Žurnāla “Ievas stāsti” jūlija numurā Nr. 15 (2018.07.20) publicēts Mudītes Luksas raksts par kuģīša Vecrīga kapteini – Aivaru Krišjāni. Saņemot atļauju no Santas redakcijas, materiāls ir pārpublicēts šeit – LJS mājaslapā!
Ik pusdienlaiku no pieturvietas Daugavā līdzās Akmens tiltam atiet ekskursiju kuģītis Vecrīga. Šogad sezona sākās agri – jau no aprīļa vidus, un tā līdz rudenim. Komanda mainās ik nedēļu. Ja kapteinis ir stalts, gara auguma džentlmenis sirmiem deniņiem, tad ziniet – tas ir Aivars Krišjānis, pilnīgi droši – vecākais joprojām strādājošais kapteinis Latvijā: šoruden viņam 80. jubileja.
Domas tikai uz jūru
Aivaram Krišjānim ir burvīgs lībiskais dialekts, kurā piederas par sevi runāt trešajā personā, īsiem patskaņiem un aprautām vārdu galotnēm. Taču viņš nav nācis ne no Ainažiem, ne no Salacgrīvas, kur jūra met aicinājumu ik mirkli, bet ir Lēdurgas iedzimtais, kur tik vien ūdeņu, kā nieka upīte un daži ezeri. Un tomēr, kopš sevi pasaulē apzinājies, citu nav varējis iedomāt kā būt uz kuģa tālās jūrās. Šī vilkme, izrādās, mantota no tēva. «Viņš pirms Pirmā pasaules kara kalpoja uz tirdzniecības kuģiem, arī kara laikā kādu brīdi bija matrozis. Vienreiz bija atbraucis uz Lēdurgu pie mātes, un krievi viņu savāca Sarkanajā armijā. Pēc tam tika gūstā, veselība beigta, un vairs uz jūru nevarēja. Palika Lēdurgā, apprecējās.
Kad sāka dibināt jaunsaimniecības, visiem brāļiem un māsām no mātes puses iedalīja zemes. Tā nu ap 1948. gadu mums bija divas mājas zem viena jumta ar mātesbrāli. Viņiem bija daudz bērnu, un viens zeperis, spēlēdamies ar špickām, mums visu nodedzināja. Tad jau bija kolhozi un tā jaunā padomju kārtība. Bet tēvs nekad negribēja būt par zemnieku. Aizbraucis uz Rīgu, vienmēr gāja uz krastmalu paskatīties uz kuģiem. Mājās bija saglabājušās kartītes, sūtītas no Liverpūles, Pompejiem un citām tālām vietām. Skatījāmies kopā, viņš teica – jā, uz to soliņu es i sēdējis… Bet es, puika, domāju, va vellu, tik skaista vieta! Arvien viņam sāku prasīt visu ko par tiem ceļojumiem, un man citu domu nebija, kā tikai uz jūru.»
