2020. gada oktobrī noslēdzās viena izcila latviešu jūrnieku un cilvēka mūžs. Gunāra Nartiša piemiņai LJS mājaslapā ir pārpublicēts raksts pēc Anitas Freibergas un Sarmas Kočānes materiāliem, kas kā spoža stāstu mozaīka parāda, kas par vīru bija Gunārs Nartišs.
… sākums bija jūrskolā
„7. klasi es beidzu 1949. gadā. Mans tēvs bija jūrnieks, mans brālēns bija beidzis Rīgas jūrskolu, arī es gribēju kļūt par jūrnieku. Sapratu, ja netikšu jūrskolā, kur valsts kursantus gan apģērbj, gan baro, tad mācīties nevarēšu, jo tēvs tad jau bija miris, māte strādāja viesnīcā par trauku mazgātāju, vecākais brālis mācījās un bija vēl arī jaunākā māsa. Ēst gribējās visu laiku, maizes kukulīti veselu no veikala līdz mājām aiznest nebija iespējams… Taču man laimējās, es iestājos jūrskolā, kas atradās Kronvalda bulvārī un tādēļ tika saukta par „kronvaldeni”,” tā savu stāstu iesāk Gunārs Nartišs, kuģu mehāniķis, kurš savā garajā darba mūžā paguvis gan strādāt jūrā, gan ieņemt nopietnus amatus krastā, nekad nevairoties no izaicinājumiem un atbildības. Taču jaunajam kursantam tālāk viss tik gludi neveicās, jo 1950. gadā skola pārgāja uz mācībām tikai krievu valodā, un nākamajam jūrniekam lielākās galvassāpes sagādāja krievu literatūra. „Sapratu, ka eksāmenu nevarēšu nokārtot. Tikmēr vairāki mani draugi mācījās Vecmīlgrāvī, zvejniecības jūrskolā. Viņi man teica: ko tu tur mokies, mēs darām pavisam citas lietas, braucam ar laivām, un ko tik visu ne! Uzrakstīju iesniegumu, lai mani no jūrskolas atskaita. Skolas priekšnieks teica – nē, tev jāmācās! Es teicu – mācīšos, bet tikai Vecmīlgrāvī, Jungu skolā! Tad mani palaida. Bet Vecmīlgrāvja skolas direktors Zālītis sacīja: nu, kas tad tā dara – vienu saimnieku pamet, kamēr otrs vēl nav sarunāts? Tomēr skolā mani uzņēma.”
Līdz 1954. gadam letiņu zvejnieki burzījās pa Rīgas jūras līci un Baltijas jūru, bet Atlantijas plašumi vēl tikai gaidīja savus iekarotājus no Latvijas krasta. Piecdesmito gadu sākumā siļķu zvejas ekspedīcijas organizēšanu uzņēmās Zivju rūpniecības ministrija, bet pavisam knapi bija ar kuģiem. 1953. gadā Latvijā bija tikai viens siļķu zvejai piemērots kuģis SRT-332, tāpēc nācās pielāgot vēl četrus RR (ražošanas refrižerators) tipa kuģus. Lai cik grūti gāja, 1954. gada 30. martā Atlantijas siļķu zvejā devās pirmais kuģis ar kapteini Jāni Gustsonu, bet maija sākumā Atlantijas zvejai bija pielāgoti arī pārējie ražošanas refrižeratoru tipa kuģi.
Gunārs Nartišs 1954. gada pavasarī pabeidza Jungu skolu, jūnijā viņam vajadzēja saņemt diplomu, bet trīs ražošanas refrižeratorkuģi no Latvijas – RR-181 ar kapteini Rudzīti, RR-1224 ar kapteini Harpu un RR-164 ar kapteini Gailīti Atlantijas zvejā devās jau 9. maijā. Tā nu mehāniķa diplomam nācās gaidīt jauno speciālistu atgriežamies no reisa, bet Gunārs Nartišs savā pirmajā reisā bija spriests braukt par motoristu.
“Kad gājām ārā no Liepājas, man acīs bija asaras. Kuģis no kuģa atvadās ar trim gariem svilpieniem, viss Liepājas kanāls gaudo – gan zvejas kuģi, gan kara kuģi. Visi signalizē. Domāju, ka krastā vairs neatgriezīšos, bija tāda neaprakstāma un nepasakāma sajūta.
