2018-05-03 Augstāko valsts apbalvojumu pasniegšanas ceremonija.
Šis ir stāsts par Venstpils brīvostas ostas kapteini Arvīdu Juri Buku, kurš vairāk kā 60 gadu ilgo darba mūžu atdevis jūrai un jūrniecība.
Novērtējums
Arvīds Juris Buks ar savu darbu ir izpelnījies daudz labu vārdu un ne velti ir saņemti arī apbalvojumi.
- Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis un Ordeņu kapituls 2018.gada 27.martā nolēma par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā piešķirt piešķirt Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru un iecelt par ordeņa kavalieri ilggadējo jūrniecības darbinieku, Ventspils brīvostas pārvaldes ostas kapteini, tālbraucēju kapteini Arvīdu Juri Buku.
- 2010. gadā Latvijas Jūrniecības savienības biedru kopsapulcē Ventspils brīvostas kapteinim Arvīdam Jurim Bukam tika pasniegts LJS apbalvojums “Par mūža ieguldījumu Latvijas jūrniecības attīstībā”, vienlaicīgi pasniedzot arī Satiksmes ministrijas Pateicības rakstu.
- 2014. gadā Ventspils pilsētas dome novērtējusi Arvīda Jura Buka ieguldījumu pilsētas un ostas attīstībā, pasniedzot Balvu par godu Ventspils 724. dzimšanas dienai.
Ar optimismu pāri jūrām
Tālbraucējs kapteinis, Ventspils brīvostas kapteinis Arvīds Buks joprojām ir ierindā un ik rītus jau sešos ir kateiņdienestā, lai sekotu kuģošanas drošībai ostā. No sava bagātā – 82 gadus garā mūža – viņš nenožēlo nevienu dzīves dienu. Lai gan īpaši netic likteņa zīmēm, tomēr ir pateicīgs augstākiem spēkiem, kas visu izkārtojuši tā, lai viņš kļūtu par jūrnieku, kapteini un godīgu cilvēku. Liela darba mīlestība, milzīgs gribasspēks un neatlaidība, sapratne un cilvēciskums. Tie ir tikai daži apzīmējumi, kas pirmie nāk prātā, lai raksturotu kapteini Buku.
Tas ir cilvēks, uz kuru var paļauties, kura klātbūtne vieš drošības sajūtu un tajā pat laikā liek apjaust, ka nekas šajā dzīvē nenāk viegli. Darbs un jūra – lūk, tās divas atslēgas, kas tālbraucējam kapteinim Arvīdam Bukam atvērušas visu pasauli, noliekot pie kājām gan profesionālus sasniegumus, gan cilvēku mīlestību.
Arvīda Buka interesantais un notikumiem bagātais mūžs vainagojies ar daudziem apbalvojumiem un balvām. Cienījamā kapteiņa arsenālā ir Sociālistisko sacensību uzvarētāja Goda raksti, kurus pasniedza Buka vadītajiem zvejas kuģu kolektīviem. Arvīda Buka arhīvā ir arī balvas par kuģu izglābšanu reisa laikā uz Āfriku. 2009. gadā Arvīdam Bukam izteica pateicību „Par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas jūrniecības attīstībā”, bet 2018.gada 3.maijā viņam tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.
Bija parasta februāra otrdiena. Visu iepriekšējo dienu un nakti Latvijā stipri sniga. Radio ziņoja par daudzviet netīrītiem ceļiem un milzīgiem sastrēgumiem. Neskatoties uz to, mēs tomēr braucām ciemos pie Ventspils ostas kapteiņa Arvīda Buka.
Pie Kapteiņa dienesta ēkas kāpjam ārā no mašīnas un skatāmies, cik liels kuģis Ventas otrā krastā piestājis pie Ogļu termināļa. Īsts milzenis. Vēlāk ostas kapteinis kā pašu par sevi saprotamu piebildīs: „Šis ar četriem loču kuģiem jāvada, citādi tāds lempis nevar izgrozīties”. Vējš smagi šūpo ledus putru Ventā, ostas kapteinis pilnā kapteiņa uniformā jau paguvis iznākt mums pretī. Protams, viņš bija redzējis mūs piebraucam. Patiesībā kapteiņa asajam skatienam nepaslīd garām nekas – ne braucamais uz zemes, ne putns gaisā, vēl jo mazāk kuģis upē vai jūrā. Man šķita, ka tas ir liels gods, ja pats ostas kapteinis iznāk sagaidīt, bet Arvīdam Bukam liekas, ka tas ir tikai pašsaprotami – sagaidīt un uzņemt viesus. Tālbraucēja kapteiņa viesmīlību baudījām visas dienas garumā. Par to ir pārliecinājies ikviens viņa ciemiņš, vai tas būtu ostas kapteiņdienestā vai viņa „Bukos” uzņemts. Bet par „Bukiem” vēlāk.