Pabeidzis Lēdurgas pamatskolu, Aivars, protams, taisījās stāties jūrskolā. Tolaik Latvijā tādas bija trīs: Rīgas Jūrskola, kura gatavoja vadošos kadrus tālbraucējus tirdzniecības flotei, 9. jūrniecības arodskola, kur mācīja tuvbraucējus stūrmaņus, mehāniķus, radistus zvejas flotei, un Liepājas jūrskola, kur mācīja tālbraucējus, bet arī zvejniekus. Protams, Aivars tēmēja uz Rīgu, taču tur jūrskola ar pēkšņu rīkojumu bija pārveidota par krievvalodīgu mācību iestādi. «Bet kāda lauku puikam var būt krievu valoda?! Tā nu pāris gadu nomētājos pa Lēdurgu, līdz viens paziņa bija uzzinājis, ka jūrniecības arodskolā Rīgā mācības ir latviešu valodā. Es jau tolaik nepārzināju to sistēmu – ja esi beidzis zvejnieku jūrskolu, citu iespēju vairs nebūs. Bez īpašas pazīšanās uz tirdzniecības floti pāriet nevarēja. Vēlāk četras reizes mēģināju to darīt, bija arvien lielāka prakse, arvien nopietnāki diplomi, bet – nekā…»
Kamēr puisis Rīgā kārtoja eksāmenus un tika skolā, bija miris viņa tēvs. Pēc pusgada viņsaulē aizgāja arī māte. Tā nu 17 gadu vecumā Aivars Rīgā nonāca kā bārenis. Labi, ka vecākais brālis Eduards palīdzēja atrast gultasvietu un to arī apmaksāja, bet iztikas naudu nācās pelnīt pašam, pēc nodarbībām izkraujot vagonus un darot līdzīgus darbus. Sākās gluži cita dzīve, Lēdurgā palika bērnības draugi, tostarp kaimiņu Tālis un viņa māsiņa Līga. Tomēr šim stāstam, izrādās, vēl būs turpinājums mūža garumā…
«Par matrozi bija jānobrauc 30 mēneši, pēc tam dabūja tuvbraucēja stūrmaņa diplomu, arī tam bija dažādas pakāpes. Gads bija jānokalpo par pirmo stūrmani, tad varēja iegūt kapteiņa diplomu, bet ar to varēja kuģot tikai pa Baltijas jūru. Tādēļ, tiklīdz biju ticis līdz vecākajam stūrmanim, iestājos Liepājas jūrskolas neklātienē, lai kļūtu par kapteini tālbraucēju. Pa vidu vēl bija jāpabeidz vidusskola Mīlgrāvī, jo arodskolā nebija visu vidusskolas priekšmetu. Rīgas arodskolā bijām tā izdresēti, mums bija tik labi pasniedzēji, piemēram, bijušais zemūdenes Ronis komandieris, leģendārais Hugo Legzdiņš, kas pasniedza astronomiju, Kārlis Majors – navigāciju, ka Liepājā īstenībā nebija ko darīt.»
Arodskolas laikā sācis strādāt par matrozi ekspedīcijas zvejas flotes bāzē un visu laiku kāpjot pa karjeras kāpnēm, Aivars izkuģoja Ziemeļjūru, Atlantijas okeānu līdz pat Ziemeļu Ledus okeānam un pabija pat pie Amerikas krastiem. Kaut arī viņš nekad negribēja būt zvejnieks, liktenis bija lēmis citādi. Tagad Aivars atceras: «Visādi ir bijis – stūres mājā logi izdauzīti ar viļņiem, komandā bija vairāk nekā 20 cilvēku, kajītēs divstāvu kojas. Jūrā gājām no trīsarpus līdz četriem mēnešiem, man garākais reiss uz zvejas kuģa bija pusgads. Kad gājām uz asariem vai mencām Kanādas un Grenlandes tuvumā, zvejojām starp ledus laukiem. Zivis bija jāķidā, jāapstrādā, tas viss notika uz atklāta klāja, sniegs un ūdens no augšas gāzās virsū. Lai kā tur mirka un sala, neviens nekad plaušu karsoni nesaķēra. Jā, rokas un kājas slapjas, vilnis aizlien aiz apkakli, veči klepoja un puņķojās, bet tā riktīgi neviens neslimoja.
Tie vidējie zvejas traleri bija superdroši, ap 36 metrus gari. Kuģi jau būvē attiecīgajam viļņu garumam, viņš iet tiem pāri. Kamēr es braucu, neviens no šiem vācu būvētajiem zvejas kuģiem vētras dēļ neaizgāja bojā. Gadījās, ka sadauzīja pret bāzes kuģiem, izskrēja uz klintīm, bet tā, ka kuģis neturētu vētru, neatceros. Vienreiz gan bija riskanti: tīkli uztinušies uz skrūves, atnāca cits kuģis, lai mūs vilktu uz Norvēģiju fjordā attīt; mūs ar bocmani izsauca uz klāja, un, kā gāzās vilnis, es attapos kuģa pakaļgalā zem vinčas ar izmežģītu kāju…»
Beidzot tirdzniecības flotē
Liepājas jūrskolas diploms pavēra plašākus apvāršņus. Pāris gadu pazvejojis siļķes Atlantijas okeānā, Aivars zvejnieku kolhozā Uzvara tika uz bāzes kuģa, kur no vecākā stūrmaņa ātri uzdienēja par kapteini direktoru. Tas arī bija vācu būves dīzeļelektrokuģis, ar 35 cilvēku komandu, kā peldoša fabrika – tur zivis saldēja, sālīja, taisīja konservus.
