Saņemot atļauju no Anitas Freibergas, intervija ar Kristapu Lūkinu, kas publicēta Latvijas Jūras administrācijas žurnālā Jūrnieks Nr. 3 (106) 2018 piepulcējusies LJS vietnes materiāliem.
Esmu pārliecināts, ka šis darbs man ir piemērots
Latvijas Jūras akadēmijas jaunās paaudzes pasniedzējs Kristaps Lūkins pats šo akadēmiju absolvēja pirms desmit gadiem, tad izbrauca vienu reisu par jaunāko stūrmani un jūru nomainīja pret krasta dzīvi un pasniedzēja darbu LJA. Lai gan rados bija jūrnieki, skolas laikā Kristaps vienmēr esot teicis, ka jūrnieks nevēlas būt, tomēr pēc vidusskolas pabeigšanas Latvijas Jūras akadēmija bija viena no divām augstskolām, kur iesniedza dokumentus. “Kad bija jāizdara izvēle, nosliecos par labu Jūras akadēmijai, laikam jau tāpēc, ka šeit iestāšanās bija grūtāka un prasīja lielāku piepūli – trīs dienas, kamēr izgāju visus pārbaudījumus,” atceras Kristaps. “Un mācoties šī profesija mani aizrāva.”
– Un tomēr darbs Jūras akadēmijā, nevis kapteiņa karjera jūrā. Kāpēc tā, vai vainojama jūras slimība?
– Nē, nepaveicās ar kuģu kompāniju, jo tā gāja uz bankrotu. Atnācu krastā, iestājos maģistrantūrā, sāku piestrādāt un lasīt lekcijas. Tā nu esmu šeit, un esmu pārliecināts, ka šis darbs man ir piemērots.
– Pēc starptautiskiem statistikas datiem vairāk nekā deviņdesmit procenti jūrniecības mācību iestādes beigušie veido jūras karjeru, un tas attiecas arī un LJA absolventiem. Vai jūs šāda vēlme nekad neurda?
– Reizēm par to mēdzu aizdomāties, jo jūras darba specifika ļauj izrauties no krasta ikdienas un sadzīves rūpēm. Pieļauju, ka varētu aiziet jūrā, bet tikai uz īsu kontrakta laiku.
– Tāpēc, ka krastā ir ģimene?
– Ģimene un darbs krastā man dod stabilitātes sajūtu, bet jūra man šādu stabilitāti nedeva, īpaši, kad redzēju kuģošanas kompānijas problēmas.
– Tā jau nebija vienīgā kuģošanas kompānija, kas jūrniekam dod darbu.
– Nē, protams, bet es nevēlos mētāties apkārt.
– Un arī atalgojums, kas jūrā tomēr varētu būt lielāks nekā krastā, nav pietiekami pārliecinošs arguments par labu jūrai?
– Atalgojums ir viena lieta, otra ir izmaksas, kas saistītas ar atvaļinājumu krastā. Atvaļinājuma laikā, protams, uz darbu nav jāiet, bet, no otras puses, ģimene un draugi šajā laikā ir darbā. Atalgojumu jau vienmēr var vēlēties lielāku, bet domāju, ka ir daudz vecāko stūrmaņu un kapteiņu, kuri arī gribētu pelnīt vairāk. Aug ienākumi un līdz ar tiem aug arī vajadzības, prasības un izdevumi. Par savu atalgojumu nesūdzos, kas gan nenozīmē, ka nākotnē nevēlētos labākus apstākļus, bet ir OK.
– Kā jūs savus studentus varat iedvesmot darbam jūrā?
– Domāju, ka daļa no tiem, kas atnākuši studēt uz akadēmiju, jau ir pieauguši cilvēki un saprot, ko grib, viņi ar pārliecību ir izvēlējušies savu ceļu un pie savas pārliecības arī paliek. Pārējos, kuri varbūt ir tā svārstīgā daļa, mudinu – ja jūrnieka profesija ir aicinājums, tad lai to arī realizē un dod profesijai no sevis to labāko. Bet kādu pārliecināt palikt pie šīs profesijas vai iet citu ceļu nav mans mērķis. Žēl, ja cilvēks pēc akadēmijas pabeigšanas neizvēlas jūru vai ar jūrniecības nozari saistītu darbu, bet aiziet pavisam citā, ar jūru nesaistītā sfērā. Tad rodas pārdomas, vai enerģija nav izšķiesta pa tukšo, jo esmu taču gatavojis topošos stūrmaņus. Ir loģiski un normāli, ja akadēmijas absolventi izvēlas darbu Latvijas Jūras administrācijā, kruinga kompānijas vai citās ar jūrniecības nozari saistītās profesijās.
