Saņemot laipnu atļauju no Ausekļa redaktores Regīnas Tamanes, intervija ar Ivetu ErdmanI par sajūtām saņemot Atzinības krustu ir atceļojusi uz LJS mājaslapu.
Roberts Gailītis
Saruna Atzinības krusta gaismā – Latvijas jūrniecības svētvietā Ainažos
Latvijas simtgades priekšvakarā Ainažu Jūrskolas muzeja ilggadējā vadītāja Iveta Erdmane bija starp tiem, kuri no Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa rokām saņēma vienu no augstākajiem valsts apbalvojumiem – Atzinības krusta IV šķiru.
Pirmā mirkļa sajūtas, uzzinot par ordeņa piešķiršanu, viņai bijušas gandrīz kā noliedzošas. – Kad man piezvanīja kapteinis Antons Ikaunieks un apsveica ar apbalvojumu, teicu, ka esmu dusmīga. Zinu jau, kas to ierosināja. Zvanītājs solīja viņu piekaut, un es atbildēju, ka tas man patiktu, – ar smaidu atceras Iveta. Viņai ir grūti saprast, kāpēc vispār jāapbalvo par to, ka viņa dara darbu, kas pašai patīk, un par to vēl saņem algu. Iveta gan arī saka: – Muzejs – tā ir visa mana dzīve. Te esmu ielikusi lielāko daļu savas enerģijas, māja man bija pakārtota. Un ar to zaudējusi gan meita Liene, gan vīrs Aldis.
Tomēr nesenā sarunā viņa atzīst: – Latvija man viscaur ir mīļa. Un tas, ka ordeni man pasniedza valsts 100. dzimšanas dienā, ir jo nozīmīgāk. Satikos ar jauno ordeņa virsnieci tieši pirms nedēļas, sēdējām muzeja mājīgajā 2. stāvā pie kafijas tases un risinājām sarunu par muzeju, Latviju un arī par Ivetu pašu. Tā atklāti kaut kā nebija līdz šim parunāts…
Apbalvojumu saņem uz pusēm ar mammu
17. novembrī valsts apbalvojumu pasniegšanas dienā Valsts prezidenta pilī valdījusi bezgala svinīga atmosfēra. Līdz ar Ivetu turp bija devusies arī meita Liene, kas pasākumā teicās jutusies kā izlaidumā. Savukārt viņa šo notikumu vērtē kā otru lielāko savā dzīvē. Pirmais bijis Lienes piedzimšana. – Visi apbalvojuma saņēmēji teica kādus vārdus. Es arī pateicos un novēlēju Latvijai septiņas pēdas zem ķīļa, – stāsta sarunbiedre. (Šis vēlējums flotē nozīmē drošu braucienu – R. T.).
Jau pirms pasākuma viņai piezvanījusi kāda mammas kolēģe no Tukuma un pateikusi viedus vārdus: – Šo ordeni jūs saņemsiet abas ar mammu. Iveta atzīstas, ka savā sirdī jutusi – puse no apbalvojuma pienākas mammai Ernai Brantei, kura gan jau trīs gadus staigā mūžības ceļus. Viņa visu mūžu bijusi vēstures skolotāja Salacgrīvas vidusskolā, nodibinājusi tur pētniecības grupu, kas savākusi daudz materiālu, īpaši jau par jūrniekiem, arī lībiešiem. Lielākā daļa no tiem nonākuši Jūrskolas muzejā, kad Iveta tur vēl nestrādāja. Vēstures intereses gēns viņai ir no mammas. Stājoties augstskolā, domājusi – iet uz vēsturniekiem vai filologiem. Uzvarējuši otrie, un pabeigta Bibliotēku zinātnes un bibliogrāfijas nodaļa. Interesanti, ka arī Liene svārstījusies, kādu ceļu dzīvē izvēlēties. Padomā bijuši arī vēsturnieki, bet nav varēts saprast, ko ar tādu diplomu, ja negribas strādāt skolā, īsti iesākt. Viņa pabeigusi angļu filologus.
– Pasākumā Valsts prezidenta pilī zāle bija pilnum pilna, bet man blakus bija viena brīva vieta. Un es piedomāju – te neviens nesēdēs, tā vietiņa ir mammai. Un tur neviens arī nesēdēja… Iveta uzskata, ka pa daļiņai no ordeņa spozmes pienākas vēl ļoti daudziem. Sarunā visus viņa nenosauc, bet atmiņu un pārdomu kamolam parauts diegs vaļā, un otrā dienā saņemu e-vēstulīti, kurā pieminēti cilvēki, bez kuru līdzbūšanas viņa todien uz svinīgo ceremoniju nebūtu aicināta. Vispirms tie ir Arvīds un Velta Vētras – muzeja celmlauži. – Visi, ar kuriem man bija un ir laime īpaši labi sastrādāties muzejā, – viņa raksta un min Antru Šķobu, Ernu Meieri, Regīnu Borīti, Rūtu Lepiksoni, Sarmīti Veidi. Jau 30 gadu viņa darbā bieži vien pat bez vārdiem saprotas ar Antru Dūcīti. Kolektīvā labi iederas Sniedze Krēgere, Ziedīte Tīte un arī kurinātāji. – Tāda ir mana komanda. Bez tās nevarētu paveikt nenieka! Tāpēc arī viņai pasniegtais apbalvojums glabājas muzejā.