Osta
„Jūs jau zināt, ka Ventspils osta strādā ar bīstamajām kravām – naftu, naftas produktiem, amonjaku, šķidro mēslojumu, kālija sāli, un tas no ostas dienestu puses prasa maksimālu uzmanību. Tā kā pārsvarā visas šīs kravas tiek pārvadātas ar lielajiem panamax tipa kuģiem, kuriem ir piecpadsmit metru un vēl lielāka iegrime, tas nozīmē, ka ostas kapteinim, kapteiņdienestam un ločiem jābūt īpaši profesionāliem, lai droši un iespējami ātri ievestu un izvestu šādus kuģus.
Kā kuru gadu, bet vidēji vairāk nekā divus tūkstošus kuģu gan labos, gan sliktos laika apstākļos uzņem un pavada osta. Redzat to ledus putru, to šodien vējš pa jūras vārtiem iepūtis te Ventā, bet tas nenozīmē, ka osta ir nekuģojama. Tomēr melnā informācija strādā: šorīt man zvana kāds kuģu aģents un jautā, vai tiešām Ventspils osta ledus apstākļu dēļ ir slēgta? Muļķības! Mūsu osta vienmēr ir kuģojama, un šis jau nav nekāds ledus, vien vēja sadzīta putra! Lai Tallina, Sanktpēterburga, citas Krievijas un Somijas ostas uztraucas par ledu, mums par to galva nesāp, jo Ventspils ir neaizsalstoša osta. Cita lieta ir vētras, kas laiku pa laikam iebrāžas pie mums. Kā vējš sasniedz četrpadsmit metrus sekundē, tā tāds vilnis nāk iekšā, bet ja nu triecas ar divdesmit pieciem vai visiem trīsdesmit metriem, tad gan lielajiem kuģiem jāpaliek reidā, tad tikai zvejas kuģīši var nākt iekšā,” tā ostas kapteinis. Un, zvejas kuģīšus pieminot, viņa balsī ieskanas tāda īpaša vibrācija.
Kamēr Arvīds Buks to visu stāsta, gandrīz nemitīgi zvana viņa mobilais telefons. Kapteinis mums atvainojas. Patiesībā jau viņam nebūtu jāatvainojas, jo ir darba diena un darba jautājumi neatliekami jākārto. Viens kuģis jāved iekšā, otrs atkal ārā, tad vēl Jūras spēku kuģim jāizlīdz pa ledus putru no ostas izkulties. „Veči, nu jūs taču zin’, kas jādara, rīkojās!” Kad visneatliekamākais nokārtots, Arvīds Buks mūs aicina ciemos uz saviem „Bukiem”. Viņš vedīšot mūs ar savu autiņu, pa ceļam tādu kā pilsētas tūri izbrauksim, Lemberga hūti apskatīsim. „Jūs nav redzējuši Lemberga hūti, tad tā jums jāredz. Klajā vietā tāds kalns uzslējies!” Bet vakara pusē kapteinis vēl atgriezīšoties ostā, jo vajagot paskatīties, vai visas lietas kārtībā. Ko padarīsi, īsts ostas saimnieks jau darba dienas garumu mēra nevis stundās, bet labi padarīta darba izteiksmē. Un tā jau kopš 1992. gada šajā amatā.
„Iesākumā taču gandrīz nekā nebija, ostas tehniskajā flotē strādāja mazie velkoņi. Tad nāca arvien jaudīgāka tehniskā flote. Pa šiem gadiem gan ostā, gan arī pilsētā viss ir ļoti būtiski mainījies. Osta izaugusi, modernizēta un padziļināta, bet pati Ventspils no bieda uz pulvera mucas kļuvusi par ventspilnieku iemīļotu un tūristu iecienītu pilsētu. Mūsu pilsētas un Jūras svētki ir kļuvuši slaveni ne tikai Latvijas iedzīvotāju vidū, tos brauc svinēt arī lietuvieši, igauņi, somi un zviedri. Iekāpj mašīnā vai prāmī un ir klāt. Arī Raimonda Paula iedibinātos ziņģu festivālus tauta mīl,” to visu ostas kapteinis stāsta, kad jau sēžam viņa mašīnā. „Ja jūs man jautātu, vai Ventspils ir tā miera osta, kur man, kas savā mūžā uz kuģiem apbraucis visu pasauli, vecumdienās gribētos būt, es atbildētu apstiprinoši – Ventspils ir mana miera osta! Godīgi sakot, ja salīdzina, kā bija jāstrādā Atlantijā un kā tagad, tad atzīšos, ka ostas kapteiņa amats man tagad ir piemērots darbs, jo tādu krunku kā Atlantijā es droši vien vairs nevarētu turēt. Toreiz strādāju pa īstam, ar atdevi. Arī tagad strādāju ar pilnu atdevi, bet šis darbs, lai gan prasa lielu atbildību, tomēr ir tāds pensionāra darbs.”