– Reāli nu jau daudzus gadus neesat bijis jūrā, bet, ja tagad vēlētos atgriezties, kāda procedūra stāvētu priekšā?
– Būtu jāatjauno dokumenti, Jūrnieku reģistrā jāapliecina kompetence, un tas būtu visai laikietilpīgs pasākums. Kad beidzu akadēmiju, piemēram, nevajadzēja kārtot komandtiltiņa resursu vadību, to ieviesa vēlāk, un tas ir visai apjomīgs kurss. Vajadzētu atsvaidzināt zināšanas par tēmām, ar kurām ikdienā nenodarbojos, jo nav nekāds noslēpums, ka tas, ko nelieto, piemirstas. Esmu pārliecināts, ka tas viss ir iespējams, un man tas kā plāns B vienmēr pastāv, bet ceru, ka to nevajadzēs izmantot. Taču pateikt, ka nekad neiešu jūrā, arī nevaru. Nekad nesaki nekad, jo šodien mūsu valstī neviens nevar būt pārliecināts par to, kas būs rīt.
– Kapteinis Šmulāns ilgus gadus Jūrnieku reģistrā piedalījās jūrnieku kompetences novērtēšanā, bet tagad ir pateicis – viss, viņš to vairs nedarīs, jo pats ilgu laiku nav bijis jūrā, tāpēc nejūtas tiesīgs pārbaudīt aktīvos jūrniekus. Kā ir ar pasniedzēju, kuram ilgāku laiku nav bijusi jūras prakse, bet jāpasniedz kuģu vadīšana? Ko tas no jums prasa?
– Tas, protams, prasa nopietnu sekošanu līdzi laikam un lielu paša darbu. Lai sevi uzturētu formā, pašam daudz jāstrādā un jāinteresējas. Es pasniedzu navigāciju, pārsvarā tas ir darbs ar papīra kartēm, kuras, laikam ejot, jau kļūst par vakardienu un tiek aizstātas ar elektroniskajām kartēm. Ar katru gadu kļūst arvien grūtāk studentiem argumentēt, kāpēc viņiem vajadzētu apgūt pamatus uz papīra kartēm. Lasot lekcijas par sardzes nodrošināšanu, piemēram, analizējam pēdējo gadu negadījumus, kas notikuši augsto tehnoloģiju laikmetā. Protams, par labiem piemēriem kalpo arī pirms četrdesmit un vairāk gadiem notikušie, bet tie jau tiek apskatīti pavisam citā kontekstā.
Lai atsvaidzinātu atmiņu un papildinātu praktiskās zināšanas, biju arī komandējumā uz kuģa un strādāju kopā ar apkalpi. Jaunas atziņas gūstu sarunās ar studentiem, kuri atgriežas no jūras prakses un dalās pieredzētajā uz kuģa, tāpat kolēģu vidū notiek informācijas apmaiņa, tāpēc nevar teikt, ka jūra man ir tumša bilde. Darbs jūrā pēdējo gadu laikā ir stipri mainījies, dokumentācijas un birokrātijas ziņā vide uz komandtiltiņa ir ļoti mainījusies, arī elektronisko karšu lietošana to ir stipri mainījusi, bet tas nekādā ziņā man nerada problēmas nodrošināt mācību procesu profesionālā līmenī, rādot labāko piemēru, un labākais darba rādītājs ir tas, kā spēju noturēt auditorijas uzmanību.
– Arī augsto tehnoloģiju laikmetā cilvēka kļūdas jūrā neviens nav atcēlis un avārijas joprojām notiek.