Jā, interesanti, ka krājumos ir divi pagājušā gadsimta 40. gados jūrskolniekiem pasniegtie Atzinības krusti. Akurāt tādi paši, tikai necilākā kastītē un bez mazās zīmotnes. Pašu krustu Ineta nesolās valkāt, jo nepatīkot demonstrēties, bet nelielo glīto zīmotni, kas norāda uz šāda apbalvojuma esamību, viņa lielos godos piespraudīšot.
Vēsture prasās būt godājama
Liktenīgi, ka saruna iekrita 23. novembrī – tas ir datums, kas fiksēts kā Ainažu jūrskolas dibināšanas diena. Muzejnieki vēl todien gatavojās apmeklēt vecos jūrniekus, kuri atdusas Ainažu kapos zem zilajām atraitnītēm. Un kā runa par muzeju un tā vēsturi, tā Iveta atgādina par latviešu zemnieku braucienu uz Pēterpili, kur pārdoti kartupeļi un ieņēmumi par tiem, kā arī Krišjāņa Valdemāra piestiķētie pēdējie 25 rubļi noderējuši jūrskolas izveidei. Vietējais ainažnieks Veide šim mērķim atvēlējis vienu telpu savā kalpu mājā, kur tagad arī atrodas muzejs, un jūrskolas pastāvēšanas laikā tajā piedzima aptuveni 3000 jūrā gājēju. Sarunbiedre min, ka nākamgad būtu svinama vesela bunte jubileju – muzejam 50, jūrskolai 155, bet jūrskolotājam Kristiānam Dālam – 180.
Vai un cik liela šo nozīmīgo gadskaitļu svinēšana varētu būt, Iveta nespriež. Bet pašu muzeja namu, viņasprāt, gan būtu jāsakopj. Jānotīra vecā krāsa un jāuzliek jauna. Parēķināts gan, ka tas varētu būt itin padārgs process. Nedaudz esot iekrāts, bet… domāšot, kur vēl gūt finansējumu. Grāmata par jūrnieku ligzdām, ko Iveta var atļauties rakstīt, kad muzejā pieklust apmeklētāju soļi, gan nākamgad būs gatava labi ja manuskriptā. Un vai maz kādreiz to varēs iespiest tā paša finansējuma trūkuma dēļ… – Nu, vismaz lai šī vēsture paliek e-versijā, – nosaka sarunbiedre.
Kā zināms, rudens ir veļu laiks, un Ziedoņa un Paula tik uzrunājošā dziesma par Ainažu veco skolu vedina domāt, ka muzejā arī spokojas. Kā nu tāda enerģētiska vieta, kurā krustojušies tik daudzi likteņi, bez tā! – Rudenī var sajust, ka vecie jūrnieki ir te. Viņiem ļoti patīk, ka par viņiem runā, raksta, ka viņus pagodā, – uzskata Iveta. Rakstot grāmatu Dzelzs vīri, koka kuģi viņa jutusi, kā tie darbojas. – Kad rakstīju uz datora, vienā skapī gluži vai brēca: “Piemini mani!”, “Mani arī!”, citā rokas pašas atrada kādu dokumentu. Visi prasījās ārā no skapjiem, lai taptu pieminēti grāmatā, – savas sajūtas atklāj muzeja vadītāja un smej – nu, jā, muzejnieki jau ir bišķi ar putniem. Bet tūdaļ arī piebilst, ka pat zinātnieki ir atzinuši – gari eksistē.
Neveselīgā gaisotne Rīgā pārved nacionālisti Ivetu mājās
Iveta Jūrskolas muzejā strādā jau 35 gadus. Kad pabeigta augstskola, lai arī piedāvāts darbs Rīgā, viņa sapratusi – tikai ne tur. – 70. gadu beigās un 80. sākumā, kad studēju galvaspilsētā, transportlīdzekļi bija pilni ar armijniekiem un viņu sievām, visur skanēja krievu valoda. Es smaku tajā krieviskajā gaisotnē, kas valdīja galvaspilsētā. Laukos to krievisko atmosfēru tā nejuta, – viņa atceras. Izrādās, Iveta ir nacionāliste. – Liela nacionāliste, – tiek apliecināts. Joprojām viņa brīnās, ka augstskolas laikā tikusi cauri ar veselu ādu, jo diezgan daudz izrunājusies. Strādājot muzejā, pēc kāda pasākuma gan viņu apmeklējis cilvēks no čekas. – Jūrnieku salidojumos jau arvien runāts ne tas, kas patika valdošajai varai. Tas arī saprotams, jo pamatā pulcējās Krišjāņa Valdemāra jūrskolas absolventi, kuru ziedu laiki bija Latvijas brīvvalsts periodā. Par ko tad viņi runāja? Ne jau par okupācijas gadiem… Bet Iveta bijusi jauna, čekists arī, un tās domas no, viņaprāt, pārkāpuma novirzītas.