„Buki”
Kādus divpadsmit kilometrus no Ventspils pa sniegotu ceļu iebraucam Arvīda Buka „Bukos”. Kapteinis ir lepns par savu māju un saka, ka, kopš vairs neiet jūrā, šī tomēr ir viņa visīstākā miera osta. Šeit kopā dzīvo vairākas paaudzes – viņš ar sievu vienā galā, dēls ar ģimeni otrā, mazmeita arī jau izaugusi, mācās Rīgā universitātē, bet vienmēr atskrien uz mājām. Bieži atbrauc arī meita ar ģimeni. Te viņiem visiem kopā esot labi, interesanti un jautri. Garais saimes galds stāv pa vidu starp abiem mājas galiem, turpat ziemas dārzs, pirts, sporta zālīte un mūzikas istaba. Arvīds Buks ļoti labi spēlē akordeonu. „Kādreiz uz kuģiem kopā sanācām pat septiņi akordeoni. Nu, ka tad laidām vaļā, bija ko klausīties! Jā,” it kā aizdomājoties viņš nosaka. „Bet reizēm uz kuģa uznāca melnās strīpas. Darbi neiet no rokas, zivi neķeras, komandā jūtama spriedze, gaisotne elektrizēta. Tad es iegāju savā kajītē, paņēmu akordeonu, apsēdos uz galda malas un spēlēju kādu stundu bez apstājas. Izspēlēju un izdomāju visu savu dzīvi, visas problēmas nospēlēju nost no sirds. Pēc šitādas spēlēšanas palika tik viegli un labi, tad atkal varēja iet un strādāt. Bet vīri zināja, ja vecais spēlē, nav ko traucēt. Protams, pavisam citādi instruments skanēja, kad tāpat vien muzicējām vai kādā svētku reizē uzrāvām.”
Kad sēžam „Buku” ziemas dārzā, dzeram kafiju un skatāmies bildes, tālbraucējs kapteinis Arvīds Buks atceras savus jūras laikus.
Jūra
„Vispār jau no jūras neko nezināju, tikai to, kā tā izskatās no krasta. Un vēl zināju, ka jāmācās, jo tik grūtu dzīvi kā tēvam un mātei negribēju. Vajadzēja izsisties cilvēkos un tikt uz Liepāju. Kad man bija deviņpadsmit, dzīvojām Virgā. Māte iedeva ceļamaizi, es sēdos autobusā un braucu uz Liepāju. Izrādījās, ka Liepāja ir slēgta, iebraukšana tikai ar caurlaidēm, bet man atpakaļceļa nebija. Novilku bikses un pa ezera niedrēm iebridu Liepājā.
Sāku strādāt „Boļševikā”, kādu dienu dzirdu, ka tiek organizēti kuģu vadītāju kursi, bet neviens negrib mācīties. Saku, ka es gan labprāt mācītos, jo es tik ļoti gribēju iet jūrā. Kad pabeidzu kursus, sāku strādāt par matrozi uz MRT – mazā zvejas kuģīša, un nu jau ļoti personīgi iepazinu gan Baltijas jūru, gan tās dabu. Kamēr kuģi vēl nešūpoja, nekas, bet kā uznāca pamatīgāki viļņi, tā arī jūras slimība bija klāt. Bija diezgan briesmīgi. Ja nebūtu gājis tajos kursos, visticamāk, ka jūrā iešanu būtu metis pie malas. Bet nevarēju to darīt, jo bija apziņa, ka sešus mēnešus esmu mācījies, kolhoza līdzekļus tērējis – man septiņus simtus rubļu mēnesī maksāja.
Bija apziņa, ka atpakaļceļa nav, jāiet uz priekšu, tāpēc turējos, cik varēju. Iedomājieties, tāds vējiņš piecas sešas balles, zvejojam mencas, tu šķipelē tās zivis, smaka ka bail, aizej tik aiz kastes un laid pār lūpu. Jūrā ēst negribas, bet, kad atnāc krastā, tad esi izsalcis kā vilks. Izgāju sešu mēnešu praksi, un pa šo laiku man izdevās pārvarēt visus nelabumus. Ir vajadzīgs liels gribasspēks, lai ar to tiktu galā, bet, redz, es paliku par normālu cilvēku. Pēc sešiem mēnešiem biju ticis galā gan ar praksi, gan ar savu nelabumu, un mani uzlika uz RTS 2026 pie kapteiņa Pētera Mazitāna par kapteiņa palīgu. Tajā laikā navigācijas ierīces mums bija tik vien kā rokas lode, kur galā dzelzs bumba ar izdobtu apakšu, ko iesmērē ar tavotu, lai redzētu, kas par grunti, eholote un kompass, kurā bieži vien spirta vietā bija ieliets ūdens, jo spirtiņš jau izlietots citām saimnieciskajām vajadzībām. Tā arī vagojām to Baltiju, bet mums bija vēlēšanās iet tālāk, nekā tolaik Baltijā gāja kuģi.