«Plāns bija jāpilda, bundžas jāražo. Komandējošam sastāvam sadzīves apstākļi bija diezgan labi – kajīte ar ledusskapi, kārtīgu koju, bet matrožiem gan ļoti pieticīgi. Pārsvarā dzīvojāmies tepat pa Baltiju; kad krava pilna, pēc kāda mēneša nācām malā. Gadījās tomēr, ka pa starpām aizdzina vēl uz Āfriku.»
Par kapteini direktoru Aivars nostrādāja astoņus gadus, līdz bāzes kuģi nodeva lūžņos. «Paliku kapteinis bez kuģa. Tātad bez darba. Kolhozs taisījās pirkt Hersonā citu kuģi, taču bija nolūkojuši kādu krievu superkapteini. Viņam šeit jādod dzīvoklis, bet man, bezpartejiskam, kad prasīju, nedeva, jo komunālā dzīvokļa istabiņā pāris kvadrātmetru bija par daudz… Tad kolhozā mani uzaicināja flotes daļā par kapteini audzinātāju. Tikmēr jau bija pienākusi atmoda… Mani kolhozā Uzvara ievēlēja par Tautas frontes nodaļas vadītāju, organizēju barikādes, un tad jau arī visus tos poļitrukus patriecām. Vienam kolhoza čekistam pēdējā brīdī vēl grasījās paaugstināt pensiju, es to uzzināju, sasaucām sapulci, un no iecerētās piemaksas nekas nesanāca.»
Aivars pats atzīst, ka sarežģījumi varēja rasties arī tādēļ, ka sava taisnā un nepakļāvīgā rakstura dēļ bijis vadībai neērts kapteinis – allaž sekojis grāmatvedības būšanām, lai viss būtu godīgi, pastāvējis, lai tiktu ievērotas kravas pārvadāšanas un drošības prasības.
«Bija jau pienācis 1992. gads, viss juka un bruka, un es jutu, ka beidzot varētu tikt uz tirdzniecības floti. Padomju laikā bija tā – ja strādāji krastā, jūrnieka pase jānodod. Bet tā bija jāatjauno ik pēc pieciem gadiem. Piezvanu kadru meitenēm uzzināt par savu pasi, viņas saka – atnācis priekšraksts vizu zakriķ, pasport uņičtožiķ (vīzu slēgt, pasi iznīcināt). Smejos, ka laikam biju pēdējais Latvijā, kam aiztaisīja vīzu. Tas pats partijnieks uz atvadām droši vien par to bija vēl parūpējies. Gāju pie kadru daļas priekšnieka, ar ko kādreiz kopā biju braucis jūrā, klupu pie šlipses – saki, kurš man slēdz vīzu? Viņš teica – neko nezinu, ņem jaunu pasi! Tad jau vairs nebija ne uz partijas komiteju jāiet, nekur, dabūju jaunu pasi un patiešām tiku tirdzniecības flotē. Tas bija kāds ceturtais piegājiens, neskatoties uz manu pieredzi un kaudzi ar diplomiem.
Toreiz, kad biju palicis bez kuģa, tirdzniecības flotē tieši vajadzēja kapteini, bet tur pieņēma tikai ar pārcelšanu no iepriekšējās darbavietas. Kolhozs to nedeva principā, kaut arī darbu man nevarēja piedāvāt. Tā birokrātiskā resoru sistēma bija mežonīga. Šoreiz bija priekšrocība, ka pratu angļu valodu. Es biju viens no nedaudziem, kas varēja sazināties ar ārvalstu krasta dienestiem. Ja no zvejniekiem pārgāja uz tirdzniecības floti, kaut arī esi bijis kapteinis ar stāžu, parasti sāka ar trešo stūrmani. Tā kā es angļu valodas pārbaudījumu nokārtoju bez problēmām, uzreiz tiku par vecāko stūrmani un tad jau gana strauji – par kapteini uz kravas kuģa Rēzekne.