Skolā viņa nav gribējusi strādāt, un Ivetas radiniece, muzejnieku aprindās godāta Elza Rudenāja, ieteikusi viņu darbam Ainažu muzejā. – Var teikt, ka te nonācu pa blatam, toreiz jau tādi konkursi nenotika. Patiesību sakot, arī tagad ne vienmēr notiek, – viņa secina. Sākusi kā zinātniskā līdzstrādniece, bet pēc trim gadiem, kad muzeja veidotāja un vadītāja V. Vētra pametusi šo darbu, stājusies viņas vietā.
Toreiz arī tapa muzejā joprojām skatāmā ekspozīcija ar Luda Bērziņa gatavotām vitrāžām un Daiļrades labajām un dārgajām mēbelēm. Tagad to ik pa laikam vien uzlabo un papildina. Un patiesībā neko daudz jau arī neizmainīsi tajās četrās nelielajās istabiņās. Rau, izstāžu zālīte ir tik neliela kā pāris soļu reiz pāris soļu… Iveta stāsta, ka nereti apmeklē kādus muzejnieku kursus, kur gan gūst ko jaunu, gan nākas saskarties, tā teikt, ar tiem pašiem vēžiem, tikai citā kulītē. Protams, viss attīstās, muzeji pievilina ar dažādiem tehniskiem brīnumiem, bet ainažnieki tikai nupat tikuši pie skārienjutīga ekrāna. Lai gan, viņasprāt, pasaule sāk novērtēt arī vienkāršas lietas bez tehniskām viltībām. – Savā laikā kaut ko muzejā apgriezt uz riņķi es netaisos, – viņa saka.
Tā pa piecgades akreditācijas solītim muzejs soļo uz priekšu. Vai nekad nav nožēlota dzīve un darbs valsts maliņā? Neesot. – Bet ir momenti, kad jūties izsmelts. Tā bijis pērn pavasarī, bet tikšanās laikā kapteiņa Kārļa Bezbaiļa mājās Selersoni ar tagadējo turienes saimnieci Mārīti Tīti uzzinājusi par puišiem, kuri darbojās pretpadomju pagrīdes organizācijā Dzirkstele un 1957. gada 18. novembrī Ainažos uzvilkuši sarkanbaltsarkano karogu. – Šis notikums man kā vēsturniecei un vēl arī nacionāli noskaņotai bija kā medusmaize. Un šī bija otrā reize manā dzīvē, kad sajutu – šie deviņi puiši prasa savu pieminēšanu, atzīšanu. Tā tapa izstāde par godu šim notikumam un tā dalībniekiem, un šogad 16. oktobrī pie bijušā Ainažu zvejnieku kooperatīva zivju kūpinātavas atkal tika uzvilkts Latvijas karogs. Tādi brīži Ivetai liek būt laimīgai.
* * *
Bet sarunbiedre ir pateicīga savā dzīvē arī par daudz ko citu. Pat pirmajā brīdī maznozīmīgiem sīkumiem. Vīrs Aldis no rīta aizdedzis svecīti eņģeļa veidolā, un šī gaisma viņu apmirdzējusi visu dienu. Mājās viņu gaida divi suņuki, minka Robītis, bet dārzs pārdzīvojis īrisu, gladiolu, arī peoniju, zemeņu ēru, no sēkliņām tiek audzēti tomāti. Nākamajā pavasarī ziedus raisīs viņas šobrīd mīļākās puķes – baltas tulpes. – Es katru dienu domāju un pateicos par dzīvi! Patiesību sakot, mums nereti tiek dotas dažādas balvas, ko diemžēl ne vienmēr pamanām. Biežāk pamanām rīkstes, ko nereti paši arī sasienam.
Nupat klāt Adventes laiks. Svētdien sveci tam par godu iedegs arī Ivetas mājās Salacgrīvā. – Lai gan daudzi šo atzīst par tumšu un depresīvu laiku, uzskatu, ka ir tieši pretēji. Visjaukākais laiks. Cerību. Jo būs svētki, ciemiņi, dāvanas. Reliģiskā nozīmē tas ir atdzimšanas laiks – ja ticam, mēs nebeigsimies, dzīvosim. Un lai arī dabā tagad iet uz tumsu un dienas top īsākas, zinām taču – pēc tumsas nāk gaisma!
Regīna TAMANE
Šis raksts ir publicēts laikrakstā “Auseklis” – 30.11.2018. numurā un pēc atļaujas saņemšanas pārpublicēts šeit LJS mājaslapā.