Sarunas laikā Arvīds Buks vairakkārt uzsver, ka visi viņa darba sasniegumi bijuši tikai pateicoties mācībām. „Kā tikai piedāvāja, ka var mācīties, es biju pirmais, kurš pieteicās. Biju pārliecināts, ka dzīvē uz priekšu tikšu tikai tad, ja mācīšos.” Izgājis viena gada tuvbraucēju stūrmaņu kursus, kurus pabeidzis ar izcilību, vienlaikus pabeidzis vidusskolu, Rīgā izmācījies tālbraucēju kapteiņu kursos pie Hugo Legzdiņa, kā eksternis beidzis Liepājas jūrskolu. Piedevām vēl tajā laikā jau bijis ģimenes cilvēks. „Ar sievu apprecējāmies ļoti jauni, tūlīt pēc skolas. Mūsu starpā bija noruna, ka viņa būs atbildīga par saimniecību un bērnu audzināšanu, bet es uzņemšos ģimenes apgādnieks pienākumus.
Mēs abi savus solījumus esam pildījuši, jo viņa lieliski ir tikusi galā ar sadzīves lietām, es savukārt ģimenei neesmu darījis pāri materiālajā ziņā. Roku uz sirds liekot, varu teikt, ka es savu ģimeni esmu apgādājis tikai legālā veidā. Bija viens reiss, kad no savas sievas saņēmu astoņdesmit septiņas vēstules. Pats gan neesmu bijis nekāds rakstnieks, mana rakstīšana līdzinās tādām sausām atskaitēm – bijām tur un tur, notika tas un tas, nozvejojām tik un tik. Bet uz kuģa bija viens izcils rakstītājs, un viņš man saka, ko tu āksties, es uzrakstīšu tavai sievai tādu vēstuli, ka viņa apraudāsies. Labs ir, lai uzraksta ar’, bet, kad izlasīju, ko viņš tur sarakstījis, gandrīz vai pats apraudājos. Tomēr teicu: nu nē, šito sievai sūtīt nevaru, jo viņa domās, ka ar mani kaut kas nav riktīgi. Sieva gan vēl tagad pārmet, ka toreiz viņai to vēstuli nenosūtīju. Mēs viens otru vienmēr centāmies saprast un neuzdot nevajadzīgus jautājumus. Ne jau vienmēr viss ir jāzina, reizēm vieglāk ir kaut ko arī līdz galam nenoskaidrot. Bet tolaik, kad mācījos, sieva man bija liels palīgs un atbalsts. Lai naktīs mācoties nenāktu miegs, viņa man nesa bļodu ar aukstu ūdeni, kur kājas iemērkt.”
Kuģi
Liepājas žurnālists Andžils Remess savulaik par Arvīdu Buku rakstīja: „Pabeigta Liepājas jūrskolas neklātienes nodaļa. Cik tas prasīja negulētu nakšu un atteikšanos no visādiem vilinošiem pasākumiem. Un tagad viņš ir kuģa saimnieks. Kapteinis, kam jāatbild par visu „Pāvilostu”, par tā cilvēkiem un nozveju, ar kuru līdz šim kuģis lepoties nevarēja. Bet tāpēc atbildība vēl lielāka. Viņam taču uzticējās, un uzticību nevar neattaisnot. Oktobra gadadienas priekšvakarā Arvīds Buks pirmo reizi devās tālajā ceļā kā kapteinis. Ceļi ir dažādi. Uz sauszemes ik pa kilometram virzienu un mērķi norāda ceļa rādītāja bultas. Jūrā jāvadās pēc kompasa un navigācijas kartes. Bet Arvīdu Buku dzīves ceļā vadīja tikai viens – griba. Un tā noveda pie mērķa.”
Pašam Bukam ar ekspedīcijas kuģi „Pāvilosta”, uz kura pirmo reizi bijis kapteiņa godā, saistās gan traģiskas, gan prieka pilnas atmiņas. „Tas bija sešdesmito gadu beigās Ziemeļjūrā, toreiz piedzīvoju visspēcīgāko vētru savā mūžā. Divpadsmit ballēs „Pāvilosta” nokļuva zem liela viļņa, tas izsita visus priekšējos stiklus un savainoja motoristu, izsprāga drošinātāji, visapkārt tīrā elle. Kāds norvēģis sauca pēc palīdzības, bet nebija ko cerēt, ka tev kāds var palīdzēt, un domāt, ka tu kādam vari sniegt palīdzību. Tikai pateicoties brīnumam un tam, ka pēc pāris stundām vētra norima, kuģis toreiz nenogrima. Vēlāk gan „Pāvilosta” pie Amerikas krastiem aizgāja bojā ar visu divdesmit trīs cilvēku apkalpi. Dažu sekunžu laikā zvejas kuģis nogrima jūras dzelmē, jo tam virsū uzskrēja milzīgs tankkuģis. Es no šī neapskaužamā likteņa paglābos, jo tolaik jau strādāju uz cita kuģa, bet šausmīgā vētra varēja būt kā tāda nelaimes priekšvēstnese.”
