Rīgas brīvostas pārvaldnieks Ansis Zeltiņš par īsto jūrnieku romantiku, tikšanos ar pirātiem un sauszemes priekšrocībām intervijā, kas tika publicēta  žurnāla “9Vīri”   augusta numurā (Nr.26/27)

Rīgas brīvostai laimīgā kārtā liktenis ir aiztaupījis pārvaldniekus, kas no jūras jēdz tikpat, cik cūka no aviācijas, lai gan mēģinājumi tādus cilvēkus iedabūt šajā amatā ir bijuši. Tomēr gan Leonīds Loginovs, gan viņa pēctecis Ansis Zeltiņš ir vīri ar atbilstošu izglītību un pieredzi pasaules jūrās. Labi, ka viņiem nav bijis jāstrādā kopā, jo viens nāk no Mērsraga, otrs no Rojas, un, kā apliecina Zeltiņš, Roja ar Mērsragu ir kāvusies vienmēr, ne tikai reģionālās reformas laikā. Loginovam arī Brīvostas pārvaldnieka amatā nācās nemitīgi cīnīties. Šajā ziņā Zeltiņš gada laikā, kopš viņš ir šajā amatā, patīkami atšķiras. Bet varbūt cilvēku, kurš ir piedzīvojis pirātu uzbrukumu, ar sauszemes problēmām nobiedēt vienkārši nevar?

Zvans Klusā okeāna vidū

Kad tepat Brīvostas pārvaldē pirms pāris gadiem intervējām tavu priekšgājēju amatā Leonīdu Loginovu un saruna ievirzījās par skolām, kurās viņš mācījies, Loginovs no skapīša izvilka relikviju – 1973. gada Stolichnaya zaļā limonādes pudelē, kādās tolaik pildīja, ar ļipiņu pie vāciņa, un ar savu jūrskolas biedru parakstiem uz etiķetes. Vēl norādīja uz dažu parakstu, teikdams: “Tas vairs nav dzīvs…” Kādas tradīcijas bija jūrniecības studentiem tavā studiju laikā?

Tādas piemiņas pudeļu tradīcijas mums nebija, bet dzīvi arī visi mani studiju biedri diemžēl vairs nav… Padomju laikā par jūrnieku varēja mācīties Rīgas Jūrskolā, kas deva vidējo tehnisko izglītību; tā attiecās uz tirdzniecības floti. Liepājā apmācīja zvejniecības flotei. Augstākā izglītība bija iegūstama Makarova akadēmijā Ļeņingradā. Es vidusskolu beidzu pārmaiņu laikos un sāku domāt, ko darīt. Skats uz gaišo nākotni bija diezgan neskaidrs.

Tavos senčos zvejnieki vai jūrnieki ir bijuši?

Nē, manā ģimenē ar jūru nebija nekāda sakara, ja neskaita to, ka esmu no Rojas, kur bija zvejnieku kolhozs Banga. Mans tēvs ir arhitekts, māte Bangā strādāja par finansisti. Bērnībā es pat zivis neēdu vispār. Mana interese par jūru radās caur to, ka Rojā daudzi mani bērnības draugi un paziņas bija izvēlējušies jūras ceļu. Padomju laikā tā arī bija faktiski vienīgā reālā iespēja tikt uz ārzemēm. Tolaik bija tā saucamā jūrnieku vīza. Ja tev to neatvēra, varēji kapāt uz zvejnieku tupelēm. 1993. gadā es iestājos Jūras akadēmijā.

