Kad tiek runāts par Rīgas Jūrskolas (RJS) mācību kuģiem, bieži tiek pieminēta trīsmatu barkentīna “ Kapella”. Retāk tiek runāts par diviem motorkuģiem, kuri arī savā laikā kalpoja topošo flotes virsnieku sagatavošanā. Daudzi RJS kursanti savu pirmo praksi izgāja uz motorkuģiem “Bru” un “Alušta”. Abiem kuģiem bija garš mūžs, tāpēc šis stāsts būs vairāk par šiem kuģiem un viņu likteni.
“Bru” – kuģoja 33 gadus, “Alušta” – gandrīz pusgadsimtu. Bet kā mācību kuģi abi kuģi RJS kalpoja tikai dažus gadus. Protams, galvenokārt pirmajā jūras praksē uz mācību kuģiem tika sūtīti kuģu vadīšanas programmas kursanti – topošie stūrmaņi un kapteiņi. Uz viena no šiem mācību kuģiem praksi izgāja arī topošie kuģu mehāniķi.
Motorkuģis dodas uz priekšu
Iespējams, ka šīs sadaļas virsraksts liks pasmaidīt jūrniekiem, kuri izgāja praksi uz pirmā Rīgas Jūrskolas mācību kuģa. Šī motorkuģa vārds bija “Bru”. Ko šis vārds nozīmē, mums nav zināms, bet noteikti norvēģu īpašniekiem tas šķita pievilcīgāks nekā iepriekšējais – “Øiekast”. Kuģis tika uzbūvēts 1919. gadā kuģu būvētavā Norvēģijas ciematā Rakkevik, netālu no pilsētas Larvik.
Kuģa bruto tonnāža bija 572 BRT, bet tā motora jauda bija 192 zirgspēki. Pēc uzbūvēšanas šis kuģis, kuram bijai koka korpuss, ieguva vārdu “Os”. Pēc vairāku norvēģu īpašnieku nomaiņas, kuģis kļūst par Latvijas uzņēmuma “A. Kalniņš un biedri ” īpašumu, kas to iegādājās 1932. gadā.
Šis kuģis bija pirmais, kas tika nozīmēts darbībai Latvijas zvejas flotē tālajos Ziemeļjūras apgabalos. Lūk, ko par viņu stāstīja flotes veterāns Jēkabs Lībmanis:
– Es biju uz kuģa “Bru”, kad viņš jau stāvēja Rīgā pie steķiem. Un viņa dzīves latviskā daļa bija sekojoša. Kad “A. Kalniņš un biedri ” nopirka šo kuģi ar koka korpusu, viņi sāka domāt, kādām aktivitātēm to labāk pielāgot. Un nolēma: lai iet pēc zivīm uz Ziemeļjūru. Bet “Bru” tā arī nekļuva tikai par tīru zvejas kuģi. Viens no pašiem vecākajiem jūrniekiem man stāstīja: “Šis kuģis nezvejoja, viņš piegāja pie mazajiem zvejas kuģīšiem un lēti nopirka svaigi noķertas zivis. Zivis tika iesālītas, saliktas mucās un mucas aizvākotas. Motorkuģis “Bru” katrā reisā uz Rīgu piegādāja 300 ar zivīm piepildītas mucas. Pēc zivju pārdošanas kuģis atkal devās “makšķerēt”. Tiesa, kamēr šīs 300 mucas tika piepildītas un pārvadātas pa jūru, daļa zivju sabojājās. 1940. gadā kuģi nacionalizēja Padomju valdība, un tas tika izmantots kā kravas pārvadāšanai kabotāžā. Kursēja starp Rīgu, Ventspili un Liepāju.
Sākoties Otrajam pasaules karam, “Bru” veica reisus starp Baltijas jūras valstīm. Kur un kā tieši viņš kuģoja, vēsture klusē, bet 1945. gadā viņš atradās netālu no Dānijas. Dāņi nolēma izrādīt pieklājības žestu Padomju Savienībai, nosūtot ziņu: “Lūk, te ir jūsu kuģis, ņemiet to”. No PSRS saņēma atbildi: “Bet “Bru” nav spējīgs kuģot saviem spēkiem!” Dāņi: “Mēs to aizvilksim uz Rīgu”. “Nu, velciet.“
Tādā veidā “Bru” kļuva par Latvijas Valsts kuģniecības īpašumu, kas drīz to nodeva Rīgas Jūrskolai. Kuģis tika pietauvots pie piestātnes, un kuģu mehāniskās nodaļas kursanti tika sūtīti uz to remonta praksē – skolas vadība cerēja, ka pienāks laiks, kad galvenais dzinējs būs kārtībā – un kuģis “Bru” varēs doties reisā. Bet šie plāni netika realizēti.