Reiss ilga pusgadu, un tas bija patiešām smags, jo šie refrižeratori nebija piemēroti zvejai. Jūrskolas prakses laikā uz šādiem kuģiem strādājām Baltijas jūrā, lomu vedām krastā, bet nu ar nozvejoto bija jātiek galā jūrā, un Atlantija bija pavisam kas cits nekā Baltijas jūra.
Mūsu kuģis nebija piemērots tādiem braucieniem un zvejai. Uz kuģa nebija pilnīgi nekā – ne pelengatora, ne lokatora, stūrmaņiem bija tikai sekstanti, ar kuriem pēc zvaigznēm varēja noteikt kursu, bet nelaime tā, ka Ziemeļjūrā vienmēr ir miglas, neredz ne vella, un tu nezini, kur atrodies. Glāba divas Norvēģijas bākas – Stavangers un Bušmens, no kurām viena deva punktus, otra deva strīpiņas, un, kad saskaita punktus un strīpiņas, tad tur, kur tās krustojas, var likt punktu uz kartes un teikt – mēs esam te.
Tā kā nebija eholotes, tad driftmeistars, kurš nāca no Kaļiņingradas, saka: lai nozvejotu siļķes, svarīgi noķert temperatūru. Un smēla ar spaini ūdeni, lika termometru, ķēra temperatūras starpību un meta tīklus. Bet siļķe ir ļoti cimperlīga, un to iedabūt tīklos nemaz nebija tik viegli. Protams, ar eholoti, kas parāda gan grunti, gan siļķu baru, strādāt ir daudz vieglāk, un kuģi, kuri uz Atlantiju nāca tā paša gada vasarā, jau bija aprīkoti ar eholotēm un pelengatoriem. Bet mums uz kuģa nebija pat radio, iedeva līdzi vienu patafonu bez adatas galviņā un divpadsmit plates. Kaut kā meistarojām adatas, lai varētu klausīties mūziku.
Kad pēc sešiem mēnešiem atnācu mājās, teicu, ka jūrā var iet tikai idiots un man tur vairs nav, ko meklēt. Bet tas pārgāja, pirmā reisa emocijas noplaka. Patiesībā citas izvēles nemaz nebija, jo tēvs nomira jau 1949. gadā un māte palika ar mums trim, tāpēc vajadzēja pašam kulties pa dzīvi un vēl mātei palīdzēt.
Gunārs atceras, ka no algas par pirmo ekspedīciju tik vien varējis atļauties kā sievai mēteli un sev rokas pulksteni. „Mēs jauni apprecējāmies, tikko divdesmit gadus veci bijām,” viņš piebilst.
Pēc pirmā Atlantijas reisa vecākais mehāniķis un otrais mehāniķis bija norakstījušies no kuģa, tad nu kapteinis teica, ka man nākamajā reisā jāiet par vecāko mehāniķi, diploms man bija un uz šādiem kuģiem biju strādājis jau mācību praksēs. Ar draugu Edgaru vilkām sērkociņus un lozējām, kuram jāiet par vecāko mehāniķi, pilnā loze izkrita man. Vēl tikai vajadzēja doties uz partijas centrālo komiteju, lai apstiprinātu amatā. Turp gājām kopā ar ministru Budi. Pustumšā telpā pie gara galda sēž kādi desmit vīri un uzdod man jautājumus: vai tiksiet galā? Atbildu: esmu pārliecināts, ka tikšu. Saruna, protams, notika krievu valodā, tolaik citādi nekas nenotika. 1955. gadā mani apstiprināja, un tā arī sākās mana vecākā mehāniķa vēsture.”