Tajā laikā modē nāca studēt juristos un ekonomistos, tās profesijas kļuva populārākas pat par ārstiem…

Nevaru teikt, ka es nožēlotu to, ka negāju uz mediķiem, bet medicīna man patīk, un es šo to no tās zinu arī bez speciālas mācīšanās. Bet toreiz, kad bija jāizvēlas, kur tālāk mācīties, vadījos pēc slinkuma raciona – skatījos, kurā skolā ir vienkāršāki iestājeksāmeni. Mans bērnības draugs pēc 9. klases bija aizgājis uz profesionāli tehnisko skolu, bet tur vairāk ballējies nekā mācījies, un tad pārgājis uz Jūrskolu. Tad nu es arī nolēmu stāties Jūrskolā. Tajā drīkstēja stāties arī pēc vidusskolas. Tolaik Jūras akadēmija un Jūrskola faktiski bija kopā. Kad aizgāju iesniegt dokumentus, profesors Ārmans man teica: paklau, ko tu te māžosies ar vidējo izglītību, nāc uz akadēmiju. Tā arī izdarīju un nekad to neesmu nožēlojis.

Jāstudē bija pieci gadi?

Jā, un atšķirībā no Latvijas Universitātes, kur mani paziņas studenti arī strādāja, piemēram, Statoilā. un uz mācībām faktiski negāja, mums nekas tāds nebija iespējams – apmeklējums bija obligāts, piepelnīties nesanāca. Ja tu neapmeklēji lekcijas, tad neatkarīgi no tā, ko mācēji vai zināji, tevi vienkārši izmeta ārā. Kad mums Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā svinīgi izsniedza studentu grāmatiņas, profesors Latko mūs apsveica un arī teica: bet atcerieties, ka Jūras akadēmijā atskaitīšana nav problēma! Lielu daļu izmeta ārā jau pēc pirmās sesijas. No mūsu kursa līdz galam nomācījās apmēram puse, ne ar kādiem akadēmiskajiem gadiem neviens netika auklēts.

Ar burinieku braukt jūs nemācīja?

Padomju laikos katrai jūrskolai bija pielaulāts burinieks, Rīgā pirmais kurss praksi izgāja uz burinieka Sedovs, tolaik mācīja, tā sakot, no pamatiem. Bet es uz burinieka neesmu bijis. Uz buriniekiem bija liela ekipāža tāpēc, ka bija vajadzīgs roku spēks, ne tā kā šodien, kad visu dara dators un viens cilvēks, spaidot pogas, var vadīt visu burinieku. Senāk katram mastam bija sava komanda.

Jahtu nostūrēt tu varētu?

Kolhozu laikos uz jahtiņām braukāju, trenējos jahtklubā, piedalījos vietējās sacensībās. Arī Ķīšezerā un Liepājas ezerā tajā laikā esmu burājis. Bet manu vēlāko pievēršanos kuģošanai tas neietekmēja.

Kur bija tava pirmā prakse?

Roterdamā. Līdz tam, atskaitot tūrisma braucienus pa Padomju Savienību, nekur ārpus Latvijas nebiju bijis. Startējām no Klaipēdas. Atceros, kad gājām Roterdamas ostā, bija miglains rīts, sākumā nekas nebija redzams. Kad migla pacēlās, efekts bija kā Kingkongā – milzīga osta!

Kad beidzi studijas, uzreiz sāki kuģot pa okeāniem?

Pēdējos divos studiju gados uz akadēmiju nāca ārzemju kompānijas meklēt jūrniekus savām flotēm, akadēmijai ar dažām bija sadarbības līgumi. Tā es nonācu kompānijā Teekay Shipping, kas vēl tagad ir liels ar naftas un gāzes pārvadāšanu saistīts konglomerāts, globāla kompānija. Kam šobrīd pieder kompānijas akcijas, uzreiz grūti pateikt, neesmu interesējies, bet tās centrālais birojs ir Vankūverā Kanādā. Sāku tajā kompānijā strādāt par trešo kapteiņa palīgu.

Vai Jūras akadēmijas diploms dod tiesības uzreiz strādāt uz jebkura lieluma kuģiem?

Uz kuģa ir mehāniķi un stūrmaņi. Mehāniķiem limitējošais faktors ir dzinēja jauda, kilovati. Lielākais diploms ļauj strādāt ar 3000 kilovatu plus jaudas dzinēju. Tātad faktiski uz visiem tirdzniecības kuģiem – to dzinēja jauda ir 10 000 zirgspēku un vairāk. Trīs tūkstoši faktiski nav nekas liels, tā ir normāla velkoņa jauda.

