Laikrakstam “Auseklis” ir tradīcija pirms Jūras svētkiem Salacgrīvā viesoties pie kāda ar jūru saistītiem cilvēkiem, kas dzīvot turpat blakus. Tā arī šis stāsts ir “Ausekļa” stāsts par tālbraucēju kapteini Ingu Siliņu. Un saņemot laipnu atļauju no Ausekļa redaktores Regīnas Tamanes, raksts ir atceļojis uz LJS mājaslapu.
Roberts Gailītis
Pirms Jūras svētkiem
Rīt Latvijas piejūras pilsētas un ciemi atzīmēs Jūras jeb Zvejnieku svētkus. Šo svētku tradīcija iedibināta jau pirmās brīvvalsts laikā – 1936. gadā. Un tā joprojām jūlija otrajā sestdienā mēs godinām jūru, veltes, ko tā dāvā, un ikvienu, kura darbs tā vai citādi saistīts ar šo nemierīgo un vareno ūdens pasauli.
Jūras svētku priekšvakarā Auseklis aizvien viesojas pie kāda no cilvēkiem, kuri saistīti ar jūru. Šoreiz ceļš ved uz Salacgrīvas Zemzariem, lai tiktos ar tālbraucēju kapteini Ingu Siliņu. Viņš ir viens no tiem puišiem, kuri Atmodas laikā Salacgrīvas vidusskolā pabeidza Jūrniecības koledžas klasi. Stāstot par sevi, Ingus uzsver, ka ir pirmās koledžas klases absolvents, bet ne vienīgais, kurš kļuvis par tālbraucēju kapteini un vada lieltonnāžas kuģus pasaules jūrās un okeānos. Viņš nosauc Ivo Loginu un Normundu Vilkaušu. Trīs kapteiņus saista ilga draudzība. – Ivo no Salacgrīvas pārcēlies uz dzīvi Garkalnē, bet ar Normundu dzīvojam kaimiņos. Nieka attālums līdz viņam. Zābaku var aizmest, – teic Ingus. Trīs kapteiņus Salacgrīvā zina arī kā dalībniekus bibliokuģa Krišjānis Valdemārs komandā, kas darbojas, lai ieinteresētu jauniešus kļūt par jūrniekiem.
Jūras balss sauca uz Salacgrīvas jūrskolu
– Taču no pirmās koledžas klases mēs neesam izņēmums. Zinu vēl vairākus tālbraucēju kapteiņus – Arni Uzkalnu, Intaru Salmani, Arni Vilderu, – uzskaita sarunbiedrs. Versijas, kāds ir šo panākumu atslēgasvārds, viņam īsti nav. – Varbūt tā bija mērķtiecība, – viņš prāto. – Man šķiet, ka mūs tā īpaši neviens nebīdīja, neko neuzspieda. Paši uz to gājām. Varbūt tāda bija šī Atmodas laika paaudze – ar citām dzīves vērtībām, attieksmi un pašapziņu? Ingus sieva Līga uzskata, ka liela nozīme ir ģimenēm, kas izaudzinājušas šos kapteiņus. To viņa sapratusi, iepazīstot sava vīra vecākus. – Ingus uzaudzis trīs bērnu ģimenē. Vecākais brālis Ivars ir advokāts. Jaunākais – Pēteris – strādā tirdzniecības uzņēmumā. Visi trīs pret saviem vecākiem izturas ar cieņu un respektu, sargā, lolo pašu ģimenes, atbildīgi veic savu darbu. Ar tādiem bērniem vecāki var lepoties, – teic Līga.