Bet tad man jau bija drusku pāri piecdesmit gadiem. Kaut arī īpašnieks bija norvēģis, braucām zem Latvijas karoga: tā komandai bija mazāk jāmaksā. Bet 1999. gadā kuģniecība sāka kuģus izpārdot, un es atkal paliku bez sava kuģa. Jau biju pensijas vecumā, sākās lielais pārmaiņu laiks, man bija visi sertifikāti, bet sapratu, ka gadi ir gadi, neko lielu vairs nevaru cerēt. Aizgāju uz Hanzas kuģniecību taujāt pēc darba. Biju ar mieru strādāt pat ne par kapteini, bet par otro stūrmani, taču iznāca ne šā, ne tā – man atzinās, ka jaunie kapteiņi negrib sev blakus tik vecu jūras vilku, kas gudrāks par viņiem. Jā, diemžēl man lielāko daļu mūža iegadījās strādāt tik ačgārnā laikā.»
Paldies par kažoku
«Rēzekne bija gana prāvs kuģis, 108 metrus garš, komanda lielāka, pienākumi – sarežģītāki un aizraujošāki. Pirmais reiss tirdzniecības flotē bija 10 mēnešu garumā, bet tas jau nepagāja tikai jūrā, daudz arī pa ostām. Izej Ķīles kanālu, aizej uz Hamburgu, tur ātri izkrauj, piekrauj, tad jāpāriet uz Amsterdamu. Kanāls aiz kanāla, locis pēc loča. Gadījās, ka diennaktī esi pabijis kādās četrās ostās, bet dabūjis gulēt pa pāris stundām. Citreiz pārgurums bija lielāks nekā uz zvejas kuģa. Pa brīdim vadību varēja atdot pirmajam stūrmanim, it kā izbrīvēt kādas trīs četras stundas, bet pēc brītiņa stūrmanis zvana – nākamais locis jau nāk! Ar šlipsi jāiet augšā uz tiltiņa. Atkal tauvošanās, attauvošanās, Beļģijā, Holandē pa tiem kanāliem iet stundām. Kuģu straume nāk pretim, un visur slūžās tikt iekšā un ārā… Protams, ka beidzot nokļuvu savā Liverpūlē un visur kur citur.»
Aivars atzīst, ka visu laiku bijis daudz jāmācās, bet, galvenais, jābūt lielai praksei, pamatīgām zināšanām navigācijā, «jāzina visas tās straumes» un nevienā situācijā nedrīkst zaudēt savaldību un aukstasinību.
«Es jutos kā baltais cilvēks. Kuģniecības kompānija deva prezentācijas naudu, lai varētu aģentus un ločus uzcienāt, koks uztaisīja kanapē maizītes. Kad bijām Zviedrijā, kapteiņa kajītē uz galda noliku Zviedrijas karodziņu, karaļpāra bildīti, fonā atskaņoju ABBA mūziku. Vāciešiem atkal attiecīgi viņu šlāgerus un atribūtus. Hamburgā biju vairākkārt, bet uz pilsētu netiku ne reizi: visu laiku biju aizņemts ar kravas lietām, aģentiem. Vairākkārt gājām uz Zviedriju, uz Noršēpingu, tur iepazinos ar vietējiem latviešiem. Viņi ik reizi nāca un mūs apmeklēja uz kuģa, braucām arī pie viņiem ciemos. Gadījās arī tā, ka īpašnieki ziemā mūs iedzina Somijā ledos. Esam stāvējuši diennakti ledū iesaluši, ka nevar izsisties cauri. Tad ar ledlauzi rāva tiem cauri, ka brīkšķēja vien. Tepat Baltijas jūrā, kad gājām uz Amsterdamu, vētra kārtīgi pamētāja kūdras maisus uz klāja.