Nedaudz par Kapellu*
*Nedaudz, jo par Kapellu būs atsevišķš stāsts.1949. gadā topošajiem stūrmaņiem, kas mācījās RJS, parādījās skaista barkentīna – trīs mastu burinieks “Kapella”, kurā līdz 1969. gadam tūkstošiem jauniešu kāpelēja vantīs “zem debesīm”. Daudzi no viņiem vēlāk kļuva par tālbraucējiem kapteiņiem.
1969. gada novembrī Kapella remontējās Rīgas kuģu būvētavā. Tad Latviju piemeklēja vēl nepieredzēta viesuļvētra. Kundziņsalas sala bija applūdusi, jumti tika norauti, bija arī cilvēku upuri. Lai glābtu cilvēkus, tika iesaistīt karavīri ar bruņumašīnāmi amfībijām. Īsāk sakot, pēc šādas neiedomājamas vētras “Kapella” vairs nebija atjaunojama.
Kuģis, kas gāja bojā liesmās
No 1970. līdz 1976. gadam RJS mācību kuģis bija motorkuģis “Alušta” ar bruto tilpību 1001 BRT un galvenā dzinēja jaudu 736 zirgspēki. Kuģis bija būvēts Bulgārijā 1960. gadā kā pasažieru kuģis. Motorkuģis veica reisus starp Melnās jūras ostām. Viņš varēja pārvadāt vairāk nekā 80 pasažierus.
Kad Alušta kļuva par Rīgas Jūrskolas mācību kuģi, uz kuģa borta topošie stūrmaņi mācījās signalizāciju ar karodziņiem, stāvēja pie stūres, iemācījās vadīt glābšanas laivu gan ar airiem, gam burām, kā arī praktizēja kuģa atrašanās vietas noteikšanu. Topošie kuģu vadītāji apguva arī citus labas jūras prakses smalkumus.
1977. gadā “Alušta” mainīja dislokāciju, to nosūtīja uz Ballto jūru, un motorkuģis atgriezās pie iepriekšējo pienākumu veikšanas pasažieru pārvadāšanas līnijā Arhangeļska —Solovecas salas.
Kuģis strādāja ziemeļos daudzus gadus, veiksmīgi tika remontēts un atkal izgāja reisos Baltajā jūrā, līdz viņam bija jāveic kapitālais remonts Arhangeļskā, rūpnīcā “Sarkanā kalve”.
Tajā februāra dienā remontdarbi jau bija izpildīti par 50 procentiem. Metinātāji strādāja tilpnē, bet izskatās, ka nebija ievērojuši visus ugunsdrošības noteikumus. Ap desmitiem no rīta viņi bija atstājuši darba vietu, lai dotos pīppauzē, bet, kad metinātāji atgriezās, tilpnē jau plosījās liesmas. Ar uguni strādnieki paši saviem spēkiem nevarēja tikt galā, tāpēc tika izsaukti ugunsdzēsēji. Visi 30 strādnieki, kuri atradās uz kuģa atstāja degošo kuģi, četri no tiem arī bija cietuši: ieguvuši apdegumus un saindējušies ar ogļskābo gāzi.
Vairāk nekā astoņu stundu laikā kuģis pilnībā izdega. Strādāja vairāk nekā 30 ugunsdzēsēju no sešiem pilsētas ugunsdzēsēju depo. “Alušta” tā arī vairāk reisā neizgāja. Ugunsgrēks notika neilgi pirms kuģa 50 gadu jubilejas – 2010. gadā.
Apkopojuma autors: Vladimirs Novikovs: [email protected] 26706048 https://novikovriga.com
Tulkojis: Roberts Gailītis
Šis stāsts aizsāk sadarbības projektu starp LJS un Vladimiru Novikovu, kura brīnišķīgie stāsti par jūru, Rīgas Jūrskolas laikiem, jūrnieku piedzīvojumiem flotē, tiks tulkoti un pārpublicēti LJS mājaslapā.
Citi stāsti par jūrniecību Latvijā ir lasāmi šeit: stāsti par jūrniecību