Buru laivām piemīt spēks. Vilinošs, šarmants un dažreiz arī nedaudz biedējošs. Tās ir īpašības, kas liek daudziem izmēģināt savus spēkus burāšanā un lielākajai daļai pārējo rada vēlmi vismaz šad tad sarunāt kādu izbraucienu ar jahtu. Žurnāls “9 vīri” satikās ar četriem vīriem, kuriem katram burāšana mūsdienās nozīmē kaut ko citu. Vienam tā ir jauno kapteiņu apmācība un arī bizness, otram – vaļasprieks, trešajam un ceturtajam – sports. Tā rezultātā tapa trīs zēģelētāju stāsti, kas tika publicēti žurnāla “9Vīri” augusta numurā (Nr.26/27).
Latvijas Jūrniecības savienība saņēma atļauju pārpublicēt šos stāstus un šoreiz tiek piedāvāts pirmais no stāstiem par “Pilsētas jahtklubu”.
Jānis Grīslis ir Rīgas Pilsētas jahtkluba komadors jeb vadītājs, kurš kopā ar domubiedriem dibinājis un vada jauno burātāju apmācības skolu un piedzīvojis uz ūdeņiem daudz ko, naudas pelnīšanas nolūkos arī vizinot atpūtniekus.
Tūristus vajag nodarbināt
“Deviņdesmit deviņi procenti pasaules burātāju ir vienkārši atpūtas burātāji,” uzsver Jānis Grīslis. “Ļoti maza daļa ir sportistu. Un lielākajai daļai burātāju nav savu laivu. Daudzi domā, ka pirmais, kas ir vajadzīgs, ir sava laiva. Tā nav.”
Viņš uzsver, ka lielākajai daļai tāpat nav laika nemitīgai burāšanai, jo ir ģimene un darbs, līdz ar to savas laivas iegāde ir lieks ieguldījums un apgrūtinājums. “Arī laivas uzturēšana ir lielas izmaksas. Visvairāk tas prasa tieši laiku, kas mūsdienās ir visdārgākais. Pilnvērtīga laivas uzturēšana un burāšana jau ir dzīvesveids.”
Agrāk Jānis burājis daudz un vizinājis arī tūristus, tagad vairāk aizņemts ar jahtkluba vadīšanu un jauno burātāju apmācību. Protams, ka joprojām mēdz ik pa laikam doties arī kādā garākā izbraucienā. Turklāt ar dažādām laivām. Ja kādam vajag kapteiņa un komandas pakalpojumus, tad viņam ir ko piedāvāt.
“Tūristu vizināšana patiesībā ir diezgan smags darbs. Cilvēki nāk dažādi un nāk atpūsties. Daudziem nav īsti saprašanas par to, ko var un ko nevar darīt uz laivas. Dažiem liekas, ka viņi uz tām trim vai četrām stundām to kuģi ir nopirkuši. Tad vēl ir pārliecība, ka bez alkohola nav nekādas atpūtas… Nav viegli.”
Jānis atpūtnieku vizināšanas priekus izbaudījis daudzus gadus. Taču akmentiņš netiek mests tikai tūristu lauciņā. Arī kapteiņi ir dažādi. “Atpūtniekus vizina daudzi. Piedāvājumi ir dažādi. Taču būtiskākais jau nav uz kurieni un par cik vizina. Vissvarīgākais ir drošība, bet par ko tiek piemirsts. It īpaši, ja runa ir par tālākiem braucieniem, piemēram, uz Roņu salu vai Gotlandi, pašiem tūristiem būtu jāpārliecinās, ka bez kapteiņa uz laivas ir vēl kāds kuģošanā zinošs cilvēks. Ja kapteinis uz laivas tāds ir viens un ar viņu jūrā kaut kas notiek, tad neviens neizglābs pašu kapteini un arī paši atpūtnieki nonāks reālās briesmās. Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas pie mums ir gājuši bojā četri cilvēki, un tie visi bija tieši kapteiņi…”
Jānis uzsver, ka nesaprot arī tos kapteiņus, kuri laivu noīrējušajiem atpūtniekiem neļauj darīt vispār neko. “Objektīvi jau bīstamību šādiem īsiem izklaides izbraucieniem saprot visi kapteiņi. Taču ir dažādi veidi, kā to risināt. Ja cilvēkiem pasaka, ka viņi nekur nedrīkst iet un neko nedrīkst aiztikt, tad viņi četras stundas sēž, saprot, ka nav nekā ko darīt, un drīzāk taisa vaļā tās līdzpaņemtās pudeles. Patiesībā cilvēkus vajag iesaistīt procesā, par ko esmu pārliecinājies, pats ilgus gadus vadājot atpūtniekus. Ikvienam ir interesanti pastūrēt kuģi, pamācīties uzsiet mezglu, palīdzēt uzvilkt buras… Parādās interese, un pasākums kļūst daudz produktīvāks.”
