Sveiks, lasītāj!!
Esmu atpakaļ, varam turpināt, kur beidzu savu pirmo daļu no stāsta par pirmo jūras praksi!
Ikdiena un kuģa
Tātad, apstājos pie tā, ka darīju zināmu jums, kāds bija manas dienas grafiks.
Brokastis 07.30
07.50 Kravas telpa uzziņai par dienas gaitu ….
CCR – kravas kontroles telpaŠeit – kravas telpā satikos ar vecāko stūrmani, kurš 08.00 no rīta beidza savu sardzi – tātad arī satika Kapteini un pieņēma vērtējumu kāda oma Kapteinim, no kā atkarīga mana diena un tās plāns.
Ja laba, tiltiņš:
Tiltiņš
Skats uz tiltiņu no no karšu telpas
Tilitņš sānskatāGMDSS ( Globālā jūras avārijas drošības sistēmas) stūrītis, jeb sakari ar mājām.
GMDSSGMDSS stūrītis ir vieta, no kuras bija iespējams sūtīt vēstules uz mājām. Uz kuģa nebija brīvi pieejams internets. Ja nu vienīgi Kapteinim. Tāpēc saziņa ar mājām bija tikai caur kuģa e-pastu.
Ja Kapteinim oma slikta – klājs
Klājs10.00 kafijas pauze, 15 min,
12.00 Pusdienas
Kambīze
Kambīze12.00 -13.00 pusdienlaiks
Uz kuģa ierasts ātri paēst un atlikušo laiku no pusdienaslaika pagulēt. Arī mani centās tā iemācīt. Bet vēl šodien nemāku.
13.00 turpinam strādāt
15.00 kafijas pauze
17.00 darba dienas beigas
17.45 vakariņas
Ar tādu grafiku dzīvoju 5 mēnešus un 20 dienas. Tāds bija manas pirmās prakses ilgums.
Ostā mazliet grafiks mainījās.
Osta
Kamēr biju kadets, ostas man nepatika, ja nu vienīgi bija iespēja ostā iet krastā.
Osta…. Visi ir aizņemti ar darīšanām, par un ap kravu. Uz klāja strādāt, tā kā to dara pārgājienā nevar. Uz tiltiņa neviena nav, jo visa darbība notiek kravas telpā. Tā, kā arī man uzdevumu nebija.
Varētu sacīt, ka man brīvdiena. Bet neesmu no tiem, kas var nosēdēt kajītē, skatīties kino. Tāpēc bieži pati uzprasījos uz darbu, mani pielika pie dokumentu gatavošanas – kopēšanas.
Šad tad kopā ar sūrmani piedalījos kravas atdošanā vai pieņemšanā. Brīdis, kad varēju spaidīt podziņas ;D , lai pieņemtu balasta tankā ūdeni.
Vēl tagad atminos, ka man ,pirmo reiz esot kadetam , kravas atdošana/ pieņemšana neko nenozīmēja. Paspaidīju podziņas ar trīcošām rokām un tik pat ātri aizmirsi. Jo ne jau uz tevi gulstas atbildība. Un pirmkārt, esi “zaļš gurķis”, kas neko nesaprot. Kam vairāk prātā, kā tikt uz pilsētu.
Citu reizi, sardzes stūrmanis man mācija jūrnieka mezglus! Pāris vēl tagad atceros.
Bet vai Jūs ziniet, kas ir jūrnieka mezgls?!
Atbildu: jebkurš mezgls, ko sasien jūrnieks ;D
Citu reizi, kopā ar filipīniešiem stāvēju sardzi pie trapa.
Traps…. Fiksējām žurnālā viesus uz mūsu kuģa. Kad viesis ierodas uz kuģa , jājautā identifikācijas karte, tad jāuzina kas par iestādi un pie kā nāk. Caur rāciju, jāsaka, kas atnāca inspektors ,piemēram, no muitas un ka vēlas satikt kapteini. Tālāk persona tiek pavadīta pie Kapteiņa. Kad viesošanās beigta jāpavada un jāieraksta laiks, kad kuģi pameta.
Kad kadetam piešķīra rāciju, tad šķita, ka esi super varens! ;D Sākumā šķita, ka tas jau nekas nav, tik runā. Bet tā nebūt nav…..ir zināma secība, kā to dara.
Vispirms nosauc to vietu pēc kuras jautā, tad to, kas runā , piemēram, klājs – tiltiņš.
Sākumā škita, ka varētu aizrunāt visu ēteru, jokoties, stāstīt jokus . Bet tas viss izpalika. Jo starprāciju sakari tikai par jautājumiem, kas saistīti ar darbu. Parasti 15 kanāls. Rācijas 15 kanālu klausās matroži, kuri ir sardzē, Kapteinis, stūrmanis sardzē. Citu reizi bija aizrādījumi no Kapteiņa, ka tādas tēmas nevar apspriest caur rāciju. Kaut gan viss tikai par un ap kravu.
Esot ostā, uz pilsētu mani vienu nelaida, tik kopā ar kādu(-iem). Parasti tie bija mehāniķi, jo viņi sardzes ostā stāvēja savādāk , vai klāja komanda – filipīnieši.
