Pašā gada sākumā noslēdzās Ilzes Bernsones dzīves ceļš. Tas bijis bagāts, radošas darbības un cilvēcisku attiecību piepildīts. Par savu profesionālo un principiālo darbu Ilze ir bijusi novērtēta: 2005. gadā viņu apbalvoja ar Atzinības krustu, bet 2014.gadā saņēma Satiksmes Ministrijas atzinības rakstu “Par mūža ieguldījumu Latvijas jūrniecības attīstībā”.
Mēdz uzskatīt, ka nav neaizstājamu cilvēku. Un tā arī ir, jo neviena vieta jau tukša nepaliek, bet pēc būtības nevienu cilvēku nevar aizstāt. Jā, aizgājušo vietā nāks citi, bet tas jau būs pavisam cits stāsts. Labāks vai sliktāks, bet citādāks gan. Ilzes Bernsones stāsts ir galā, bet stāsts par viņu turpināsies, jo paliek viņas paveiktais, paliek kopīgi piedzīvotais, no atmiņas nepagaist Ilzes trāpīgi teikta piezīme. Pēdējā telefona sarunā, vien pāris dienas pirms viņas aiziešanas mūžībā, Ilze teica: “Esmu pateicīga Dievam par katru uzdāvināto dienu.”
2015. gada 30. oktobrī Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Kuģniecības nodaļas vadītāja Ilze Bernsone pavilka svītru savam darba mūžam un toreiz teica, ka pie sevis apņēmusies: šī būs viņas pēdējā publiskā uzstāšanās, bet tas gan nenozīmējot, ka viņa pilnībā noiešot pagrīdē. Kā Jūrniecības gadagrāmatas redaktorei man bija ļoti skumji, ka Ilze kategoriski atteicās rakstīt savu kārtējo rakstu gadagrāmatai, jo apzinājos, ka lasītāji noteikti vēlētos izlasīt precīzo, līdz pēdējam burtam nostrādāto un interesanto stāstījumu par kādu no jūrniecības vēstures tēmām. Viņa taču to bija darījusi divdesmit piecu gadu garumā – no pašas pirmās gadagrāmatas, kad aizsāka daudzus stāstījumus, un viens no tiem ir par to, ko glabā muzeja fondi. Pirms divdesmit pieciem gadiem Ilze rakstīja, ka „Latvijas Kuģniecības vēstures nodaļā glabājas apmēram divdesmittūkstoš materiālu – stāstījumu un aprakstu par cilvēku un kuģu likteņiem, ostām, navigācijas zīmēm un daudzām citām ar jūru un kuģniecību saistītām tēmām”. Gadu gaitā muzeja fondi ir papildinājušies, klāt nākuši jauni eksponāti un jūrnieku likteņu apraksti.
Ilzes Bernsones darba mūžs ir bijis piepildīts, un tas ir pavisam droši.
Kuģniecības muzejā beidzies Ilzes Bernsones laikmets
„Man ir piecdesmit gadu ilgs darba stāžs, no kuriem četrdesmit trīs nostrādāti Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, un no tiem trīsdesmit seši par Kuģniecības nodaļas vadītāju. Vienreiz taču ir jāmet miers. Pirmkārt jau sevis dēļ un, otrkārt, apkārtējo dēļ. Tik daudz ir redzēti cilvēki, kuri to strīpu nav mācējuši novilkt, un tad reizēm kļūst viņu žēl un mazliet tā kā neērti, jo viņi nesaprot, ka apkārtējie tos sāk slavēt vecuma, nevis nopelnu dēļ,” skaidro Ilze.
Atbildot uz manu jautājumu, vai viņa ir rūdīta vēsturniece, Ilze atzīstas, ka tie būtu meli, ja viņa teiktu, ka vēsture viņu patiešām interesēja un patika. „Nepatika,” strikti, tā, kā tikai viņa to prot, nosaka Ilze. „Es biju eksakts cilvēks, mana stiprā puse bija matemātika, tāpēc nebūt neesmu nekāds tūdaliņš.”
Bet, pirms stāstīt par profesijas izvēli un turpināt sarunu, Ilze teica: „Es tomēr vēlētos nelielu ievadu. Esmu dzimusi rīdziniece, un ne pirmajā paaudzē. Manā ģimenē, īpaši mammai, bija tādas vērtības, ka cilvēks bez augstākās izglītības nevar. Viņa pati pirms kara bija beigusi vēstures fakultāti, lai gan kara un ģimenes dēļ savā specialitātē nebija strādājusi. Vecaistēvs no tēva puses bija viens no korporācijas „Tālavija” dibinātājiem, arī ar augstāko izglītību. Tēvs, citi radi, tagad arī māsas dēls, visi ir bijuši „tālavieši”. Es nāku no šādas ģimenes, tāpēc skaidrs bija viens – bez augstākās izglītības nevarēšu iztikt arī es.”
Bet kāpēc tad vēsture?
Izvēle bijusi netīša, jo vidusskolas pēdējās klases pēdējā ceturksnī, kad citi klasesbiedri cītīgi gatavojušies eksāmeniem, Ilze, kura bija Latvijas jaunatnes vieglatlētikas izlasē, trenējās sporta nometnē un no gala eksāmeniem bija atbrīvota. Netīšām, varētu teikt, pat nejauši izvēlējusies vēsturniekus, vairāk, lai izpatiktu vecākiem, un arī iestājeksāmeniem bijis vieglāk sagatavoties.