Arvīdam Bukam un viņa vīriem nācies piedalīties arī glābšanas darbos. „Tas notika septiņdesmit gadu sākumā, kad ar kuģi „Rauda” gājām zvejot uz Āfriku. Vēl esot Ziemeļjūrā, saņēmām SOS signālu, ka uz angļu zvejas kuģa „Scampton” izcēlies ugunsgrēks. Apsvēruši savas iespējas, pieņēmām lēmumu palīdzēt angļu zvejniekiem. Kad nokļuvām nelaimes vietā, ieraudzījām liesmu pārņemtu kuģi. Septiņi zvejnieki jau bija evakuēti uz citiem kuģiem, bet uz degošā „Scampton” vēl bija trīs cilvēki. Bija bīstami, jo liesmas ik brīdi draudēja pārņemt degvielas tvertnes un mēs visi varējām uziet gaisā. Pēc kādām divām stundām mums izdevās savaldīt liesmas un mēs sākām meklēt cilvēkus. Diemžēl bija jau par vēlu – visi trīs bija miruši. Mirušos zvejniekus nodevām Holandes medicīnas kuģim, bet cietušo „Scampton” nogādājām Esbergjenas ostā Dānijā. Tur mūs ielenca žurnālisti. Pēc dažām dienām turpinājām ceļu uz zvejas rajonu Āfrikā. Pēc šī gadījuma mēs visi saņēmām goda rakstus un iespēju iegādāties trīs žiguļus bez rindas, savukārt padomju valsts par ārzemju kuģa glābšanu saņēma ievērojamu atlīdzību konvertējamā valūtā.”
Darbs
Tās priecīgās atmiņas, kas kapteini joprojām vieno ar „Pāvilostu”, protams, saistītas ar darbu. „Varu teikt, ka man lietas gāja no rokas. Plānu pildījām ar uzviju.” Vecās avīzēs var lasīt: „Jūrā trako rudens vētras, bet no zvejnieku arteļa „Boļševiks” kuģiem joprojām pienāk ziņojumi par jauniem panākumiem darbā. Starp ekspedīcijas zvejas kuģiem vadībā ir VZRT 9054, kura kapteinis ir Arvīds Buks.”
Vai arī: „Flotiles darba uzvarā lielu ieguldījumu sniedza ekspedīcijas kuģu komandas. VZRT 9054 un VZRT 9114, kurus vada kapteiņi Arvīds Buks un Vladimirs Einiņš, Džordžijas sēklī pusotra mēneša laikā nozvejoja katrs pa 4,5 tūkstoš centneru sidrabaino heku.” „Atlantijā, Džordžijas sēklī, izcilus panākumus guvusi VZRT 9054 komanda kapteiņa A. Buka vadībā.”
Šādus izvilkumus no laikrakstiem varētu citēt vēl un vēl. Bet aiz vecām avīžu rindiņām ir jūras sāļums, cilvēka dzīve, spīts un vēlēšanās būt labākajiem. Arvīds Buks aiziet uz savu darba istabu un atnes divas rakstāmgalda atvilktnes, pilnas ar goda rakstiem, pateicībām, krūšu nozīmēm un medaļām. Tas viss saņemts kā pateicība par izcilu darbu. Ja kāds domā, ka šodien vajadzētu kaunēties par padomju laika apbalvojumiem, viņš ļoti maldās „Tur nav ko kaunēties. Tā ir mana dzīve, mans sūri grūti jūrā pavadītais mūžs, vairāk nekā trīsdesmit gadi, un tie ir apbalvojumi ne jau par padomju sistēmas slavināšanu, bet gan par labi padarītu darbu.
Būsim godīgi, kuram tad nepatīk, ja atzīst viņa veikumu un par darbu pasaka „paldies”? Bieži vien tagad dzird sakām, ko tad tas, tas jau bija partijā, un uzliek tādu kā zīmogu. Man šajā ziņā ir pilnīgi vienalga, ko kurš domā, jo es neslēpjot varu teikt, ka esmu bijis partijas biedrs. Nebija jau manī ne tāda sociālistiska, ne komunistiska pārliecība. Man savulaik skaidri un gaiši pateica: „Ja gribi kļūt par kapteini, tev jāstājas partijā!” Es ļoti gribēju būt kapteinis, tāpēc arī iestājos. Nekādi zemteksti. Bet vispār, par tiem laikiem runājot, mēs īpaši nedomājām par ideoloģiju un politiskām lietām, mēs domājām par darbu un plānu. Mēs pildījām savus pienākumus. Gājām jūrā. Mēs vienkārši dzīvojām. Katram jau jādzīvo tajā laikā, kas viņam atvēlēts, un jāpriecājas par dzīvi. Varu teikt, es vienmēr esmu priecājies par dzīvi.”
Kolhoza laikos kuģi jūrā pavadīti un no reisa sagaidīti svinīgi, ar uzrunām un mūziku. Kā saka kapteinis – krasts ir jūras otrā puse, kur gaida ģimene, mājas, kolēģi uz sauszemes. Jūrnieks dzīvo tādas kā divas dzīves, jo jūrā viņš ilgojas pēc krasta, bet krastā nepārstāj domāt par jūru. „Tā nu tas ir, ka jūrā visas vīru saunas grozās tikai ap sievietēm. Vismaz manā laikā tā bija, jo trīsdesmit gados, ko nostrādāju jūrā, neiznāca sastapt nevienu tā saukto zilo. Tādas lietas nebija.” Pašam Bukam reizēm gadījies tā aizrauties darbā, ka domas par krastu un sievietēm izgaisušas jūras plašumos. „Es iegrimu darbā. Pagāja gandrīz pieci mēneši, jābrauc mājās, bet zivis nāk un nāk, un gribas strādāt vēl un vēl. Tu esi līdz ausīm darbā, bet vīri nāk virsū kā tanki. Ko darīt? Jādodas mājup. Godīgi sakot, mājās esmu bijis tikai ciemiņš.”