– Tehnoloģijas ir palīglīdzekļi, bet, ja nesaprot, kā tās var palīdzēt un nav kam palīdzēt, tad ir bēdīgi, un avārijas ir rezultāts. Pajautājiet jebkuram, kurš pārzina kuģošanas sfēru, kāpēc magnētiskais kompass joprojām ir galvenais kompass uz kuģa? Tas ir tāpēc, ka tas darbojas neatkarīgi no elektroierīcēm. Pāriešanu uz elektroniskajām kartēm var salīdzināt ar digitālajām fotogrāfijām, kas lielākajai daļai glabājas elektroniski. Ja pazūd zibatmiņa vai ārējais cietais disks, tad pazūd viss, bet papīra fotogrāfiju gadījumā savulaik kā rezerve vēl palika filmiņa. Līdzīgi tagad ir ar elektroniskajām kartēm, kad nav rezerves varianta. GPS parāda variāciju konkrētā pozīcijā, bet, ja nebūs papīra kartes, nebūs arī variācijas. Tam, ka papīra kartes mētājas kaut kur noliktavā, nav nozīmes, svarīgi, lai tās tiešām tiktu izmantotas praksē un lai jūrnieki zinātu, kā tās lietot, nevis tikai uzklikšķinātu monitorā un procesam sekotu kā ECDIS operatori, ne kā stūrmaņi. Tāpat zinu, ka mani kolēģi saskaras ar grūtībām, liekot studentiem veikt aprēķinus, jo ir taču programmas, kas kalkulē kuģa stāvokli, stiprību un noturību, un kāpēc gan vajagot zināt, kā tas viss notiek? Bet programma tikai parāda, ka kaut kas nav kārtībā, un tikai pašam vien ir jāizdomā, kā to atrisināt. Ir jāsaprot, ko dara un par ko runā, nevis jāplāta rokas – man sarkanā lampiņa uz ekrāna mirgo. Pasaule bīstami iet uz atkarību no modernajām tehnoloģijām un cilvēka domāšanas izslēgšanu. Laikam jau elektroniskajā laikmetā pagaidām vēl nav noticis pietiekami daudz negadījumu, bet, ja noticis negadījums, mēdz teikt, ka stūrmanis to nezināja, un ar to arī aprobežojas. Bet patiesība ir tāda, ka stūrmanis nemaz neprot izmantot viņam dotās ierīces.
– Tas nozīmē, ka jaunās tehnoloģijas apsteidz cilvēka spēju tās izmantot un cilvēks netiek tam visam līdzi?
– Domāju, ka tiek līdzi, tikai pārāk paļaujas uz tehnoloģijām un tā iemidzina savu uzmanību. Cilvēks domā, ka elektronika atrisinās viņa problēmas, bet tā nav! Palīgierīces neaizvieto paša zināšanas un iemaņas, bet ar izglītību to var sakārtot.
– Ko jūs domājat par jauniešiem, kuri izvēlējušies studijas LJA?
– Domāju, ka mainās jauniešu uzskati par to, kāpēc viņi vispār ir šeit. Ja cilvēks var spļaut pie iestādes durvīm, kur pats iegūst izglītību un savu nākotni, tas tikai parāda, kāds ir šis cilvēks. Tas nebūt neattiecas uz visiem, jo ir cilvēki, kuri mērķtiecīgi strādā, patiesībā to darījuši jau vidusskolā un tagad turpina, jo zina savu ceļu un savu mērķi. Ir labi audzināti jauni cilvēki ar attieksmi un cieņu pret manu un savu darbu. Tomēr ir lietas, kas valsts līmenī izbrīna. Kaut vai pieņemtā norma, ka vidusskolas atestātu saņem tie, kuri valsts eksāmenos sasnieguši piecu procentu līmeni, bet jūrniekiem vajag septiņdesmit procentus. Ja salīdzina tās prasības, kas jaunietim bija vidusskolā, ar prasībām augstskolā, var teikt, ka viņš saņem aukstu dušu un šoku. Jaunie cilvēki ir izlutināti un grib saņemt visu par neko, bet tā nevar būt! Jaunieši saskaras ar grūtībām, pie kurām nav raduši – nedrīkst kļūdīties un jāstrādā uz augstāko rezultātu. Par to runā daudzos līmeņos, arī žurnāla “Jūrnieks” intervijā LJA pasniedzējs Koržeņevskis runā par to pašu problēmu – ka viss tiek vienkāršots. Piemēram, LJA Jūrskolas matemātikas eksāmenā redzu, ka 3. kursa studenti pat nepūlas domāt, bet lieto kalkulatoru, kaut, loģiski domājot, bez tā lieliski visu var atrisināt. Viss ir kļuvis pārāk humāns, tāpēc rodas pārliecība, ka demokrātija ir visatļautība, bet tā nav, ir jāstrādā pašam. Reti kurš ir ieskatījies mācību programmā, paredzētas arī patstāvīgā darba stundas. Ir labi piemēri, kad studenti atnāk sagatavojušies, zina tēmu, par ko runāsim, un ir ieinteresēti uzzināt iespējami vairāk. Ar šiem studentiem ir viegli strādāt, viņi jau ir domājuši par attiecīgo tēmu, un tas iepriecina, jo tiek novērtēts arī mans darbs un ieguldījums. Mans mērķis taču nav viņiem lasīt priekšā tekstu un ar to aprobežoties, mans mērķis ir rosināt domāt, kā tālāk to izmantot, kur mans dotais piemērs var noderēt vai arī kā uzdevumu var paveikt savādāk.