Kurš gan šodien var noticēt, ka divdesmit gadus jauns cilvēks var kļūt par kuģa vecāko mehāniķi? Toreiz tas bija reāli, protams, uz tik lieliem kuģiem, uz kādiem atļāva strādāt Jungu skolas diploms. Gunārs Nartišs atceras, ka vēlāk norīkots uz lielā zvejas saldētājtralera “Eduards Veidenbaums” par otro mehāniķi, jo kuģis bijis liels un sarežģīts, bet viņa diploms uz tāda kuģa neļāva ieņemt čīfa vietu. „To kuģi būvēja Nikolajevā, es biju klāt būvdarbos, kuģi biju izložņājis no vienas vietas. Pats zīmēju visas shēmas, tās ierāmētā veidā uz kuģa glabājās un tika lietotas vēl ilgi.” Un par to, ka izglītības trūkums bija labojama lieta, jaunais censonis nešaubījās ne mirkli un 1962. gadā ar izcilību pabeidza Liepājas jūrskolu, bet 1963. gadā ieguva pirmā šķiras kuģu mehāniķa diplomu. 1964. gadā uz lielā zvejas saldētājtralera “Semjons Dežņevs” viņš jau pilntiesīgi ieņēma vecākā mehāniķa amatu.
Remonts reisa laikā
Sprādziens notika galvenajā dzinējā. Uz lielā zvejas saldētājtralera, krievu valodā saīsināti saukta par BMRT, bija divi galvenie dzinēji un četri palīgdzinēji. Dieva laime bijusi, ka neviens sprādzienā necieta, jo uz vakti gājis mehāniķis, divi motoristi, kurinātājs un refrižeratormotorists. Gunārs Nartišs to stāsta un atkal visu no jauna pārdzīvo. Vispirms vajadzējis saprast, kas par vainu, kas notika un kāpēc bija sprādziens. “Gaisa pūtējs no dzinēja bija pievadīts, nu jājauc ārā, jo konstatēju, ka gultnis ir beigts. Visa komanda šajā procesā bija nodarbināta, jo visi mehānismi bija jāņem nost, dzinējam gals bija jātaisa vaļā. Kad no gaisa pūtēja izņēmām vienu spārnu, kurā bija tas bojātais gultnis, izrādījās, ka gultnis ir iedzīts iekšā ar diviem metāla ķīļiem.”
Pieredzējušais čīfs šūpo galvu un raugās tālumā, it kā tur viļņos šūpotos viņa kuģis. “Tas bija neiedomājams darbs, kamēr tos ķīļus izsita laukā, visi puiši rāvās melnās miesās,” it kā pats sev saka sirmais jūrnieks. “Kad problēmu novērsām, es nebiju gulējis gandrīz piecdesmit divas stundas. Nedrīkstēju gulēt, jo visa atbildība gūlās uz maniem pleciem. Neko darīt, vajadzēja izturēt. Salabojām, un kuģis varēja turpināt darbu, bet pa tām vairāk nekā divām dienām, kamēr ņēmāmies ap dzinēju, kuģis bija aiznests kādas divsimt jūdzes okeānā. Kad pēc reisa atnācām mājās, Mangaļu kuģu remonta rūpnīcā veči prasa, kā mēs to varējām? Atbildu, ka vajadzēja varēt. Bet veči saka, velns, mēs te būtu ņēmušies kādas divas nedēļas.”
Kad jautāju par cilvēka iespēju robežām, Nartišs tikai nosaka: “Bet cita ceļa jau nebija, citas izvēles nebija. Tev ir veselība, spēks un galva uz pleciem, tu zini, kas jādara, un viss.”
Kurš lietu nezina, lai nemaisās pa kājām
Toreiz esot nākuši mājās no Dienvidāfrikas. Pārgājiens no turienes ir aptuveni mēnesi. Pirms došanās atpakaļceļā, protams, kuģis tiek kārtīgi sagatavots, lai nenotiku kāda neparedzēta tehniska kļūme.