Cilvēki
Kad jautāju, vai tad uz kuģa viss bija tikai gludi un saskanīgi, Arvīds Buks atceras, ka gadījies visādi, bet vispār jau viņš pēc dabas esot optimists, tāpēc pa dzīvi ejot ar smaidu. Protams, pusgads jūrā cilvēkiem ir liels pārbaudījums, gadās gan baltās, gan melnās strīpas. „Cilvēku noskaņojumu uz kuģa varēja lieliski just. Kad gaiss kļuva elektrizēts, bija skaidrs, jānoņem spriedze. Tad sapulcināju visu komandu, apsēdāmies, ierāvām čarku, izrunājāmies, vīri izkratīja sirdi, uzspēlējām akordeonu, uzrāvām kādu dziesmu. Pazuda spriedze, un vīri atkal gāja darbā. Viss bija kārtībā.
Bet dzerstīšanās darba laikā pie manis nebija. Kad strādā, tad strādā, bet, kad ierauj, tad ierauj, arī bez tā nevar.” Daudz tādu nebija, tomēr dažiem, kas nezināja mēru, kapteinis pēc atgriešanās ostā parādījis durvis un ar tādiem kopā jūrā vairs nav gājis. „Vispār jau var pajautāt cilvēkiem, visi pateiks, ka ar mani labprāt brauca kopā, jo zināja, ka viss būs pa godīgam un labi varēs nopelnīt. Par labu darbu saņēmām ne tikai labas algas, bet arī mašīnas un dzīvokļus ārpus kārtas.
Man vienmēr gribējās visu iemācīties pašam. Piemēram, traļmeistaram gadās saplēst tīklus. Neko darīt, jāiet krastā, bet, kamēr kuģis iet uz ostu, es tikām ķimerējos, kamēr pie jūras vārtiem tralis jau salabots. Reizēm pat rīkojām sacensības, kurš ātrāk salabos tīklus, tā kā spēlēju akordeonu, man bija veikli pirksti un tās lietas labi un ātri padevās. Arī tad, kad jau biju kapteinis, bieži vien arī pats fiziski pastrādāju, zivi pašķipelēju. Ja kāds domā, ka kapteinim to nepieklājas darīt, varu teikt, ka kapteinis ir dievs uz kuģa, tāpēc pats izlemj, kas pieklājas, kas ne. Redz, kapteinim vienmēr jāpieņem lēmumi.”
Kapteinis stāsta, ka, vēl stūrmanis būdams, kritiski skatījies uz visu, ko dara vecie kapteiņi. Daudzreiz licies, ka ir lietas, kas tiek darītas aplami, bet katram jau sava iedoma un pārliecība, ka tikai viņš dara pareizi. Arvīds Buks ir mācījies no citu kļūdām, un varbūt tieši tas viņam vēlāk palīdzējis tik sekmīgi strādāt. „Stūrējot kuģi, nekādi nevarēju saprast, kāpēc vecie jūras vīri dziļumu mēra asīs, ja uz kartes viss atzīmēts metros. Bet viņi ne par ko, turas pie sava. Kad pats nācu pie komandēšanas, tās asis tūlīt nolikvidēju.
Tas notika Lamanšā, es toreiz strādāju par stūrmani. Bija doma apgūt dvīņu traļu zveju. Divi veci un pieredzējuši kapteiņi, nesaukšu vārdā, sagāja kopā un, sēžot pie galda, nosprieda, ka pamēģinās to darīt. Trīsdesmit metrus augstus traļus piecdesmit metru dziļumā šie nolemj laist pa četrsimt metriem garos vejeros laukā. Saķēris galvu, pie sevis domāju: kāpēc tā dara, kāpēc tik daudz laiž ārā?! Bet kapteiņi ir kapteiņi. Nepaiet ne piecas minūtes, ka noiet tik trin-trin, gatavs, tralis beigts, lupatas vien. Kā pierādījums tam, ka tralis ir gājis pa grunti, bija viena tīklā aizķērusies akmens bute. Kapteiņi atmeta ar roku un nosprieda, ka ar dvīņu traļiem nav zvejošana, tā lieta neiet. Bet mani doma par zvejošanu ar dvīņu trali neatstāja.”