– Jūsuprāt, studenti prot strādāt ar informāciju un to izmantot?
– Tam noteikti ir jāpievērš lielāka vērība. Visi runā par datoru un interneta izmantošanu, par visām iespējamām aplikācijām. Bet lielais vairākumus no visa tā paņem izklaides, nevis darba virzienu. Jautājums ir, vai cilvēki prot izmantot visas iespējas, ko piedāvā datu apstrādes rīki, kaut vai tas pats EXCELs? Visi ir par informācijas pieejamību, bet īsti nezina, ko ar to darīt. Vēl viens jautājums: vai studenti var nosaukt esošās datu bāzes? Un kad akadēmijas studenti ir bijuši Nacionālajā bibliotēkā, lai mērķtiecīgi pastrādātu ar datu ieguvi? Tāpat lielāks uzsvars jāliek uz informācijas apstrādi, jo informācija vēl nav zināšanas, ir jāzina, kā šo informāciju izmantot.
– Dzīve akadēmijā ir viena lieta, bet kādi studenti atgriežas pēc pirmās jūras prakses?
– Pieaugušāki. Nobriedušāki. Saprot, ka uz kuģa ir citāda disciplīna, nekā bija mājās. Veidojas priekšstats par subordināciju. Noslēgta vide: seši tūkstoši kvadrātmetru, 30 reiz 200 metru liels kuģa klājs, un nekur citur nav, kur palikt. Ir kontrakts, ir jāstrādā, ir jāsadarbojas un jāsaprot, ko pats vari darīt labāk, ko no citiem vari sagaidīt. Pēc pirmās jūras prakses studenti labāk spēj komunicēt savā starpā un labāk sadarboties.
– Kāda pašam savulaik bija pirmā jūras prakse?
– Lieliska. Kuģojām Āfrikā, Amerikā, bija dažādi kapteiņi ar atšķirīgām prasībām. Viens vairāk ļāva būt kopā ar stūrmaņiem, cits vairāk lika iepazīt pārējo kuģi. Esmu strādājis gan virtuvē, gan uz klāja, gan stājies ar stūrmani sardzē, reiss no reisa jau atšķiras. Pirmo nedēļu gan staigāju pa kuģi un brīnījos, kā viss izskatās dzīvē, bet no prakses atgriezos apmierināts.
– Vai prakse ļauj gūt pārliecību, ka profesijas izvēle ir bijusi pareiza?
– Šaubīgajiem reizēm ar pirmo praksi nepietiek, bet pēc otrās tiešām kļūst skaidrs, ka jūra nav domāta viņiem. Kā jau minēju, katrs reiss atšķiras, un darba specifika uz dažādiem kuģiem arī ir atšķirīga. Studentam vienā praksē gadās līnijkuģis, kas kursē kā tramvajs, bet citā praksē tālie reisi, kas norit nesteidzīgā ritmā, kad paliek laiks arī baudīt jūras romantiku. Īsajos reisos praktiski nav atelpas, tu pat nezini, kā notiks nākamā kravas kraušana – ostā vai reidā. Tas, protams, prasa nervus un spēkus. Vecākais stūrmanis stāstīja, ka viņam četru mēnešu kontraktā ir bijušas piecdesmit divas kraušanas operācijas, bet citam, ja kuģis ostā ieiet reizi nedēļā, tik daudz operāciju sanāk gada laikā. Pārsvarā gan Jūras akadēmijas absolventi ir atbilstoši sagatavoti un spējīgi sevi realizēt jūrā, un katrs jau tomēr atrod kuģi, kas atbilst viņa izvirzītajam mērķim, veidojot jūras karjeru.