Savukārt stūrmaņiem limitējošais faktors ir kuģa izmērs, bruto tilpība. Šobrīd lielākais kapteiņa diploms ļauj strādāt uz kuģa ar tilpību virs 3000 bruto tonnu.

Cik ilgi nostrādāji Teekay Shipping?

Kalendārā izteiksmē divus gadus, līdz 2000. gadam. Atceros, biju Klusajā okeānā, kad mani sazvanīja: “Tā un tā, ir ideja, tiek izsludināts konkurss uz Latvijas Jūras administrācijas vadītāja vietu, vajag jaunas asinis, jaunu skatījumu.”

Tobrīd es biju kapteiņa otrais palīgs. Sāku domāt, bet okeāna vidū vēl neko līdz galam neizdomāju. Kontrakts beidzās, atbraucu krastā, padomāju un nospriedu: kāpēc ne? Tā mana kuģošana tika nolikta malā.

Sasietais matrozis

Krastā runā, ka kuģošanas laikā tev esot bijusi viena satikšanās 17. gadsimta stilā…

Ar pirātiem? Īpaši popularizējis to neesmu… No laika distances jau uz to var paraudzīties ar humoru, bet tajā brīdī nekāda īpašā humora nebija. Kad es braucu ar kuģiem, pirātisms bija, bet tas nebija tāds kā vēlāk, nebija saistīts ar ekipāžu un kuģu nolaupīšanu, laupīts tika tikai kuģu seifu saturs un ekipāžas vērtīgākās lietas – pulksteņi, gredzeni, ķēdes… Pirātiskie rajoni bija Dienvidķīnas jūra, Indonēzija, daži rajoni ap Rietumāfriku. Seifu aplaupīšanu stimulēja tas, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma liela daļa ekipāžu, ieskaitot Krievijas kompānijas, pārgāja uz tirgus ekonomiku, algas tika maksātas dolāros skaidrā naudā. Tā kā ne visās ostās dolārus varēja vienkārši dabūt, uz kuģiem turēja rezervi, pamatā trīs mēnešu izmaksu apjomā, kas nozīmēja apmēram 100 000 dolāru skaidrā naudā.

Pirātu aprindās tas ātri tika saprasts, un viņi sāka koncentrēties uz seifiem. Mūsu gadījums notika 1999. gadā. Nācām no Austrālijas uz Singapūru, kuģim bija nomainījies kapteinis, brits. Pirātu uzbrukumu epicentri tad bija starp Indonēzijas salām. Tur bija divi kuģošanas pamatceļi, viens īsāks, bet vairāk pakļauts uzbrukumiem, otrs garāks, mēs līdz šim bijām braukuši pa to. Es kā atbildīgais par maršruta plānošanu saskaņoju to ar jauno kapteini. Nospriedām, ka brauksim pa īsāko ceļu, jo mēs ejam balastā, bez kravas, tātad borts būs augsts – tas bija 250 metrus garš tankkuģis, bez kravas no ūdens līmeņa līdz pamatklājam ir 15–18 metru augstums, tātad faktiski tik augsta monolīta metāla siena bez kādām trepītēm un āķiem.

Tā nu mēs iebraucām tajos šaurumos. Mana sardze bija no pulksten 12.00 līdz 16.00 dienā un no pusnakts līdz četriem rītā.

Vai sardze nozīmē, ka tu skaties arī binoklī vai tikai aparātos?

Visur skaties, arī binoklī. Tā kā bija zināms, ka šis ir pirātu rajons, tika veiktas noteiktās procedūras, viss perimetrs noslēgts, turklāt sardzē bija arī matrozis, kas staigā pa kuģi un skatās ar binokli. Vienīgā ieeja kuģa virsbūvē bija caur vienu tiltiņa spārnu.