Salacgrīvas pusē Ingus SILIŅŠ ir ienācējs. Dzimis Rīgā, vēlāk kopā ar ģimeni dzīvojis Zemgalē, bet pusaugu gados – Vecpiebalgas pusē, Dzērbenē. Tur arī mācījies vietējā pamatskolā. Kā Dzērbenes puika kļuvis par tālbraucēju kapteini? Ingus atzīst – tā tiesa, ka jūras balss gēnos iekodēta. Viņa tēva tēvs jūrā gāja pirmās brīvvalsts laikā, bija stūrmanis ar radista diplomu. Mātes tēvs jau puikas gados aizbēga no mājām par jungu uz vācu kuģiem. Pēc kara iestājies stūrmaņos, bet mācību laikā grupa pārvērsta par hidrogrāfiem, jo valdība latviešiem neuzticējās un par jūrniekiem kļūt neļāva.
Gēnos iekodētā balss ierunājusies, kad, pamatskolu beidzot, bija jāizšķiras, ko darīt tālāk. – Kā pusaudzim galvā bija viskautkas un nekas. Tad vecākais brālis smēja: „Ej jūrā! Vedīsi džinsus un košļenes.” Joks rosināja nopietnas pārdomas un secinājumu, ka jūra man derēs, – Ingus atminas. Tātad – jūrskola. Taču mācības jūrskolā Rīgā notika krievu valodā, ko tolaik viņš neprata. – Tad uzzināju, ka Salacgrīvā veido Jūrniecības koledžas klasi. Arī tēvs rosināja izmantot šo iespēju, sacīdams, ka pirmais allaž paliek pirmais. Tā pamatskolas beigu eksāmenus kārtoju Salacgrīvā kopā ar iestājpārbaudījumiem.
Pirmais reiss
Sarunbiedrs atzīstas, ka, pēc dabas būdams sapņotājs, jau koledžas gados aizdomājies līdz tam, kā būtu uz liela kuģa komandtiltiņa spārna uzlikt elkoni…
Kā māmuliņa jūra sagaidīja potenciālo kapteini? Jūras slimības dēļ zivis pār bortu neesot barotas. – Nelabi ir bijis, bet ne tik ļoti. Taču pirmais reiss jūrā sākās traģikomiski. Biju matrozis uz paju sabiedrības «Auda» jeb kādreizējā zvejnieku kolhoza «9. maijs» saldētājkuģa «Tēvija». Kuģis jūrā vāca no zvejniekiem lomus un saldēja uzglabāšanai. Kopā ar pārējiem puišiem sakārtojām kuģi reisam. Pirms iziešanas jūrā ieradās visa komanda. Taču rīta reisu pārcēla uz pēcpusdienu, bet tā bija kļūda. Komanda devās uz Vecāķu pludmali atpūsties un mazliet iesvinējās. Ingum – jaunam, nepieredzējušam 16–17 gadu vecam puikam tas beidzās slikti. – Ja vecākais stūrmanis neiestātos, ka esmu cītīgi strādājis, būtu atstāts krastā. Jūrā pirmo vakaru īsti neatceros, bet otrā dienā bija jāiet „uz paklāja”. Kapteinis ar mani nerunāja, bet vecākais stūrmanis „sadeva pa mizu” un apsolīja pēc reisa izsaukt uz sarunu tēvu, – atceras Ingus. Šis solījums praktikantam bija papildu stimuls censties. Tēvu stūrmanis tomēr neizsauca, bet ne tādēļ, ka viņam atmiņa klibotu. – Kad atkal devāmies jūrā, viņš jautāja, vai savu piedzīvojumu tēvam esmu izstāstījis. Atbildēju, ka esmu. Ko tēvs sacījis? Teica, ka slikti darīts. Patiesībā viņš to uzzināja, bet pēc daudziem gadiem.
Uz Kurzemes
Uz saldētājkuģa Ingus bija redzējis tikai Gotlandes krastus. Vēlāk praksē Salacgrīvā bija arī pirmais reiss uz ārzemēm, uz Dāniju. – Kad koledžā vidusskolas kurss beidzās, saņēmām piedāvājumu turpināt izglītību Jūras akadēmijā, – turpina Ingus. – Tur ziemā mācījāmies, vasarā gājām jūrā. Studējot jūrniecību, viņš nokļuva uz lielajiem kuģiem. Tie bija 2–2,5 mēnešus ilgi braucieni. Pēc tam bija pirmā pusgada prakse Vācijas rēderejā, kas kadetiem par darbu arī maksāja. Ingus smej, ka tad varēts arī džinsus nopirkt, ne tikai košļājamo gumiju. Pēdējā praksē pirms diplomdarba aizstāvēšanas viņš nokļuva uz Latvijas kuģniecības kompānijas jauna gāzvedēja Kurzeme.