Risks
Lūk, ko par zvejošanu ar dvīņu trali 1963. gadā Liepājas laikrakstā „Komunists” rakstīja kapteinis I. Atāls: „No zvejas rajoniem pienāca neiepriecinošas vēstis: nozveja ar traļiem stipri zemāka par plānoto diennakts nozveju. Vienīgā cerība, ka novembra otrajā pusē Lamanša rajonā sākas siļķu nārsts, kur parasti ir ļoti laba nozveja. No iepriekšējo gadu pieredzes zinājām, ka pēc nārsta Lamanšā, tas ir, decembrī, janvārī un februārī ar grunts traļiem siļķes nav kur zvejot. Lamanša rajonā gaidījām daudzsološo siļķu nārstu. Bija ļoti daudz ārzemju kuģu, bet siļķes tā arī nenārstoja. Glābjot plānu, nolēmām doties uz Norvēģijas ieplaku, bet arī tur nekā.
Apspriedāmies ar mūsu arteļa VZT 4553 „Pāvilosta” komandu, kuru vada jaunais, bet enerģiskais kapteinis Arvīds Buks, un pieņēmām drosmīgu lēmumu – mēģināsim zvejot ar dvīņu trali, ko velk divi kuģi un ar ko var apzvejot tos zivju barus, kuri uzturas nevis pie grunts, bet gan dažāda dziļuma ūdens slāņos, kaut gan ne man, ne Bukam nebija nekādas prakses zvejā ar dvīņu trali. Pirms vairākiem gadiem šo zvejas veidu gan mēģināja pielietot mūsu arteļa ekspedīcijas kuģi VZRT 9054 un 9114, bet atmeta to kā nepiemērotu. Rezultāti bija pārsteidzoši: sešās diennaktīs abu kuģu tilpnes bija piezvejotas, kopā ap 1300 centneriem. Tik īsā laikā ar teicamiem rezultātiem bija apgūts jauns progresīvs zvejas veids, un turklāt pašmācības ceļā. Te nu jāsaka, ka mums nebūtu tik iepriecinošu panākumu, ja apkalpes locekļi darbā nebūtu ielikuši visas savas zināšanas un enerģiju. Zvejā ar dvīņu trali abām kuģu komandām jāstrādā roku rokā, citādi nekādu rezultātu nebūs.”
Ja nestrādās ar pilnu atdevi, tad rezultātu nebūs, tāpēc Arvīds Buks gan no sevis, gan no saviem vīriem vienmēr prasījis pilnu atdevi. Kad viņš pārņēma kuģi „Pāvilosta”, tas bija nolaists un atpalicis visos rādītājos, bet jaunajam kapteinim izdevās to padarīt par priekšzīmīgu pirmrindnieku. Priekšzīmīgs darbs un disciplīna bijusi arī uz visiem citiem kuģiem, uz kuriem viņam nācies strādāt, tādus lielos saldētājtralerus kā „Dzintarzeme”, „Dzintarkrasts” un „Dzintarjūra” ieskaitot.
Rājieni
„Starp citu, esmu saņēmis divus stingros rājienus. Pirmo, kad ar dvīņu trali zvejojām Ziemeļjūrā, Skagerakā. Labi ķērās siļķes, bet bija grūtības ar to nodošanu, pie bāzes jāstāv rindā desmit dienas. Parēķināju, ka pa to laiku mēs pagūstam aiziet uz Liepāju un atnākt atpakaļ. Lūdzām atļauju bāzei. Nē, to darīt nedrīkst, aizliegts! Atmetu ar roku – divas dienas līdz mājām, divas dienas izkraut, divas dienas atpakaļ, tātad sešās dienās mēs esam atpakaļ. „Ko ta’ mēs te gaidīs’?” Abi ar otru kuģa kapteini tā nospriedām un arī izdarījām. Kolhoza priekšsēdētājs Frickauss sit mums uz pleca, slavē: „Baigie malači! Bet, lai jums neiznāk kādas lielākas ziepes, es jums iedošu vigavoru (rājienu). Mēs pieņemam – kas priekšsēdētājam jādod, jādod. Aizgājām atpakaļ, iekļāvāmies laikā, pa atlikušajām četrām dienām paguvām vēl piezvejot otru kravu un zivis nodot bāzei. Rindu uz bāzes kuģi taču bijām aizņēmuši.
Otru rājienu dabūju, kad ar gruntstrali zvejojām Ziemeļjūrā. Bija ļoti laba nozveja, pārnācām mājās, priekšnieks pienāk un saka: „Ručī ārā, plāns deg, tev tik labi gāja, brauc atpakaļ un pazvejo vēl!” Saku, ka man pēc nedēļas beidzas kuģa reģistra dokumenti. „Štrunts ar visiem dokumentiem, dragā ārā un zvejo!” Aizbraucām, zvejojam, iet ļoti labi. Tā kādu mēnesi nostrādājām, katru dienu pa divām trim reizēm ejam pie bāzes kuģa. Vienā reizē no bāzes kuģa augšas kāds vīrs sauc: „Vai jūs šodien vēl nāksiet pie bāzes?” Atbildām, ka noteikti, ko tad citu ar tām zivīm darīsim? Tad es pie jums tūlīt nokāpšu. Izrādās Zapribgosflot (Rietumu valsts zvejas flote) inspektors, ieiet kajītē, pēta visus dokumentus. Es viņam stāstu, ka esam tādā īsā reisā iznākuši, ka dokumenti palikuši mājās. Šis tik raksta, pieraksta un uzkāpj atpakaļ uz bāzes kuģa. Pēc nepilnām divām stundām pienāk Zapribgosflot inspekcijas telegramma: „Kur jūsu kuģa dokumenti?” Es neatbildu, tik laižam uz mājām. Ienākam ostā, Frickauss priekšā. „Malači, jūs izglābāt plānu! Bet, lai neiznāk lielākas ziepes, man jums par to jādod vigavors!”