Tā nu mēs maucām ar ātrumu 14–15 mezglu, kas ir apmēram 30 kilometri stundā. Apkārt bija zvejnieku laivas un citi kuģi, tajā rajonā ir diezgan intensīva kuģošana. Bija ap diviem, trijiem naktī. Viss gāja šķietami normāli. Es iegāju pie tā sauktā karšu galda, tam apkārt ir aizkari un iekšā gaišs, lai var redzēt kartes, bet, kad izej cauri aizkariem komandtiltiņa priekšpusē pie iluminatoriem, tur ir tumšs. Atzīmēju kartē kārtējo punktu, te pēkšņi caur aizkariem karšu galda telpā ielidoja sasiets matrozis un nokrita uz grīdas – bum!

Tūlīt aiz viņa telpā iebrāzās 8­–10 puspliki indonēziešu džigiti šortos un ar mačetēm. Angliski puslīdz runāja tikai viens no viņiem. Tā un tā, matrozi mēs pagaidām paturam, mums vajag kapteiņa seifu! Sasēja man rokas. Es teicu, lai matrozi noliek tiltiņa tumšajā daļā pie radara, lai viņš skatās, ka mēs kaut kur neiebraucam. Tālāk viss bars gāja lejā pie kapteiņa. Ejot cauri šaurumiem, kapteinis parasti neguļ. Tā arī bija – kapteinis, saslējis kājas uz galda, skatījās filmu. Pirāti viņam paskaidroja, ka vajadzīgs seifs. Taču tajā laikā naudu jau sāka skaitīt uz kontiem, no bijušās Padomju Savienības es uz kuģa biju vienīgais, un arī es jau varēju ārzemēs atvērt kontu un saņemt naudu. Līdz ar to lielas summas uz kuģa nestāvēja, tikai daži tūkstoši dolāru. Turklāt seifa saturs ir apdrošināts, līdz ar to īpaši stīvēties ar pirātiem nav jēgas.

Kapteinis atslēdza seifu, pirāti savāca naudu, gājām atkal augšā. Es Amerikā biju nopircis jaunu laptopu, tas man stāvēja uz galda. Es paliku uz tiltiņa, viņi ar kapteini nokāpa līdz galvenajam klājam, lai vāktos prom, bet pa ceļam viens pirāts vāc manu laptopu. Es jau iekšēji izmisu, jo pie manas tā laika algas laptops bija vērtīga manta, bet tad viņu vadonis kaut ko nobrēcās, un ņēmējs laptopu nolika atpakaļ. Tātad pirāti bija paņēmuši tikai naudu no seifa.

Tad viņi visi pa striķi nolaidās savā laiviņā, džonkā ar pietiekami lielu piekaramo dzinēju, un aizbrauca. Visa operācija no brīža, kad pie karšu galda ielidoja matrozis, līdz viņu aizbraukšanai, bija ilgusi tikai 20 minūtes.

Kā matrozis komentēja šo notikumu?

Matrozis pēc tam divas dienas nebija runājams. Vēlāk uzzināju, ka viens mūsu kompānijas kapteinis vienā kontraktā bija uz pirātiem trāpījis divas reizes.

Romantika paliek

Savā kuģošanas laikā paguvi apbraukt visu pasauli?

Visa pasaule ir plašs jēdziens, bet no kuģošanas viedokļa visos lielākos un mazākos pasaules caurumos ir būts. Dienvidamerika mazāk, bet Āfrika, Austrālija, Ziemeļamerika ir apbraukta. Bet jau pirmajā reizē pēc stāšanās amatā tās rozā brilles nokrīt, tāpat kā jaunam dakterim, kurš līdz tam ir skatījies, kā profesors dara, bet nu ir klāt reize, kad tas vēders jāgriež pašam.