Kuģis kursēja pa pasaules ūdeņiem, tādēļ kadetus tas neņēma. – Rakstīju kuģniecības direktoram, ka prakse tur nepieciešama diplomdarba izstrādāšanai, un saņēmu atļauju. Uz kuģi izlidojām naktī. Lidmašīnā kapteinis teica: „Cauri ir, uz diplomdarba aizstāvēšanu atpakaļ laikus netiksi.” Man šoks un atbildes īsti nekādas. Tā arī bija. Kuģojām pa Vidusjūru, pēc tam pa Meksikas līci. Kad pienāca laiks, kad man būtu jātiek mājās, kuģis dreifēja, bet tālākā reisa uzdevuma nebija, – Ingus atminas. Satrūcies bijis ne pa jokam. – Tad kādā brīdī jūtu – kuģis sāk vibrēt. Otrais stūrmanis skraida. Saņemts uzdevums doties uz Hjūstonu Amerikas Savienotajās Valstīs. Tā no turienes viens pats devos uz Latviju. Tas bija jauns piedzīvojums, bet uz aizstāvēšanos paspēju un saņēmu Jūras akadēmijas beigšanas diplomu.
Karjera
Ingus karjera veidojās Norvēģijas rēderejā, kur viņš nostrādājis 15 gadu, tostarp nepilnus divus birojā Bergenā. Uz komandtiltiņa stāžs ir septiņi gadi. Kuģots visu kontinentu ūdeņos, būts nav Antarktīdā, no piekrastes valstīm – Japānā. – Par kapteini kļuvu Amerikas reisā, – atminas sarunbiedrs. – Tas bija tā drusku nervozi, jo Amerikas reisi ir sarežģīti. Tur kuģošanas drošības noteikumos ir milzum daudz prasību. Kā jutās elkonis uz komandtiltiņa? Ingus skaidro, ka pārmaiņas tomēr vairāk jūt kājas un prāts. – Uz kuģa aizņemtākais cilvēks ir vecākais stūrmanis. Kļūstot par kapteini, saproti, ka vairs nav tik daudz jāskrien, cik jādarbina prāts.
Viņš piebilst – stāsts nav par to, ka stūrmanis var nedomāt ar galvu. – Bez prāta uz kuģa vispār nav ko darīt. Runa ir par kapteiņa atbildību. Tā attiecas uz visu, kas notiek uz un ar kuģi, īpaši pirātu apdraudētajās zonās – Somālijas, arī Nigērijas piekrastē. Lai ietu cauri šīm riska zonām, 250 m garais kuģis jānodrošina ar aizsargbarjerām, gluži vai jāietin dzeloņstieplēs, un jāveic uzbrukuma bloķēšanas pasākumi. – Parasti mums līdzi nāk bruņoti karavīri. Taču Nigērijas ūdeņos ar ieročiem neielaiž, – stāsta kapteinis. Tur ir bīstami. Drošs vari būt, kad Gvinejas līcī stiprs pūtiens. Līga piebilst, ka viņa ir saņēmusi no vīra ziņu: – Jāiet cauri pirātu zonai, bet neuztraucies, ir vētra. Kā tikt gudrai, kura puse ziņas ir mierinošāka – kreisā vai labā?