Tā kā Gunārs Nartišs bija arī kuģa arodbiedrības komitejas priekšsēdētājs, viņa pienākumos ietilpa rakstīt raksturojumus par mašīnkomandu, un arī visi pārējie raksturojumi bija jāparaksta. “Stāvam dreifā, mašīnkomanda strādā un sagatavo kuģi, lai ātrāk varētu doties mājupceļā, kad kapteinis mani sauc augšā un saka: zini pirmais palīgs domā, ka mašīnkomanda stiepj gumiju un nestrādā. Tā nebija taisnība, jo, neskatoties uz nežēlīgo karstumu un to, ka mašīntelpā gandrīz nebija ko elpot, visi puiši strādāja, cepuri nost! Jautāju kapteinim, kurš te uz kuģa ir vecākais mehāniķis, es vai pirmais palīgs? Es taču savus pienākumus zinu! Ja vecākais mehāniķis vairs neesmu es, bet ir viņš, tad es tūlīt pat rakstu atlūgumu, un liec, kapteini, mani uz bāzi projām! Kapteinis mani mierina – kādas muļķības. Tad viņam saku: vari pirmajam palīgam pateikt, lai viņš mašīntelpā savu kāju nesper, pat mašīntelpas stalažām lai netuvojas, jo kāds dzelzs gabals var lidot. Tā arī vienojāmies. Normāli atnācām uz Rīgu, mani izsauc kadru daļa un jautā: Gunār, kādus mēslus tu esi sataisījis? Nesaprotu, par kādiem mēsliem viņi runā, un saku, lai rāda šurp, kas tur ir! Skatos, uz raksturojumiem nav mana paraksta. Izrādās, ka raksturojumus iedevis pirmais palīgs un gribējis redzēt, kāda reakcija būs krastā. Kārtīgi salamājāmies un rezultātā viņu norakstīja krastā, beigās vēl arī no partijas izslēdza.
Ja ir vajadzība, tad es precīzi mērķēju un tūlīt šauju ar kaujas patronām. Protams, tikai tad, ja man ir taisnība.”
Aukstuma apdedzinātais
Gunārs Nartišs atceras vēl kādu atgadījumu, kas noticis, kad zvejojuši pie Meksikas krastiem. “Dzirdu troksni un skatos, ka no saldētājiekārtas telpas nāk laukā balts mutulis. Kas noticis? Refrižeratormašīnists apliets ar amonjaku, viņam uz plika ķermeņa mugurā tikai tāda vestīte. Saku, lai ātri viņu ved uz dušu mazgāt. Viena kubikvienība ūdens absorbē septiņsimt vienības amonjaka, tāpēc tas ir pirmais, visātrākais un efektīvākais veids, kā sniegt palīdzību. Šķita, ka otrs kompresors un visi monitori strādā normālā režīmā, tāpēc nav pamata apturēt darbību. Ja avārijas režīmā darbina aparātus, tad sistēmu atkal palaist ir problēma, jo mainās spiedieni, tomēr gāju iekšā, lai paskatītos, vai viss kārtībā. Sajūta bija tāda, it kā man viens ar dēli būtu iedevis pa seju, nevaru paelpot. Izskrienu uz klāja un kādu brīdi raustos bez elpas. Tikai tad es īsti sapratu, ko nozīmē amonjaks.
Bet refmašīnists guļ kojā, viņam vajadzīga medicīniskā palīdzība. Lai gan tuvākā osta bija Meksikā, nolēmām doties četru stundu ilgākā ceļā uz Kubu, jo tolaik Havannā bija slimnīca ar krievu ārstiem. Ārsti teica, ka šis ir pirmais cilvēks, kas tiek ārstēts no apdedzināšanās ar aukstumu – ar mīnus trīsdesmit astoņu grādu amonjaku.”
Cietušais mēnesi esot ārstējies slimnīcā, bet pārējā komanda dzīvojusies pa Havannu, un tas vēl piedevām iekritis karnevāla laikā, tāpēc bijis īpaši interesanti un jautri. Vienīgā nelaime, ka naudas nav bijis neko daudz, bet arī no šādas situācijas atrada izeju – kubieši ar lielāko prieku pirkuši ziepes un odekolonu, un tad naudiņa bijusi gan apkārt pabraukāt, gan aliņu iedzert. Bet pie Brīvības salas mēs vēl atgriezīsimies.