Mans pirmais reiss amatā bija no Hjūstonas. Trešajam kapteiņa palīgam sardze no astoņiem vakarā līdz pusnaktij un no astoņiem rītā līdz pusdienlaikam. Kuģa kapteinis indietis, komanda pilnīga soļanka – indieši, filipīnieši, horvāti… Ar tevi tur neviens neauklējas, iepriekšējais trešais kapteiņa palīgs grib pēc iespējas ātrāk tīties mājās, un akadēmijā tev lietu pieņemšanu un nodošanu neviens īsti nav izskaidrojis. Kaut kādus papīrus parāda, un ar to process beidzas. Uz šā kuģa tu esi pirmoreiz. Kopējie principi tev ir zināmi, bet pogas tomēr var būt atšķirīgas. Vakarā kuģis iet ārā no Hjūstonas. Protams, kamēr kuģis iziet no ostas, tu stāvi blakus kapteinim un locim un urbini degunu, bet pēc tam locis nokāpj, kapteinis paskatās uz tevi un saka: nu, pa lielam viss skaidrs, tu pārņem komandu, es eju lejā. Ja kāda problēma, zvani.

Tā bilde bija tāda. Meksikas līcī pie Hjūstonas sākas naftas urbumu lauki. Lielākas un mazākas platformas, tām pa vidu fārvaters, pa kuru tu brauc. Ārā tumšs, un līdz pat horizontam midžinās gaismiņas, kaut kas kustas, kaut kas nekustas. Tu mēģini saprast, kur atrodies un kas kurš ir, drudžaini galvā tin piecos gados iemācītās teorijas, bet kuģis tikmēr mauc… Kad kilometra attālumā nāk pretī cits kuģis, liekas, ka tas nāk tev purnā, un pēc mācītās teorijas aprēķiniem tev sanāk, ka tas kuģis nekādi nespēs tik tev garām, fārvaters par šauru… Matrozis filipīnietis, tam vienalga, tas tikai izpilda tavus rīkojumus, bet, ja tu neko viņam neliec, viņš pieņem, ka tu zini, kas notiek, un urbina degunu. Tad no mašīntelpas tev piezvana cits filipīnietis, uz mašīnu fona trokšņa kaut ko nober un noliek klausuli… Kuģošanas praktisko pusi acīmredzot jūrskolās derētu mācīt vairāk.

Cik ātri iet pilns kravas kuģis?

Tas atkarīgs no kuģa tipa. Tankkuģim ekonomiskais servisa ātrums ir no 12,5 līdz 13,5 mezgliem. Tātad dienā var nobraukt 300–350 jūdzes. Bet Klusajā okeānā attālumi ir tik grandiozi, ka vari braukt nedēļu un nesatikt neko – ne delfīnus, ne zivis, ne putnus, tikai saule vienā pusē uzlec, otrā noriet. Kad nonāc kādus divtūkstoš kilometrus no krasta, parādās albatrosi, tie var visu dienu lidot, pavadot kuģi, nepakustinot spārnus.

Ar diviem gadiem uz kuģa tev pietika?

Man nebija nekādu noteiktu plānu, cik ilgi braukšu. Tas tā sakrita, un to nekad neesmu nožēlojis, lai gan šobrīd dažreiz gribētos izbraukt. Kuģošanai tomēr ir liels brīvības efekts.

Romantika…

(Smejas.) Ar to romantiku ir tā: kad gāji praksē, kamēr kuģis brauc, tu kaut ko pindzelē un tavu darbu uzrauga bocmanis, kura valodā cenzēti ir tikai saikļi, kas savieno lietvārdus, īpašības vārdus un darbības vārdus. Ostās biji brīvs, bet tad jau nebija naudas, praktikantam maksāja 50 dolārus mēnesī. Tāpēc mūsu filozofija bija tāda: sāks strādāt, būs lielais kāposts, tad tik varēs likt vaļā. Bet, kad sākām strādāt, sapratām, ka ostā darbs neapstājas; starp sardzēm ir astoņas stundas, tajā laikā kaut kas ir arī jāpadara un jāpaguļ. Ja gribēji kaut kur aiziet, tas bija uz miega rēķina, un to kompensēt īsti nevar. Tāpēc pienāca brīdis, kad neviens vairs īpaši neiespringa, ir kaut kur aizbraukts vai nav.