Gandrīz tūkstotis līdz tiesībām
Tagad Jāņa lielākā aizrautība ir tieši apmācība. “Kopš 2009. gada darbojas jauno kapteiņu skola. Tas ir mūsu pamatdarbs. Ziemā ir teorijas kursi un mācību braucieni pa eksotiskākām valstīm, kur arī mūsu ziemā ir vasara. Latvijas vasarā esam lielākoties uz vietas, jo tad kuģot var arī Baltijā. Lai pagarinātu sezonu, katru gadu aprīlī mums jaunajiem kapteiņiem ir 500 jūras jūdžu mācību braucieni pa Grieķiju. Konkrētais jūdžu skaits ir nepieciešams, lai saņemtu kvalifikāciju jahtas vadīšanai piekrastes ūdeņos, kas ļauj patstāvīgi visā pasaulē īrēt laivas.”
Latvijā iegūtā apliecība kopš 2012. gada oficiāli tiek atzīta jau visā pasaulē. Piecsimt jūras jūdzes, starp citu, ir ekvivalentas 926 kilometriem. Tāds, lūk, burājiens līdz tiesībām. Taču tas tik tiešām ļauj sākt pilnvērtīgi izbaudīt burāšanas priekus arī bez savas laivas. “Ja māki burāt, brīvo laiku vari lieliski pavadīt šogad Grieķijā, nākamgad Karību salās un aiznākamgad Seišelu salās vai Horvātijā. Vari izvēlēties sev patīkamu reģionu un nedēļu kuģot ar jaunu, modernu laivu, par kuru tev nav galvassāpes. Nav jādomā, kas ar to notiek pirms un pēc tam. Sava laiva bieži nozīmē melno caurumu jūras vidū jeb pastāvīgus izdevumus.”
Lai saņemtu kapteiņa kvalifikāciju, pēc kursu noklausīšanās ir jānokārto teorijas eksāmens, praktiskais laivas vadīšanas eksāmens un jāveic šīs 500 jūdzes. “Tas nepieciešams, lai cilvēks tomēr būtu pieredzējis, ko tā jūra īsti nozīmē. Skaidrs, ka arī ar to uzreiz nekļūsti par augstas klases profesionāli, bet tas arī nav vajadzīgs. Svarīgi, ka ir iedots minimālais zināšanu un prasmju kopums, lai cilvēks varētu patstāvīgi sākt vadīt laivu.”
Tas nozīmē arī veiklu darbošanos ar burām, ko Jānis gan neuzskata par kaut ko ārkārtēji grūtu. “Cilvēkiem vienmēr licies, ka tās buras ir kosmoss – visādas auklas, striķi un šņores… Kuģotāji to visu sauc par galiem, kuriem ir specifiski nosaukumi. Sākumā tie var samulsināt, bet patiesībā tam nav tik lielas nozīmes. Galvenais ir prakse. Tieši tāpēc apmācībā izmantojam skipiju laivas, kas varbūt ir krietni jutīgākas un ekstremālākas, toties tās ļauj cilvēkam ātri saprast, kā vadīt laivu ar burām. Tas ir jāsajūt. Ja neveidojas sajūta, tad tas arī “nepielec”. Tāpēc nav lielas jēgas mācīt cilvēkam burāt ar divreiz lielāku laivu, kurai ir daudz lielāka inerce.”
