arī mēs. Kad intervijas reizē viesojāmies viņa Jūrkalnes mājās, kapteinis mūs sagaidīja ar izkurinātu pirti, viesmīlīgi, sirsnīgi un tajā pat laikā arī lietišķi.
Lietišķi Eduards Raits uzņēma arī jauno ostas kapteini Pēteri Gudkovu, kurš atzinās, ka viņam vieglāk bijis ienākt jaunajā vietā, jo nevienu no tās nav izēdis.
„Varu teikt, ka mēneša laikā, kamēr nodevu lietas jaunajam ostas kapteinim Pēterim Gudkovam, mēs ar viņu pat sadraudzējāmies. Pēteris ir ļoti labs speciālists, kompetents, komunikabls un bez liekas uzpūtības. Nereti jaunatnācēji vispirms nokritizē priekšgājēju paveikto, bet Gudkovs ir no tiem cilvēkiem, kuri prot novērtēt cita paveikto. Es jaunajam ostas kapteinim atklāju savu redzējumu uz ostas attīstību un pastāstīju arī par to, kas, manuprāt, maināms vai darāms savādāk nekā līdz šim. „Tu vari daudz ko šeit mainīt vai uzlabot,” viņam teicu. „Es te neko vairs nevarēju, jo tad man jautātu – kā tā, vakar bija labi, bet šodien vairs ne?” Godīgi atzīstos un arī Pēterim to pateicu: dažus pēdējos gadus ostas kapteiņdienesta lietas biju izlaidis no rokām, bet cilvēku, un arī labu speciālistu daba diemžēl prasa, lai tos tur stingros rāmjos, ja tu atlaidīsi kaut tikai nedaudz vaļīgāk, viss aizies pašplūsmā.
Pie lietu nodošanas mūsu sadarbība tiešām bija visaugstākajā līmenī, es katram tādu varētu novēlēt. Biju priecīgs par sevi, ka spēju cienīgi atvadīties no sava tik ierastā amata, un tiešām no sirds vēlēju ostas kapteinim panākumus darbā.”
Nu jau jāteic – bijušais ostas kapteinis Eduards Raits ir tālbraucējs kapteinis un arī Pēteris Gudkovs ir tālbraucējs kapteinis. „Bez šāda rūdījuma nevar. Ne velti par ostas kapteiņiem var būt tikai tālbraucēji kapteiņi, lai labāk saprastu tos, kas ienāk ostā, un vispusīgi orientētos situācijās un jautājumos, kas rodas darba gaitā,” atzīst Raits.
Par jūru, likteni un smalkām matērijām
„Visu mūžu esmu sapņojis par jūru, lieliem un skaistiem kuģiem. Tālos reisos gribēju apskatīt pasauli, kaut ko redzēt un pētīt. Bet viss izvērtās pilnīgi citādāk. Lai gan 1963. gadā pabeidzu Admirāļa Makarova Ļeņingradas Augstāko jūrskolu kuģu vadītāju specialitātē, tomēr jūrā mani nelaida. Avīzēs par to nerakstīja, bet acīs gan pateica: ko tu, latvietis būdams, jūras augstskolā meklēji, vai tad nezināji, ka vīzu tik un tā tev neatvērs? Nokļuvu tehniskajā flotē un strādāju uz tā dēvētajām šalandām, kas izved jūrā padziļināšanas darbos izsūknēto grunti. Dubļi šķīda uz visām pusēm, mēs paši bijām melni kā mori. Reisa garums – līdz izgāztuvei un atpakaļ.
Toreiz, ja tā var teikt, uz jūras bija tāda kā dzimtbūšana. Viszemākie bija tehniskā flote, tad nāca zvejnieki, bet pašā augšā bija tirdzniecības kuģi, kur strādāja tā sauktās baltās apkaklītes. Ja jūrnieku reiz ierakstīja melnajā flotē, viņam praktiski nebija izredžu no tās izrauties. Man palaimējās, tiku līdz zvejniekiem, bet zvejot tā īsti nekad neesmu gribējis, lai gan daudzus gadus to darīju diezgan veiksmīgi.