Īstā romantika, kas arī tagad man rada vēlmi izbraukt, ir tā, ka, līdzko tu pamet ostu, visas sadzīves problēmas izgaist. Tā ir lieliska sajūta! Un, ja esi Klusā okeāna vidū, tad ir brīdis, kad tu lielajā kartē redzi Ameriku vienā pusē, Japānu otrā pusē, un, kad tu savā sardzē ieliec kartē punktu, tad redzi, ka no iepriekšējā punkta sardzes laikā esi pavirzījies tikai milimetru.

Makšķerēt no kuģa nebija iespējas?

Bija, bet strādājot tev pazūd vēlēšanās stāvēt uz borta un raustīt auklu. Tomēr šis tas ir izvilkts – prakses laikā haizivs, Norvēģijā skumbrijas savilkāmies tik daudz, ka pavārs pēc tam bija pikts, divsimt litru muca bija pilna ar skumbrijām un pikšām. Pie Austrālijas bocmanis izvilka simt kilogramu grūperu. Pavārs to sagatavoja veselu, nu, varbūt gatavojot sadalīja trijās daļās, lai var dabūt cepeškrāsnī, un pēc tam salika kopā, un tā uzceptā un garnētā zivs aizņēma visu galdu. Pēc Āzijas tradīcijas galva pienācās bocmanim, tas skaitās liels gods. Tā ir lielākā zivs, ko esmu redzējis sagatavotu veselu.

No redzētām zivīm interesantākā bija mēnesszivs Atlantijas okeānā pie Rietumāfrikas. Parasti tās dzīvo dziļumā, bet šī bija uzpeldējusi. Pie Madagaskaras redzēju viļņos lecam milzīgu delfīnu baru, gandrīz tūkstoti.

Tankkuģis arī ir iespaidīgs radījums…

Jā, 100 000 tonnu kravas. Dzinēja augstums ir kā četrstāvu māja, cilindra diametrs ir metrs, un tajā četrstāvu mājā ir astoņi cilindri. Kuģī viens kravas tanks ir kā Rojas skolas sporta zāle, tikai divreiz augstāka. No tanka apakšas līdz augšai ir 22 metri, tie tiek pielieti pilni.

Ir kuģi, kas pārvadā lielgabarīta klāja kravas, pamatā naftas platformas, kuras ved uz vai no naftas laukiem. Tas darbojas pēc principa, ka vispirms uzņem tankos ūdeni, iegrimst tā, ka virs ūdens paliek tikai kuģa priekšgals un virsbūve. Kuģa klājs aiziet apmēram astoņus metrus zem ūdens, tad uz tā var visu ko uzvilkt virsū, pēc tam ūdeni izsūknē, klājs uziet augšā. Kad tur uzliek naftas platformas, skats ir labs, jo operatīvajām naftas platformām ir kāja augstumā drusku virs simt metriem. Kad kuģis ar tādām kājām uz klāja iet pa okeānu, skats ir diezgan iespaidīgs.

Jūras slimība tevi nepiemeklē?

Nē. Lielākā problēma pie stipras šūpošanas ir tā, ka pavārs neko īsti nevar pagatavot, zupu šķīvī neieliesi, un, kafiju dzerot, ir ļoti jāskatās, kur liksi krūzi.

Kas Eiropai vēderā

Tagad tu esi administrējoša sauszemes žurka?

Jā. Tas ir neizbēgami. Lai ko tu darītu, lai kāda būtu uzņēmuma pamatdarbība – sports, raķešu palaišana vai naftas ieguve –, tam ir kantoris un papīri.

Esi strādājis arī citur uz sauszemes, arī Satiksmes ministrijas struktūrās.

Esmu, bet jūra, jūras transports un kuģi ir tas lauks, kurā darbojos jau vairāk nekā 20 gadus. Pa starpu ir bijis arī kas cits – Brisele, diplomātija. Tā arī ir pieredze, bet centrā vienmēr ir bijuši kuģi.

Kā nonāci diplomātiskā darbā Briselē?

Tas bija ekspromts, nekad nebiju domājis to darīt. 2015. gada pirmajā pusē, kad Latvijai bija prezidentūra Eiropas Savienībā, tika vākta komanda, lai nosegtu visas sfēras. Kuģniecības darba grupā kolēģis, kurš bija plānojis vadīt grupu, to vairs negribēja. Es tajā sarunā izmetu, ka varētu braukt. Nācās vārdu turēt. Aprunājos ar ģimeni, braucu un pusotru gadu nostrādāju Briselē.