Pilsētas jahtkluba jauno kapteiņu skola, protams, nav vienīgā, kur iespējams izmācīties un saņemt laivas vadītāja apliecību, taču mūsu skolā šādu apliecību ir saņēmuši visvairāk cilvēku. Pieteikties uz to iespējams jahtkluba mājaslapā pilsetasjahtklubs.lv. “Kad kopā ar Rolandu Milleru, kurš bija apkārt pasaulei apbraukušās Mildas kapteinis, dibinājām šo skolu, iemesls bija bezdarbība ziemā. Vasarā kapteinis naudu var nopelnīt, bet ziemā? Izdomājām sev darbu.”
Burāt var jau septiņgadnieks
Normāla tendence pasaules jahtklubos ir skolas ne tikai pieaugušajiem, bet arī bērniem. Tāda nodibināta arī Rīgas Pilsētas jahtklubā. “Paaudžu pārmantojamībai ir jābūt. Tika investēti lieli līdzekļi, nopirktas speciāli bērniem derīgas laivas Optimist, un ar jaunajiem burātājiem sāka strādāt trenere Vita Matīse.”
Ar bērniem burātāju skolā saprot vecumu no septiņiem līdz 15 gadiem. Jā, jā, izrādās, ka arī septiņgadnieks jau var iemācīties pats tikt galā ar divarpus metrus garu buru laivu! “Mums skolā pat ir viens brīnums, kurš to varēja izdarīt jau sešu gadu vecumā. Turklāt bērnu skola nenozīmē, ka obligāti tiek gatavoti jaunie sportisti. Uzsvars tiek likts uz burāšanu kā hobiju. Vai kāds no tiem bērniem kādreiz būs sportists? Ja būs talants, finanšu līdzekļi un sakritīs zvaigznes, tad tas izdosies. Taču svarīgi, ka šāda skološanās ieliek pamatus ne tikai burāšanas zinībās, bet arī cilvēka raksturā. Arī bērni laivā ir vieni. Viņiem ir jāpārvar bailes, ka laiva var apgāzties, kas arī mēdz notikt. Ir jātiek galā pašiem. Jāsaprot, no kurienes pūš vējš, kā sadzīvot ar viļņiem un tamlīdzīgi. Tas palīdz rūdīt raksturu jau mazotnē.”
Protams, ka nevienu un it īpaši jau bērnus neviens nespiež darīt to, kas viņiem nepatīk. Jānis uzsver, ka patikšanai ir liela nozīme, ko dažreiz nesaprot bērnu vecāki, kuri vienkārši vēlas caur savu bērnu realizēt nepiepildītus bērnības sapņus. Tas pats attiecas arī uz pieaugušajiem, kādēļ mācību braucieni tiek veikti, piemēram, Grieķijā. “Burāt var arī šeit, bet mācību brauciens Grieķijā ir kā skaistas burāšanas demo versija. Brauciens iekļauj arī pasākuma plānošanu, sadzīves organizēšanu uz kuģa, drošības noteikumu un nepieciešamās rutīnas ievērošanu. Stresa jau tā pietiek. Baltijā vienu dienu ir labs laiks, otrā dienā vairs ne, un tad tu esi nosalis, kļuvis zaļš un apzinies, ka tuvākā sala ir Roņu sala, kas arī nav komforta attālumā. Beidzot tiekot krastā, pirmā doma, loģiski, ir – kāds velns mani dīdīja vispār uz kaut ko tādu parakstīties?”
Grieķiju Jānis dēvē par vienu no labākajām burāšanas vietām pasaulē. Tur tiek īrēti jauni katamarāni, kas ir plaši, ērti un kurus krietni mazāk šūpo. “Sadzīves apstākļi ir daudz labāki. Apkārt lēkā delfīni, gaiss ir silts, ūdens ir silts, ēdiens ir garšīgs, un attālumi starp salām ir salīdzinoši nelieli. Turklāt pavasarī cenas ir zemas un vietas ir daudz. Cilvēki ierauga, cik forši var būt. Un pēc tam saprot, ka reizēm jau var paburāt arī šeit.”