Mājinieki
Līga sarunā atzīstas, ka viņai mēdz just līdzi, cik grūti būt jūrnieka sievai. Taču pati nejūtas cietējas lomā. Kuģi aprīkoti ar tehnoloģijām, nav problēmu sazināties. – Sarakste arī ir attiecības. Man pat šķiet, ka dziļākas par sarunām, kurās tik ļoti nepiedomājam, vai cilvēkam blakus pietiek uzmanības. Mums ik dienu ir randiņi – rīta, pusdienas un vakara vēstules. Tā ir saikne, kādas nav tiem, kuri diendienā ir līdzās, – apgalvo Līga. Viņa piekrīt, ka ir arī uztraukuma brīži, bet par saviem mīļajiem satraucas ikviens.
Jā, ir vairāk vienatnes. Taču kopā ar dēliem – Tomu un Otto – un, strādājot par skolotāju, vientulība nedraud. Ir vairāk atvadīšanās un gaidīšanas nekā citiem? Jā, bet svētku arī vairāk! Tāda ir katra atkalredzēšanās pašiem un tuviniekiem. Visi pulcējas kopā, lai dzirdētu stāstus par tālām zemēm un jūrā piedzīvoto. – Tad klausītāju pulkā ir arī ģeda, kā ģimenē saucam mātestēvu. Tēvatēva gan vairs nav. Viņš aizsaulē aizgāja, kad biju mazs puišelis, – piebilst Ingus. – Ģedam par katru reisu visu izstāstu sīki un smalki. Viņš pat uz kuģa uzkāpa, kad biju Ventspils ostā. Līga smej, ka lielā tankera ienākšana Ventspilī bija īsta svētku torte visai ģimenei. – Tas bija 2012. gada janvāris. Vedām ogles un dzelzs rūdu uz Amsterdamu, Roterdamu un atpakaļ – naftu. Pēkšņi reiss uz Ventspili. Tik lieliem kuģiem tur ostā nav viegli ieiet. Taču, kad locis sacīja, ka pirmoreiz redz tik lielam kuģim latviešu kapteini, tas bija patīkami, – Ingus atminas.
Skats uz rītdienu
Stāsti seko viens otram – par piedzīvoto kuģa zvalstīšanos trakojošā Ziemeļjūrā, kad, stāvot uz komandtiltiņa, redz jūru zem kājām un par kapteiņa atbildību, kad pašam jāsašuj brūce savainotam matrozim. Tāda ir kapteiņa ikdiena.
Taču nu Ingus nolēmis padzīvot krastā. Viņš saņēmis darba piedāvājumu no kādreizējiem norvēģu kolēģiem, apņēmies veikt kuģa uzraudzības menedžmentu un vienlaikus pabeigt līdz galam izbūvēt Zemzarus. Ingus pat ierīkojis savu darbnīcu. Līga uz šo plānu gan raugās ar zināmu skepsi. Savulaik viņi bija nolēmuši pārcelties uz dzīvi Norvēģijā. Tur Ingum bija darbs krastā. Abi gaidīja, kad pasaulē nāks Otto. Puisēns arī piedzima fjordu zemē. Toms bija sagatavots sākt skolas gaitas gan tur, gan Latvijā. Pēc diviem gadiem ģimene izlēma tomēr atgriezties dzimtenē, bet Ingus – jūrā. Lai gan apguvuši norvēģu valodu, bez tuviniekiem un draugiem līdzās viņus nepameta sajūta, ka šī zeme vienmēr paliks sveša. Šodien Līga nešaubās, ka Zemzarus Ingus izbūvēs, bet tam, ka viņš ar savu nemiernieka dabu nodzīvos krastā, gan tā īsti netic. Kam jūras ūdens asinīs, to no kuģošanas neatradināt.
Aija SEDLIŅA teksts un foto
Foto no SILIŅU ģimenes albuma
Šis raksts ir publicēts laikrakstā “Auseklis” – 13.07.2018. numurā un pēc atļaujas saņemšanas pārpublicēts šeit LJS mājaslapā.
Citi stāsti par jūrniecības personībām ir atrodami LJS mājaslapā pie sadaļas “Jūrniecības personības“!