Zvejnieku dzīve ir savdabības pilna. Gandrīz trīsdesmit piecus gadus nogāju jūrā, katru dienu kaut kas notika, tomēr nav nekā tāda, ko būtu vērts īpaši pieminēt. Tik ilgus gadus tu cilvēks atrodies noslēgtā vidē kopā ar svešiem cilvēkiem, kuri nav izvēlējušies tevi un arī tu neesi izvēlējies viņus, un tad vēl tevi kā tādu prusaku kastītē krata vairākus mēnešus no vietas. Kad pēc četriem vai sešiem jūrā pavadītiem mēnešiem tevi uz pāris stundām izved krastā, tu jūties kā no krātiņa izlaists pērtiķis.
Tomēr esmu apmierināts ar to, ko darīju, un darīju to, ko no manis prasīja. Man nav kauns par pagātni, jo nevienu neesmu piešmaucis. Kas bija jādara, to darīju. Esmu pārliecināts, ka liktenis man ir bijis labvēlīgs, jo viss piedzīvotais man ir bijis vajadzīgs. Tagad, pētot ezotēriku un mēģinot saprast smalkākas matērijas, tu apjaut, ka nekas nenotiek bez iemesla. Un vēl, kad tu esi izgājis tādu dzīves skolu, tev tā īsti ne no kā vairs nav jābaidās.
Par risku
Arī par ostas kapteini īpaši negatavojos kļūt, bet atkal pienāca X stunda, kas lika pieņemt šo lēmumu. Nereti man uzdod jautājumu, vai nācies piedzīvot kritiskus brīžus. Lai gan tādi ir bijuši, tie nav palikuši atmiņā. Strādājot par ostas kapteini, katru dienu nākas uzņemties atbildību, jo trīsdesmit piecos ostas noteikumu punktos ir teikts: „Gala lēmumu pieņem kapteinis.” Ja lieta nonāk līdz lēmuma pieņemšanai, tad tu esi spiests pieņemt vai nu sliktu, vai ļoti sliktu lēmumu, jo labo lēmumu limits jau ir izsmelts. Un katru tādu brīdi varētu uzskatīt par kritisku, bet vai tos visus var atcerēties? Un vēl jautā, kā tas ir – uzņemties risku? Arī risks mēdz būt dažāds: reizēm tas ir attaisnojams, reizēm mēdz arī būt nepamatots, bet to šauro robežu starp vienu un otru ir ārkārtīgi grūti novilkt.
Lai pieņemtu loģiskāko risinājumu, mēģinu izvērtēt katru situāciju, jo no mana lēmuma ir atkarīga ostas ritmiska darbība, kravu apgrozījums un ostas uzņēmēju bizness. Tāpēc ostas kapteiņa darbs zināmā mērā pielīdzināms balansēšanai uz šauras laipas – atļaut vai neatļaut kuģiem ienākt ostā un atstāt to. Atrast iemeslu atteikumam pie labas gribas varētu gandrīz vienmēr. Reizēm tā sarkastiski mēdzu jokot – ja kuģi nekustētos un vispār neienāktu ostā, man būtu vieglāka dzīve, tomēr ostas kapteiņa misija ir nevis kaut ko aizliegt, bet gan meklēt iespēju, kā sekmēt vietējo uzņēmēju darbību, lai tie varētu pelnīt un attīstīt savu biznesu.
Mūsu osta nepavisam nav ideāla kuģu satiksmei, vājās vietas mēs labi zinām. Kapteiņdienestā strādā profesionāli cilvēki, kas prot izvērtēt riska faktoru un saskaņo to ar ostas iespējām strādāt.
Un ar to pateikšanu vai noklusēšanu ir tā, ka nav jau vienmēr ar pieri sienā jāskrien un, kā saka, jācērt no pleca, lai paustu uzskatus un aizstāvētu viedokli. Vai gan tad, ja Liepājas ostā būtu skaldīti mati un paustas privātās ambīcijas, osta būtu tik tālu tikusi?