Gudrākie kapteiņi iztiek bez vētras
Kas burātājam uz jūras ir svarīgākais? Protams, ka meteoroloģiskie apstākļi! “Tos ir jāmāk novērtēt. Un ir jāseko meteoinformācijai, pat tad, ja tev šķiet, ka visu saproti pēc mākoņiem. Gudri kapteiņi bez meteoinformācijas jūrā nedodas. Tad, kad es kārtoju tāljūras kapteiņa kvalifikāciju, vairs nebija jāliek kārtējais eksāmens, bet bija jāraksta sacerējums par savu pieredzi. Vērtēti tika dažādi kritēriji. Piemēram, tas, cik vētrās jau esmu bijis un ko esmu pieredzējis. Patiesībā vislabākie kapteiņi pasaulē ir tie, kas vētrās tā arī nekad nav iebraukuši. Jūrā ikviens dodas, lai labi pavadītu laiku un atpūstos, nevis cīnītos par izdzīvošanu. Labāk sēdēt dārgākajā jahtklubā krogā, kas beigu beigās vienalga izmaksās daudz lētāk nekā kuģa remonts.”
Fotosesija ar Jāni notika uz leģendāras jahtas Nirvāna, kas ir 14 metrus gara un piedzīvojusi daudz ko. “Tas ir izmērs, kas ļauj jūrā justies komfortabli. Konkrēti šī laiva ir bijusi arī ārkārtīgi stiprās vētrās. Arī es lielāko vētru savā mūžā piedzīvoju uz šīs jahtas. Tas bija Vidusjūrā pie Sardīnijas. Vairs neko tādu negribu piedzīvot. Nelūdzu Dievu. Tikai domāju to pašu, ko daudzi citi tādā situācijā, – kāds es esmu duraks, un kādēļ man vispār šito visu vajag? Tajā pašā laikā varēju kārtējo reizi secināt, ka cilvēks ir daudz spēcīgāks, nekā viņš var iedomāties. Bijām uz klāja 12, visi gulēja zaļi un nevarēja pakustēties, tomēr saņēmāmies un novilkām buras. Izdarījām to, ko tajā brīdī šķietami nevarēja izdarīt.”
Jahtas īpašnieks Latvijā bija Jāņa brālis Uldis Grīslis, kurš bija arī viens no jahtkluba kapteiņu skolas dibinātājiem un pasniedzējiem. Viņš diemžēl jau ir taisaulē, taču jahtu mantojis viņa dēls, tā turpina dzīvot savu dzīvi, un nupat tai veikts diezgan pamatīgs remonts. Nirvāna ir ļoti izturīga jahta, kas būvēta astoņdesmito gadu beigās Francijā un sākotnēji kalpoja par čarterlaivu Turcijā. Kādam vācietim laiva tik ļoti iepatikās, ka viņš to no čarterkompānijas atpirka un sāka ar to braukt pats. Uz Vāciju gan tā vesta netika, tāpēc kuģošana kļuva arvien retāka, līdz vācietis laivu pārdeva. Tad to nopirka Jāņa brālis Uldis, kuram pasliktinājās veselība, viņš pārdeva savu iepriekšējo biznesu, iegādājās Nirvānu un sāka vizināt cilvēkus. “Ja kāds domā, ka tas ir baigais bizness, tad var to aizmirst. Tas drīzāk ir hobijbizness, ar ko var izdzīvot, bet bagāts noteikti nekļūsi.”
Nav jau tā, ka Jānis pilnībā noliegtu ideju par savas laivas iegādi. Viņš pat uzsver, ka mūsdienās normālu, lietotu laivu var iegādāties par normālas, lietotas automašīnas cenu. “Buru laivas sen vairs nav nekāds kosmoss. Kādreiz bija uzskats, ka to var atļauties tikai kaut kādi super “biezie”. Lielākā daļa vidējo, astoņmetrīgo laivu tiek pirktas no Zviedrijas par 3–5 tūkstošiem eiro. Skaidrs, ka investīcijas laivā pēc tam gan ir lielākas nekā automašīnā. Kuģis vispār nav gatavs nekad. Vienmēr ir kaut kas, ko atjaunot un uzlabot.”
Vairāk par pilsētas jahtklubu var uzzināt šeit: pilsetasjahtklubs.lv
Atsauces:
Šis stāsts oriģinālā ir publicēts žurnāla “9Vīri” Nr.26/27 (2018.gads) – www.jauns.lv . Saņemot atļauju no izdevniecības “Rīgas viļņi”(www.rigasvilni.lv/) materiāls ir pārpublicēts šeit.
Teksta autori: Kaspars Zaviļeiskis, Sandris Metuzāls