– Viena no pasaules kuģošanas nozares lielajām tēmām, kas arvien vairāk tiek apspriesta, ir kuģošana ar bezpilota kuģiem. Kāda tad, jūsuprāt, ir nākotnes vīzija, cik drīz varētu pienākt laiks, kad par pagātni būs kļuvušas diskusijas par jūras karjeru?
– Nopietni sekoju šai tēmai un zinātniskajām publikācijām, kur zinātnieki pauž savu viedokli un diskutē par bezpilota kuģiem. Ko šajā sakarā esmu novērojis un ko domāju? Piemēram, kompānija “Uber” atteicās no bezpilota taksometru projekta, jo nevarēja sakārtot apdrošināšanas jautājumus – kas atbildēs, ja notiks negadījums? Kuģošanas biznesā atbildība ir daudzkārt lielāka. Manā skatījuma tehniski jau to var realizēt, un viss strādās, bet līdz pirmajai ķibelei. Un tad būs jautājums, kurš tad ir vainīgs: tas, kurš programmēja aparatūru, tas, kurš nospieda podziņu, vai tas, kurš pakrita zem pašgājēja. Tēma ir interesanta, bet, lai tas notiktu, ir jāsakārto jautājumi par atbildību, arī par apmācību, jo tā ir pavisam jauna un vēl nezināma joma. Piedevām vēl viena lieta: ja ienāks bezpilota kuģi, kā tiks risināts jūrnieku bezdarba jautājums? Ja tagad uz kuģa vajag, piemēram, divdesmit jūrnieku, tad bezpilota kuģa gadījumā būs vajadzīgs viens, kurš nospiež podziņu, un otrs, kurš visu pārrauga, varbūt vēl pāris, kas visu saplāno. Tomēr šodienas realitāte ar moderno tehnoloģiju izmantošanas prasmēm man liek aizdomāties, kas būs, ja radīsies problēmas. Uzdodu jautājumu studentiem: jūs mākat rīkoties ar elektroniskajām kartēm, bet ko darīsiet, ja negadījuma pēc uz datora klaviatūras uzlīs kafija, vibrācijas vai karstuma dēļ, kāds, piemēram, ir Arābijā, atslēgsies serveri un nedarbosies pat rezerves variants? Ko tad? Tāpēc mēs gatavojam speciālistus ne jau tiem gadījumiem, kad viss kārtībā, tas pats par sevi, bet gan tam, ka kaut kas noiet greizi, lai speciālists šādai situācijai būtu sagatavots.
– Vai Latvijas Jūras akadēmiju varam uzskatīt par laikmeta garam atbilstošu mācību iestādi?
– Profesionālo priekšmetu pasniedzēji ir savas jomas profesionāļi, arī tehniski akadēmija ir labi nodrošināta, nevis tāda, kāda tā bija pirms gadiem desmit, kad es šeit mācījos. Protams, vienmēr jācenšas profesionāli pilnveidoties, papildināt un modernizēt tehnisko aprīkojumu, kā arī sekot pasaules aktualitātēm, tai skaitā tam, kas notiek mūsu kaimiņvalstu jūrniecības izglītības iestādēs. Tomēr Latvijas Jūras akadēmijai nav akli jākopē Igaunijas, Lietuvas vai citu valstu jūrniecības izglītības sistēmas metodes, bet idejas pasmelties varam un vajag. Mums jau patīk salīdzināties ar citiem, jo kaimiņu sētā vienmēr dzīve liekas labāka, taču LJA mērķis ir skaidrs un nemainīgs – būt patstāvīgais augstskolai, sniegt studējošajiem augstāko profesionālo jūrniecības izglītību un veicināt tās attīstību.
– Ko jūs gribētu sagaidīt no akadēmijas studentiem?
– Lai viņi lietām pieiet nopietni, ciena pasniedzēju laiku un tur savu kursu uz mērķi. Lai izlaidumā nav kauns un lai ir izdevusies karjera. Reizēm bijušie studenti pēc jūras atnāk un saka: tagad es saprotu, kāpēc ir jāmācās. Ja studiju laikā viņi daudz palaida gar ausīm, tad jūrā saprata, ka zināšanām un izglītībai ir nozīme. Gribētos, lai būtu lielāka savstarpējā cieņa un studenti apzinātos, kāpēc viņi ir šeit, kāpēc es esmu šeit un kādas iespējas sola nākotne.
Anita Freiberga