Starp citu, darba grāmatiņā man šis rājiens vēl tagad ir iekšā. Bet man par tādiem rājieniem nebija ne silts, ne auksts. Redz, tā man ir gājis pa to dzīvīti!”
Dzīve
Ir satumsis, izbrauktas atmiņu jūras un pārcilātas bilžu kaudzes. Lielākā dzīves daļa ir iemūžināta melnbaltajās fotogrāfijās, un tām šodien ir kāda īpaša aura. Kapteinis saka, ka pagaidām vēl nav bijis laika sakārtot bilžu arhīvu, bet gan jau kādreiz, kad būšot pensijā, to izdarīšot. Atvadāmies no viesmīlīgajiem „Bukiem” un braucam atpakaļ uz kapteiņdienestu. Kapteinis mašīnā ieslēdz CD, skan tango, dzied Allas Pugačovas meita Kristīne Orbakaite. „Vai nav forši? Vo, tā ir mūzika!” priecājas Buks. Tango un akordeons ir viņa divas lielās sirdslietas, bet kādā mēlē dzied, tam nav nozīmes, labai mūzikai nav tautības.
Vēl ostas kapteinim patīk makšķerēt un tikties ar labiem cilvēkiem. Arvīdam Bukam arī tagad, jau pavēlā vakarā, mugurā ir kapteiņa forma. Kad jautāju, vai šai formai viņa dzīvē ir kāda īpaša nozīme, viņš atbild, ka pēc reglamenta ostas kapteinim darbā jābūt formā. Bet savulaik, kad gāja jūrā, ikdienā jau formu nevilka, visās citās reizēs gan. Tas piedeva stāju un apliecināja piederību jūrniecībai, par ko viņš vienmēr ir īpaši lepojies.
Arī sieva, kura devusies mūžībā, vienmēr esot teikusi, ka formā viņš izskatās pēc cilvēka, bet bez tās, eh, tāds lauku vecis. „Ļoti gribēju jūrnieka formā redzēt arī savu dēlu, trīs reizes vedu uz Liepājas jūrskolu un trīs reizes viņš no tās aizmuka. Laikam jau tā ir, katram savs. Man jūras darbs ir bijis visa mana dzīve. Ja otrreiz būtu jāsāk no gala, es darītu tieši to pašu. Jūras romantika ir pāri visam! Ja tu atdod visu savu prasmi, domas un spēku jūrai, viņa tev atmaksā ar to bezgalīgo plašumu, ko ielej tavā sirdī.”
Ogļu terminālis Ventas pretējā krastā mirdz vakara gaismās. Baltais sniegs pie kājām tiešām ir balts, un tas nozīmē, ka ogles tiek pārkrautas, nepiesārņojot vidi. Vējš ledus putru aiznesis uz jūru, Ventas ūdeņos spēlējas termināļu gaismas. Atvadāmies no ostas kapteiņa, viņš aizbrauc pārlūkot savu ostas saimniecību.
Šoreiz sarunai ar Arvīdu Buku esmu pielikusi punktu, tomēr tik daudz no kapteiņa stāstītā neietilpa šajā rakstā. Gribējās vēl pastāstīt par merlūzu zvejošanu Āfrikas krastos, par riņķa vada zveju, par cilvēku attiecībām, par ārzemju ostām un dāvanām mājiniekiem, par zvejnieku izdarībām krastā, par kolhoza priekšsēdētāja laiku tepat Ventspils „Sarkanajā bākā”. Mierinu sevi ar domu ka būs vēl citas sarunas un citi raksti.
Uzziņai
No enciklopēdijas „Latvijas jūrniecības vēsture 1950–2000”. Arvīds Buks dzimis Liepājas apriņķa Nidā. Kuģu vadītājs, zivsaimniecības un jūrniecības darbinieks. Beidzis Liepājas jūrskolu. Tālbraucēja kapteiņa diplomu ieguvis 1977. gadā. Darbu z/k „Boļševiks” sācis 1956. gadā, bijis šā kolhoza zvejas kuģu kapteinis, ieviesis zveju ar dvīņu trali. Z/k „Sarkanā bāka” lielo zvejas s/t „Dzintarkrasts”, „Dzintarzeme” un „Dzintarjūra” kapteiņdirektors, arī šā kolhoza priekšsēdētājs, Ventspils brīvostas kapteinis, LJS valdes loceklis. 1974. gadā piešķirts PSRS augstākais apbalvojums – Darba Sarkanā Karoga ordenis.
Anita Freiberga
Citi stāsti par jūrniecības personībām ir atrodami LJS mājaslapā pie sadaļas “Jūrniecības personības“!