Par laimi
Mūsu saruna pie krasti kūpošas tējas meta cilpu cilpas, tieši tāpat kā Eduarda Raita dzīve ir metusi dažādus līkločus. Rīdzinieks, kurš savulaik dzīvojis prestižajā Mežaparkā, iepazinis trimdu Vidusāzijā. „Daudz tiek runāts par 1949. gada deportācijām, bet tās taču turpinājās līdz pat tautu tēva Josifa Staļina nāvei. Protams, vairs ne tik atklāti, lai sēdinātu cilvēkus lopu vagonos, vienkārši pazuda ģimenes. Kā toreiz teica: dzimtene ir plaša, neviens netiek represēts, bet gan vienkārši pārvietots uz citiem zemes rajoniem.”
Atgriezies no trimdas, strādājis uz būvēm, tad mācījies Makarovkā, vairāk nekā piecdesmit gadus strādājis jūrā, divdesmit gadus Liepājas ostas kapteiņa amatā. Jūrnieks, tālbraucējs kapteinis, bijušais Liepājas domes deputāts, dažādu klubu un fondu dibinātājs un vadītājs. Tā ir vizītkartes oficiālā puse. Bet vēl vizītkartē rakstīts – tautas daiļamata meistars dzintara apstrādē un metālliešanā. Bet tā jau ir atsevišķa sarunas tēma. Tomēr nebūtu godīgi noklusēt, ka Eduards Raits ir mūsdienu jūrnieku formas tērpu autors.
„Tā sanāca. Formas tērpi jau bija ugunsdzēsējiem, robežsargiem un muitniekiem, bet jūrniekiem nebija. Mākslinieki, kuri strādāja pie formas tērpu skicēm, pieprasīja vienpadsmit tūkstošus dolāru, lai dotos uz Ameriku smelties pieredzi, piedevām vēl ekskluzīvas tiesības formas tērpu izgatavošanā un uzraudzībā. Es neizturēju un vaicāju, vai līguma slēdzēji nesaprot, ka savelk cilpu sev ap kaklu? Vai es varot izdomāt kaut ko labāku? Atbildēju, ka Liepājas kapteiņdienesta darbinieki divu mēnešu laikā izstrādās formas tērpu paraugus. Strādājot pie šā uzdevuma, paturējām prātā patiesību, ka formas tērps nav modes prece, tam jābūt funkcionālam, tomēr ar dizaina elementiem. Šķiet, ka darbs izdevās diezgan labi. Stāsts par formas tērpu varētu būt ļoti plašs, un arī tā varētu būt atsevišķa saruna, jo, kā zināms, formastērps cilvēku ne tikai mobilizē, bet spēj pat aizsargāt. Mani uzaicināja Latvijas Jūras akadēmijā nolasīt lekciju kursu par formas tērpu izcelsmi un tā lomu cilvēka estētiskajā audzināšanā, ko studenti noklausījās ar lielu interesi.
Jūrniekiem ir raksturīgi dažādi vaļasprieki, arī dažādi rokdarbi, kas palīdz atbrīvoties no stresa. Reizēm atklājas ļoti spilgti talanti.”
Klausoties Eduarda Raita rāmo stāstījumu, nākas pārliecināties par viņa iekšējo spēku. Bez dusmām un aizvainojuma viņš runā par savas dzīves sarežģītām peripetijām. Ar filozofisku mieru apcer lietu saistību un kārtību. Jautāju, vai vētras laikā jūrā viņam nekad nav bijušais bailes, uz ko viņš saka: „Pēc horoskopa esmu vēzis, ūdens rāpulis, laikam jau tāpēc man no ūdens nav bail. Ja nopietni, tad man vienmēr ir bijusi iekšēja pārliecība, ka viss beigsies labi, jo visas nelaimes notiek tad, kad tu par kaut ko sāc baidīties.” Raits atzīstas, ka tagad uz daudzām problēmām skatās savādāk nekā jaunībā, un tas ir tikai loģiski, jo iegūta ne tikai dzīves pieredze, bet arī cits skatījums uz lietu kārtību, cilvēku attiecībām un paliekošām vērtībām. Kad jautāju, vai kapteinis Raits ir laimīgs, viņš arī atbild filozofiski: „Laimes sajūta ir ļoti plašs jēdziens. Jāprot būt laimīgam. Ne velti saka, ka laime nav ne vieta, ne apstākļi, bet gan dvēseles stāvoklis.”
Anita Freiberga