Gunāram Nartišam stāstāmā nekad neaptrūkst. Tad bija vēl tāds gadījums, tas notika, kad bijām… Bija laiks, kad partija un valdība pieņēma lēmumu, kas neļāva zvejas kuģiem iet ostās, visu vajadzīgo, arī pārtiku, pieveda no bāzes kuģiem. Halifaksas tuvumā čīfs stūres mājā runājies ar kapteini, pēkšņi matrozis saka – stūre aizgāja. Pirmā reakcija – ko tu muldi, bet, kad atkal tas atkārtojies, bijis skaidrs, ka gultņi beigti, jo kuģis jau vairāk nekā gadu nav bijis krastā remontā. “Nu ir šmuce, jāziņo uz bāzi un jāiet uz Halifaksu remontā!” Toreiz nekas cits nav atlicis. Halifaksā cilvēki nākuši skatīties, ko padomju jūrnieki ēd, kāda ir gultas veļa un tamlīdzīgi, jo viņiem jau arī bijuši sastāstīti dažādi brīnumi. Propaganda strādāja abās pusēs. Nartišs saka, ka tolaik propagandu neviens īsti nav ņēmis galvā. “Visi darīja savu darbu, arī tie, kuri taisīja to propagandu. Katrs spēlēja savu lomu,” saka Gunārs Nartišs.
Jūrniekiem tika norīkots ebreju tautības tulks, kurš reiz uzaicināja pie sevis ciemos, taču kapteinis attiecās. Gunārs pēc tam viņam jautājis, kāpēc. Mēs baidāmies, ka mūs noindēs vai ka pierunās palikt? Nu jā, es nemaz nepadomāju, bet tagad no jauna uzprasīties ciemos nevar, būs neērti, sacījis kapteinis. Gunārs apņēmies šo lietu nokārtot un nākamajā tikšanās reizē tulkam uzjautājis, vai viņa ielūgums vēl esot spēkā. Tulks bijis priecīgs. Vēlāk viņš sacījis, ka nesaprotot krievu jūrniekus, kuri izmantojot iespēju bēgt no kuģiem un palikt Kanādā, jo padomju diplomi tur neder, valodu jūrnieki nezina, darbu atrast praktiski nav iespējams. „Ostā stāvot, es redzēju viņu algu lapiņas, tās tur tika dalītas un nereti turpat arī nomestas. 70, 90, 100 dolāru nedēļā… Teicu kapteinim – pat ja jūs mēģinātu mani te atstāt, es uz ceļiem rāpotu atpakaļ uz savu kuģi!” atceras Gunārs.
„Šašlik – eto jerunda, a žušlik – eto da!”
Vēlāk, jau pēc atgriešanās no Kubas, Nartišs strādāja Rīgas traleru flotes bāzē par materiāli tehniskās daļas priekšnieka vietnieku. „Bieži tikāmies ar Miķeli Elsbergu, un reiz viņš pajautāja, vai negribu iet par galveno inženieri uz Mērsragu. Man vajadzēja vismaz gadu, lai apgūtu visu, kas vajadzīgs galvenajam inženierim, jo tam bija jāatbild ne tikai par kuģiem, tur bija gan projekti, gan celtniecība, gan darba drošība. Daudzi daļu priekšnieki bija pasākuši darba laikā nozust nezin kur. Es viņus sasaucu kopā un teicu: jums jāizdara savs darbs, un, ja neesat uz vietas, tad man ir jāzina, kur jūs atrodaties! Ja būs kādas problēmas, es mācēšu pateikt, kur esat un ko darāt, taču man pašam jāzina, kā ir patiesībā. Tā arī vienojāmies. Otra lieta, ko stingri noteicu: nekādas dzeršanas uz kuģiem! Ja gribat dzert, labi, ejam uz kanālmalu, tur bija tāds Bambuļu līkums, izmēģināsim, kurš no mums var vairāk turēt! Bet uz kuģiem ne! Reiz gadījās tā, ka kolhoza priekšsēdētājs bija aizbraucis, pārējā priekšniecība arī, bet ieradās delegācija ar pārstāvjiem no visām brālīgajām republikām. Ko nu darīt? Man vajadzēja viņus uzņemt, bet ar ko lai cienā? Jautāju grāmatvedei, viņa teica, lai ejam uz veikalu, ņemam visu, ko vajag, tas viss būšot uz kolhoza rēķina! Ejot gar ostu, ieraudzīju, ka krastā nāk zvejas laivas, piegāju apskatīties, kas viņiem tur ir, izrādījās – zuši. Nu, skaidrs, cepsim zušliku! Pasaucu savu sievu, arī priekšsēdētāja sievu, lai nāk palīgā. Turpat Bambuļu līkumā rīkojām pikniku. Atbraucēji brīnījās, kad mūsu sievas izgāza zušus smiltīs, bet tos jau nekā citādi nevar notīrīt, jo glumi. Taču, kad tos uz iesmiem uzcepām, visi bija sajūsmā. Kaukāzieši teica: „Šašlik – eto jerunda, a žušlik – eto da!”