Bija interesanti?

Jā. Es to salīdzinātu ar pulksteni – visi to lieto, bet nezina, kas tam ir iekšā, tikai pieņem, ka tas rāda pareizi. Līdzīgi ir ar Eiropas institūciju darbu. To regulas ietekmē mūsu dzīvi. Es izpētīju, kā tas mehānisms darbojas. Tā ir vērtīga pieredze, jo tagad zinu, kā jārīkojas, ja gribi kaut ko ietekmēt tajā produktā, kas no turienes nāk ārā.

Brīvostas pārvaldnieka amatā vari daudz ko ietekmēt?

Pārvalde daļai cilvēku ir liela mistērija. Ostas pārvalde rīdzinieku priekšstatos tiek saistīta ar jebko, kam sakars ar kuģiem un ostu. Ja put – tātad osta! Ja smird – tātad osta! Ja kuģniecība – tātad osta! Ja kuģis – tātad osta! Ja maluzvejnieki – tātad osta!

Rīgas brīvosta nav kaut kas homogēns. Te strādā simtiem uzņēmumu, te ir pilsēta, dzīvo cilvēki, tikai kapu mums nav, kā Ventspils ostas teritorijā. Ja uz to raugāmies kā uz lielveikalu, tad Rīgas brīvostas pārvalde neko nepārdod, neko nekrauj. Mēs esam tie, kas nodrošina, lai visa šī teritorija un viss zvērudārzs, kas ir šajā teritorijā, darbotos efektīvi un pozitīvi, cits citu nekostu un otra pusdienas neapēstu. Un lai mēs būtu labāks zvērudārzs nekā tie zvērudārzi, kas ir blakus. Rūpējamies par to, lai kuģiem būtu ērtāk iebraukt, nosakām, ko darīt ar zemi, kura ir brīvostas teritorijā.

Cik cilvēku šajā teritorijā strādā?

Apmēram 15 tūkstoši, bet tas nav tikai ostā. Ir uzņēmumi, kas ostā strādā fiziski, ir citi, kas ostai vai kuģiem kaut ko piegādā. Ekonomiskais horizonts, ko osta Rīgā un valstī ietekmē, ir plašs.

Kura ir lielākā osta pasaulē?

Ningbo osta pie Šanhajas pārkrauj vairāk nekā miljardu tonnu gadā, tātad mēnesī trīs reizes vairāk nekā Rīgas osta gada laikā.

Kurā vietā Rīgas osta ir starp Baltijas ostām?

Baltijas valstu starpā vēsturiskā konkurence mums ir ar Klaipēdas ostu, tā mūs pēdējos divos gados ir apsteigusi. Ar Krievijas ostām apjomu ziņā šobrīd īsti konkurēt nevaram, viņi savas kravas dzen uz savām ostām. Klaipēdas ostai vēsturiski ir laba ekonomiskā sadarbība ar Baltkrieviju. Pārorientēt kaut ko uz Latviju, tikai pasakot, ka būs tikpat labi, ar to ir par maz.

Vai lietuvieši mums ir godīgi konkurenti?

Mums no viņiem ir jāmācās spēja aktīvi aizstāvēt savas intereses ar dažādiem līdzekļiem. Klasisks piemērs ir viņu nojauktais dzelzceļa posms uz Reņģi. Analogā situācijā Latvijā tas nebūtu noticis nekad.

Vai tā no viņu puses nebija cūcība?

Viņi to darīja savās interesēs, un nedomāju, ka tur kāds to nožēlo. Ģeopolitiski raugoties, mēs, igauņi, somi, lietuvieši un poļi konkurējam par vienām un tām pašām kravas plūsmām.

Pēc horoskopa esi Auns. Vai tas nozīmē stūrgalvību?