Kad ir svarīgi noteikt darbam termiņu…
Bija gadījums, kad man trešais stūrmanis piešķīra darbu ostā. Uz kuģa glābšanas rinķiem 12 gabaliem vajadzēja pa jaunam uzrakstīt kuģa noasaukumu un pieraksta ostu. Par ko ļoti priecājos, līdz brīdim, kad vecākais mehāniķis aicināja uz pilsētu.
Bez nosaukuma un pieraksta ostas bija palikuši kādi 4 glābšanas rinķi. Sākumā atbildēju, ka nevaru iet, jo ir darbs. Bet beigās piekritu. Vecākais stūrmanis atļāva doties uz pilsētu. Plānoju atlikušos 4 rinķus pabeigt pēc pilsētas. Priekš manis, parasti ,10 minūtes un biju gatava.
Kad atnācu atpakaļ, biju gatava pabeigt atlikušos rinķus. Bet tie tur vairs nebija un trešais stūrmanis ar mani nerunāja.
Kas notika ar rinķiem, tā ar neviens neteica, līdz brīdim, kad satiku trešo stūrmani. Viņš bija paveicis atlikušo darbu manā vietā, par ko bija ļoti dusmīgs, pat apvainojies uz mani. Bet es kā apzinīgs cilvēks pildu uzdoto darbu.
Atminos, ka pie vainas bija tas , ka netika noteikts, laika posms, kad šie rinķi ir nepieciešami. Tātad varēju pabeigt līdz brīdim, kad ejam prom. Tāpēc aicinājums uz pilsētu bija vairāk vilinošs.
Zināju, ka man bija taisnība un tāpēc pateicu visu ko domāju trešajam kapteiņa palīgam. Mūsu turpmākā saruna bija tik pieklājības frāzes. Bet viss atrisinājās Kapteini neiesaistot.
Pavārs vienmēr ir lietas kursā…
Lai cik smieklīgi nebūtu , bet pirmais cilvēks, kas zina visu ap un kuģi ir pavārs – koks. Nekas nebija vēl uz tiltiņa zinām, ka pavārs jau zināja, kur kuģis dosies un ko es pēc darba laika daru ;D
Jau tad sapratu, ka jūrniekiem izdomas ir gana, un censties pierādīt, ka viņa pieņemtā interpretācija par to, ko es vakaros daru, ir gaužām aplama. Tāpēc bieži tik pasmaidīju un ar pretjautājumu atbildēju – JA?!
Ātri vien iemācijos, ka klačas uz kuģa izplatās zibens ātrumā. Tāpēc, ja kaut kur , pie kaut kāda darba vai apstākļa , man, kaut kas noritēja netā, aši knaši pati to izstāstīju kādam , pati par sevi pasmejoties. Lai nav tā, ka viena tante teica…..
Mūsu pavārs bija Filipīnietis. Netipiski viņiem – augumā garš.
Viņš bija iemācījies taisīt eiropiešu ēdienus, pat pelmeņus. Parasti tika gatavots gan priekš eiropiešiem, gan filipīniešiem. Varējām izvēlēties, ko ēst. Es vispirms paskatījos, kas ir mums un, tad devos pie filipīniešiem. Ēdamzāles bija divas, viena priekš virsniekiem, otra – klāja komandai.
Ja filmās rādīts, ka kuģa sastāvs vakariņo svinīgā apģērbā, tad varu teik, ka ne uz kuģiem, kur es esmu strādājusi. Lai gan zinu, ka ir kuģi kuri to piekopj vēl tagad.
Saziņa ar mājām
Saziņa ar mājām, kā jau minēju bija tikai caur e-pastu, no GMDSS stūrīša vai satelīttelefonu.
Satelīttelefonu izmantoju maz, jo par to bija jāmaksā, pērkot kodu. Ja atmiņa mani neviļ, tad 1h maksāja 12 dolārus. Es labāk rakstīju vēstules, jo centos iekrāt savu algu- kas bija 500 dolāri mēnesī. Manas vēstules neviens nesaprata, izņemot vecāko stūrmani,jo viņš bija latvietis.
Ar mājiniekiem jau norunāju , ka ir šifrētie vārdi. Jo vārdu Kapteinis saprot visi. Tātad, Kapteins tika aizstāts ar vārdu saimnieks 😀 . Protams, ka rakstot vēstules tu nestāstīji pilnīgi visu. Tika piedomāts pie tā, ko raksti, jo drošs paliek nedrošs, ja kāds izlasa.
Pāris reizes savā kontraktā zvanīju mājup, izmantojot satelīta telefonu. Pirmājā reizē zvanīju un raudāju, ka viss ir slikti, ka gribu mājās :D, ka uz tiltiņa mani nelaiž, ja kaut kas saplīst esmu vainīga, jo sieviete uz kuģa. Par ko tagad pasmejos.
….
Pirmo stāsta daļu var atrast šeit: https://www.ljs.lv/2018/04/06/gintas-blogs/
Turpinājums sekos….
Tāpat bildēm un tekstiem var sekot
instagram: @berzina.ginta
facebook: ginta bērziņa