Kad trešajam dēlam pienāca skolas laiks, Nartišu ģimene tomēr atgriezās Rīgā. Gunārs strādāja par Zvejnieku kolhozu savienības kuģu remonta un ekspluatācijas daļas priekšnieku, taču pats atzīst, ka visu laiku vilka uz laukiem. „Es jau no piecu gadu vecuma gāju ganos, un tā septiņus gadus. Strādājot Zvejnieku kolhozu savienībā, biju apbraukājis visus piekrastes kolhozus, un beidzot Salacgrīvā jautāju Bērziņam, vai te nav kāda brīva māja. Esot. Aizbraucām apskatīties. Nu, skats bija baigs, taču sieva teica: man te patīk! Nu, ja tev patīk, tad jautājums izlemts. Sākām taisīt remontu, uzbūvējām tiltiņu, lai mājai varētu piebraukt. Sākām nodarboties ar lauksaimniecību, bija mums visi iespējamie lopiņi, sākot ar govīm un beidzot ar pīlēm. Tad nāca neatkarības gadi, es iestājos zemessargos. Atceros, ka gan formu, gan ieroci pirku pats par savu naudu,” tā par savu dzīvi Salacgrīvā stāsta kuģu mehāniķis. Salacgrīvas ostā viņš savas darba gaitas beidza kā ostas valdes priekšsēdētājs.
Kurš lielāks patriots?
Pēc neatkarības atjaunošanas tai zemei, uz kuras uzcelta Nartišu ģimenes māja, uzradies bijušais īpašnieks un teicis, ka tagad viņš te nāks un apstrādās savu zemi. Uz to Gunārs Nartišs esot atbildējis, lai tā dara, ja viņa papīri ir stiprāki. “Šis mani sauc par komunistu. Jā, es divdesmit astoņus gadus biju partijā, bet jautāju viņam, ko tu esi izdarījis Latvijas labā? Es pateikšu, ko es izdarīju Latvijas labā. Tu roku turēji kabatā, tā visiem rādīji pigu un dūres vīstīji tikai aiz aizvērtām durvīm, bet es aizņēmu tās vietas, kurās varēja strādāt, tikai esot partijā. Tātad šajās vietās no Krievijas neviens neatbrauca. Vai tas ir maz darīts Latvijas labā? Jūrā par vecāko mehāniķi nevarēja iet, ja nebija partijā. Un partiju jau vislabāk varēja graut no iekšienes, tikai lieki muti nevajadzēja palaist, lai “lācīti” nevar piesiet.”
Gunārs Nartišs bija un palika Latvijas patriots. Dzīvojis ar mīlestību pret savu zemi, savu kuģi, savu mašīntelpu. Arī dēls Imants izvēlējies jūrnieka darbu un tagad ir tirdzniecības flotes kapteinis. Nu mazdēls skatās uz jūru, un vectēvs ļoti cer, ka tā būs jau ceturtā Nartišu paaudze, kas savu dzīvi saistīs ar jūru, jo arī viņa tēvs bijis jūrnieks.
Kādā jūrnieku saietā Ainažos, kad Gunārs Nartišs tika aicināts uzrunāt klātesošos, viņš nerunāja, bet dziedāja dziesmu, ko kādreiz vīri dziedājuši okeāna plašumos: “Un radio raidīs trīs burtus, trīs burtus, pa viļņiem kas skrien un sacīt liek katram, ko satiek, draugs, neļauji bojā mums iet, to saka trīs skrejošie burti, to saka s-o-s.” Tā ir jūrnieku brālība, bez kuras nav iespējams dzīvot, un vecākais mehāniķis Gunārs Nartišs to vienmēr prata turēt kā lielu svētumu.
Rakstu sagatavoja:
Anita Freiberga
Sarma Kočāne