Stūrgalvīgs neesmu. Uz kuģa tu nevari būt stūrgalvīgs, pat tad, ja esi kapteinis, jo visu procesu nevari izregulēt. Un kuģis arī zināmā mērā ir zvērudārzs. Padomju laikā ekipāžu vāca kapteinis, un tā bija stabila ilgāku laiku, bet tagad pasaules praksē fiksētu ekipāžu faktiski nav – katrs atstrādā savu kontraktu. Tātad ekipāžas ir daudznacionālas, un nākamajā kontraktā uz kuģa var nebūt neviens no iepriekšējā. Tev uz kuģa ir jāspēj pildīt tavus uzdevums. Tātad, ja tajā zvērudārzā tev bija mērkaķis un tagad ir papagailis, tad tev tas papagailis ir jāievirza tajā formātā, lai viņš darbotos kā mērkaķis. To var izdarīt arī ar bļaušanu, bet daudz labāk – ar pierunāšanu.

Gada laikā mediju pastiprinātu uzmanību neesi izpelnījies, atšķirībā no tava priekšteča.

No saimnieciskās darbības viedokļa tas nav pozitīvi, bet skaidrs, ka Rīgā ostai ir arī politisks piesitiens. Valde pārstāv pa daļai valsti, pa daļai pašvaldību. Sadarbība vismaz ostā ir ļoti laba, bet, kā liecina vēsture, brīžam pozīcija un opozīcija arī par saimniecisku jautājumu var nobalsot politiski. Protams, mans mērķis ir pēc iespējas mazāk skandālu par un ap ostu.

Tātad politiskas vētras tev vēl ir priekšā…

Gan jau kaut kas kaut kad izleks. Tagad uz vēlēšanām visi ir sasparojušies, paliek sensitīvi…

Pats sevi politikā vari iedomāties?

Tīra politika mani nekad nav īsti interesējusi. Protams, strādājot transportā, no tā pavisam nevari izmukt, Latvija ir ļoti maza. Mana vienīgā politiskā iesaiste bija kandidēšana pašvaldību vēlēšanās Rojā. Labi, ka neievēlēja.

Vai tas bija laikā, kad Roja ar Mērsragu kāvās?

Roja ar Mērsragu ir kāvusies vienmēr! Skolas ballītēs dauzīja degunus. Otrs variants bija kolcēnieši, tie uz diskotēkām brauca tikai izkauties. Ja Kolkā uz vietējo diskotēku atnāca kāds no malas, viņam nedabūt pa purnu principā nebija iespējams.

Jā, kolhozu laiki bija interesanti. Kad bērniem tagad stāsti, ka kokakolu nevarēja nopirkt nevis tāpēc, ka nebija naudas, bet tāpēc, ka nebija kokakolas, viņi to nevar iedomāties. Arī košļājamā gumija bija tāds deficīts, ka vispirms pats pakošļāji, tad, kamēr vēl palika garša, devi labākajam draugam pakošļāt, tas nākamajam – to košļeni košļāja kādu nedēļu, kamēr tā sāka sadalīties. Plastmasas iepirkumu maisiņš Montana ar to meitenes džinsoto dibenu bija tik ekskluzīva lieta, ka, ja ar tādu atnāci uz skolu, tu biji pirmais džeks skolā! Tos maisiņus nēsāja, kamēr tiem pēdējā krāsa nogāja. Kad tagad jaunatnei to stāstu, viņi domā, ka mēs stulbi bijām.

Tiešā saskare ar ūdeņiem tev tagad laikam ir tikai makšķerējot?

Jā, makšķerēt man patīk, bet laika tam neatliek daudz. Reizi gadā uz nedēļu kaut kur aizbraucu.

Atsauces:

Šis stāsts oriģinālā ir publicēts  žurnāla “9Vīri”  Nr.26/27 (2018.gads)  –  www.jauns.lv . Saņemot atļauju no izdevniecības “Rīgas viļņi”(www.rigasvilni.lv/) materiāls ir pārpublicēts šeit.

Aldis Miesnieks, Egīls Zirnis, Diena, speciāli Deviņvīriem