Reiz mēs Biskajas līcim tikām pāri, bet nepaspējām iekļūt Gibraltārā – uznāca vētra, kuģis pielādēts pilns, trīsarpus metru augsta baļķu krava uz klāja. Mehāniķis stāvēja mašīntelpā pie reversiem, un, kad nevarēja noturēties pret vilni, zvanīju viņam, lai piecas minūtes ieslēdz avārijas gaitu, lai savaldītu kuģi. Pats uz tiltiņa visu laiku stūrēju. Tādā brīdī kapteinis nedrīkst zaudēt savaldīšanos. Veči jau sēdēja kajītē bāli, kas nu būs… Tu esi atbildīgs par visu, visi uz tevi paļaujas.»
Aivara sieva Līga, klusi sekojusi jūras stāstiem, nu piebilst: «Kad kuģis atgriezās Latvijā, mēs, sievas, kamēr nav bijusi robežsardze, kāpt uz kuģa nedrīkstējām. Vīri stāv uz klāja, un viens mani uzrunā – paldies, ka kapteinis atveda manai sievai kažoku! Mirkšķinu acis un nesaprotu, par ko ir runa, kas tas par tekstu? Pēc tam tikai izrādījās – viņš vētras laikā tā pārbijies, pilnā pārliecībā, ka beigas klāt un visi noslīks. Kad laimīgi aizgāja līdz galam, viņš nopirka sievai solīto kažoku un atveda dāvanā. To viņš man vēlējās pateikt! Aivars mājās nekad nestāstīja par tādām lietām. To arī saprotu: neko taču nevarēju palīdzēt! Es jau arī viņam nežēlojos par kādām mājas likstām, jo – kāda tam jēga?!»
Kapteiņa sieva Līga
Te nu turpinājums Lēdurgas sāgai: reiz mazais kaimiņu meitēns Līga jau 46 gadus ir Aivara dzīvesbiedre. Likumīga sieva gan tikai pēdējos 26, un tas atkal ir īpašs stāsts.
«Lēdurgā tuvumā citu bērnu nebija, tikai Aivars un mēs ar brāli. Biju piecus gadus jaunāka, visur taisījos līdzi, bet mani negribēja ņemt, bāza sniega kupenā un visādi tā. Kad Aivars pabeidza skolu, aizgājām katrs savā dzīvē. Pēc Lēdurgas pamatskolas ar brāli pārcēlāmies uz Jūrmalu, tur pabeidzām Pumpuru vidusskolu. Vairāk atkal sākām satikties pēc tam, kad Aivars jau bija apprecējies, izšķīries, un tad arī izveidojās nopietnākas attiecības.
Viņam jau bija dēls no pirmās laulības, tagad jau ir mazdēls, mazmeita un mazmazmeita. Aivaram ar bijušo ģimeni bija vienistabas dzīvoklis, bet es dzīvoju Slokas ielā pie sava onkuļa komunālajā dzīvoklī. Meklējām iespējas, kā tikt kopā, un ar veselu ķēdi dažādu starpposmu Aivars iemainījās mūsu Slokas ielas dzīvokļa atsevišķā istabā. Joks – bijām divi sveši cilvēki komunālā dzīvokļa blakus istabās, tikai nezin kā mums radās viens kopīgs bērns… Es biju tautas ienaidnieka meita (mans tēvs bija aizsargs un tādēļ izsūtīts uz Sibīriju), un jūrnieks tādu sievieti precēt nedrīkstēja, tad viņš jūru vairs neredzētu. Tāda bija padomju laika īstenība, kaut arī nekādu rakstītu likumu nebija, oficiāli nekas afišēts netika. Tāpēc mums arī ir tikai viens bērns: to varētu norakstīt kā sānsoļa sekas, bet divi bērni jau nozīmētu stabilu kopdzīvi, un tas varētu nest sankcijas.
Laulību varējām noslēgt tikai pēc tam, kad bija atjaunota Latvijas neatkarība. Likumīga sieva es kļuvu 1991. gada 12. decembrī. Izdomājām, ka sareģistrēsimies dienu pirms dēla Jāņa 18. dzimšanas dienas. Nevienam neko neteicām, aicinājām tikai uz mūsu dēliņa jubileju. Bet ko tur nu pēc nodzīvotiem 20 gadiem svētīs?!»
Taisnības labad jāteic, ka īstenie kopdzīves gadi gan laikam jādala vismaz uz pusi: Aivars taču allaž bijis jūrā, un liela dzīves daļa pagāja bez viņa. Turklāt jāņem vērā, ka runa ir par gana seniem laikiem, kad satelītu sakari nerādījās pat sapņos un padomju jūrniekiem vienīgais sazināšanās veids ar ģimeni bija tikai vēstules un radiotelegrammas.
«Jā, mājas rūpe un bērna audzināšana tikai uz pašas pleciem,» atzīst Līga. «Arī bērna piedzimšana… Viņi izgāja jūrā, bet kaut kas sabojājās, dabūja atgriezties, un dažas dienas pirms Jāņa piedzimšanas Aivars uzradās mājās.»
«Aizvedu Līgu uz slimnīcu un pats aizbraucu uz kuģi,» Aivars komentē. Kad kapteinis pārbrauca mājās, bērniņš jau bija apvēlies.
Līga spriež: «Godīgi sakot, cilvēks, kurš dzīvo šādā režīmā, atradinās no ikdienas dzīves. Kad viņš ir krastā, tad gribas visu ko redzēt, atgūt garām palaisto. Izklaidēties ar draugiem. Bet mājas ikdiena… nešķiet interesanta. Tāda ir jūrnieka un jūrnieka sievas dzīve. Kas ar to var samierināties, kas – ne…»
Varbūt labums tāds, ka nebija laika kašķēties par ūdenskrāniem un spuldzītēm, bet bija mūžīgie pavadīšanas pārdzīvojumi un sagaidīšanas prieki? Varbūt uztraukumi par vētrām tālienē un briesmām? «Tolaik neviens tādas laika prognozes no ārzemēm nedeva. Kad Aivars bija jūrā, man bija sirds mierīgāka nekā tad, kad viņš bija krastā. Es kaut kā paļāvos, ka viņš vienmēr ar visu tiks galā un nekas slikts nevar notikt. Bet garākajos posmos, kad Aivars bija mājās, mēs ceļojām, viņš tak nevar uz vietas nosēdēt. Vispirms ar motociklu, pēc tam jau lepni ar pirmo žiguli un teltīm apceļojām Karpatus, Kaukāzu, par Igauniju, Lietuvu nemaz nerunājot. Tagad jau arī tāpat – allaž kaut kur jādodas. Pavasarī bijām lielā kruīzā pa Vidusjūru.»
Jau valsts neatkarības laikā, kad Aivars vadīja tirdzniecības kuģi, Līga dažreiz tika līdzi uz Norvēģiju vai Zviedriju – tad gan acis bijušas uz kātiņiem.
Pilna māja trofejām
Bet kā ir būt mēnešiem ilgi, piemēram, uz zvejas kuģa, kad apkārt tikai ūdens klajs un neviena tuva cilvēka līdzās? Kapteinis turklāt, šķiet, uz kuģa ir savrupa persona, kam nav pieņemts ar kādu īpaši draudzēties. «Kādreiz dienesta reglamentā bija rakstīts – kuģa ekipāža sastāv no kapteiņa un komandas,» tā Aivars. «Reisu laikā izlasīju bezgalīgi daudz grāmatu, no dzintara gatavoju Līgai rotaslietas, griezu no koka šaha figūriņas, no kapara darināju dažādus suvenīrus, fotografēju, man bija līdzi fotolaboratorija, taisīju bildes. Ir bildēts vētrā, mierīgā laikā, kādi lomi bijuši. Man ir vairāk nekā simt gliemežvāku kolekcija. Viens stūris mājās pilns ar jūras trofejām – ir jūras zvaigzne, jūras ezis.» Kolekcijā ir arī daži navigācijas instrumenti – kompass, pelengators, sekstants, zvaigžņu globuss.
«Ja jūrā ar kādu vairāk draudzējos, tad ar vecāko mehāniķi – viņš bija savā mašīntelpā, atsevišķā pasaulē. Jā, distance bija jāietur. Kā citādi noturēt bezierunu kārtību un disciplīnu?» Te Līgas replika: «Viņš sākumā, kad nokāpa no kuģa, mājās nodeva komandas. (Aivars: «Tā tev tikai izlikās!») Es teicu – attopies, tu neesi uz kuģa, mājās viss ir jāsarunā, nevis jākomandē!»
Laiku pa laikam Aivars un Līga satiekas ar seniem draugiem, vecajiem jūras vilkiem. «Ir tāda Latvijas tālbraucēju kapteiņu asociācija, kas ik gadu Rīgas Latviešu biedrībā rīko kapteiņu Jaungada balli, tas mums ir liels notikums. Un interesanti, cik dažādas laika gaitā bijušas kapteiņu formas,» stāsta Līga, bet Aivars ar sev piemītošo humoru konstatē, ka viņa īstā parādes forma ir sarāvusies. Pa reizei veco jūrnieku saietus Aivars rīkojis arī Lēdurgas lauku mājās Beņģos, taču «nu jau ejam mazumā. Laiks prasa savu».
«Bet Lēdurga turpat vien palikusi. Mūsu Jānis veco māju atjauno, Aivara dzimta turpat pa Lēdurgu grozās, visiem trim brāļadēliem katram sava māja kilometra attālumā,» par šodienu stāsta Līga. «Lēdurgā vispār bija ļoti inteliģenti un interesanti cilvēki. It kā vienkārši ļaudis ar saviem lauku darbiem, bet ar tādu garīgu smalkumu. Varbūt tāpēc, ka tur vienmēr bija laba skola, cik vien atceros, rosīgs kultūras nams. Mans tēvs Eižens Latvijas laikā bija dziedājis Vīgnera vīru korī, un arī pēc atgriešanās no lēģera dziedāšana bija viņa lielā kaislība. Arī mamma Erna bija liela dziedātāja, Aivara brālis un kaimiņi tāpat, un bērnība palikusi prātā kaut gan trūcīga, bet skanīga un krāsaina.»
Neviens no Krišjāņu dzimtas gan uz jūras pusi vairs aci nav metis. Līgas un Aivara dēls ir telekomunikāciju speciālists Latvenergo, un darbu Rīgā apvieno ar dzīvi Lēdurgas viensētā. Tur arvien vēl saglabājies daudz no Aivara būvētā, bet viņa brīvie brīži tagad lielākoties tiek mājai un dārzam Mārupē.
Un, protams, viņam ir sava Vecrīga. Kad jau bija nospriedis, ka kuģošanai jāteic ardievas, nāca šis piedāvājums. Daugavas rāmais plūdums gan nav okeāna viļņi, kaijas nav albatrosi, jūras gaisu var vien paostīt, kad sestdienu un svētdienu vakaros vai kādos svinību braucienos tradicionālā stundu garā reisa ap Lucavsalu un Zaķusalu vietā iegadās garāks gājums līdz lielajiem ūdeņiem. Bet ir komanda, kas godbijīgi sagaida savu kapteini, ir pasažieri, kas allaž uz kuģīša kāpj svētku noskaņā, un ir prieks viņiem tos arī dāvāt. Aivars Krišjānis gandarīts, ka īpašnieki tik ļoti atjaunojuši un modernizējuši pirms vairāk nekā 40 gadiem būvēto kuģi, tam dodot jaunu mūžu. «Var redzēt, ka Vecrīga viņiem ir sirdslieta: ja vajag, paši ķeras klāt visiem darbiem – sākot no biļešu pārdošanas līdz motora remontam.»
Nu ko, atdodam tauvas un laižamies reisā?
Autore: Mudīte Luksa
Citi stāsti par jūrniecības personībām ir atrodami LJS mājaslapā pie sadaļas “Jūrniecības personības“!