Sarunas laikā Ilze vairākas reizes atzīstas, ka ļoti svarīgas lietas viņas dzīvē notikušas nejauši, lai gan, vairāk nekā divdesmit piecus gadus pazīstot Ilzi, man pat prātā nevarēja ienākt, ka tā Ilze, kuru es pazīstu, varētu paļauties uz nejaušībām. Un joprojām esmu pārliecināta, ka tās vairāk bijušas likumsakarības – īstajā laikā sastapti cilvēki vai piedzīvotas situācijas, kas mainījuši dzīves plūdumu.
Kad vēl studiju gados Ilzei pavisam nejauši piedāvāta vēstures skolotājas vieta 11. vidusskolā, tagadējā Franču licejā, viņa piekritusi un bijusi pārliecināta, ka tur nostrādās visu mūžu, jo padevies darbs ar jauniem cilvēkiem un patikušas aktivitātes. Uz laiku Ilze kļuvusi par direktora vietnieci audzināšanas darbā, bet, kad vajadzēja saņemt Drošības komitejas apstiprinājumu, tāds netika dots.
„Divas reizes es tādu spiedienu esmu izjutusi. Pirmo reizi, kad mani skolā neapstiprināja direktora vietnieces amatā, un otro reizi, kad, jau strādājot muzejā, vajadzēja braukt uz muzejnieku simpoziju Austrijā, un mani turp nepalaida. Labs draugs, kurš strādāja orgānos, skaidri pateica, ka mani nelaiž tāpēc, ka radi ārzemēs. Bet es to daudz nepārdzīvoju. Bija, kā bija. Tagad daudzi ar tādu kā sāpi atceras, ka krievu laikos daudz cietuši. Es necietu, biju jauna un pieņēmu, ka tas tā ir.”
Vai es vispār tur vēlos būt?
Šādu jautājumu izmisusi sev uzdeva Ilze, kad nākamajā dienā vajadzēja iet uz pārrunām ar Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja direktori. „Muzejā es nonācu pavisam nejauši,” Ilze stāsta par kārtējo nejaušību, bet manā interpretācijā par likumsakarību savā dzīvē. „Manai kursa biedrenei, kura pēc dabas bija lēnīga, darbs muzejā ļoti patika. Nejauši satikāmies, iegājām kafejnīcā, un es tikai tā starp citu saku, ka laikam iešu prom no skolas, jo skolā sagadīšanās dēļ notikuši daži pārpratumi, uz ko viņa – bet mums muzejā ir brīva vieta. Tolaik dabūt darbu muzejā nemaz nebija tik viegli, jo gribētāji stāvēja rindā. Viņa mani bija ierunājusi direktorei, arī pārrunas bija sekmīgas. Sāku strādāt muzejā, un manā izpratnē sākās šausmas. Pēc aktivitātēm skolā, kad dzīve bija piepildīta, piedevām es meklēju iespējas, kā vēstures stundas padarīt interesantākas, sākās lēns muzeja ritms: cilvēks apgūst ekspozīcijas, bet pa dienu sēž pie galda un lasa grāmatas. Man tas šķita briesmīgi, tomēr četrdesmit trīs gadus es muzejā aizkavējos.”
Teiktais par aizkavēšanos, protams, jāuztver kā ironija, ko Ilze visai meistarīgi prot pielietot tad, kad jāpasaka nopietnas lietas vai jāraksturo kāda situācija, bet varbūt arī tad, kad tik ļoti negribas parādīt savu sentimentalitāti, ko viņa nu nemaz nav pieradusi izrādīt.
Jaunība dara savu
Kad Ilze ienāca muzejā, tur strādāja daudz jauniešu. Nodaļu vadītāji gan bijuši pieredzējuši muzejnieki, izņēmums tikai Kuģniecības nodaļa, kuras priekšnieks bijis tikko no dienesta armijā pārnākušais Juris Siks, kurš divdesmit gadus ir Ilzes laulāts vīrs.
Tolaik Ilzei bija divdesmit pieci, Jurim divdesmit septiņi. „Mēs nācām ar savām idejām. Sākām braukt ekspedīcijās. Tagad es, protams, negribētu braukt prom no mājām uz veselu nedēļu, bet tolaik tas bija tik aizraujoši, mēs abi bijām jauni, kāpēc ne?”
Ilze atzīst, ka tieši ekspedīcijās viņa iemācījusies strādāt ar cilvēkiem un komplektēt krājumus. Tas bija tikai normāli, ka vienā dienā tikās ar desmit un varbūt vēl vairāk cilvēkiem, bet nevarētu gan teikt, ka tas ir bijis viegli, jo darīšana bija ar kurzemniekiem. Vidzemes pusi apguva Ainažu muzejnieki Jānis Strods un Edgars Blūmfelds, bet pa Kurzemes pusi darbojās Ilze ar Juri.
„Un tā desmit gadus,” saka Ilze. „Savācām vismaz tūkstoti, un ne jau šādus tādus, bet ļoti vērtīgus materiālus.”
Šķiet, Ilzei un Jurim bija ļoti paveicies, jo izrādās, ka septiņdesmitajos gados vēl bija tik daudz neapzināta un tik daudz vērtīgu materiālu, ar ko papildināt muzeja fondus. „Bija tā, ka tie cilvēki, kuri mūs visvairāk interesētu, jau bija miruši, bet dzīvi bija viņu bērni, kuri tagad arī jau aizgājuši mūžībā. Kurzemes puse ir īpaši interesanta ar to, ka 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā tur notika ļoti liela burinieku būve. Tas bija izcils process, kura laikā uzbūvēja ap piecsimt piecdesmit burinieku, kas varēja kuģot tālajos reisos. No tā arī cēlies nu jau iedzīvojies teiciens „koka kuģi, dzelzs vīri”. Arī tad, kad Juris aizgāja strādāt uz Zinātņu akadēmiju un mani, pavisam vēl jaunu un piedevām sievieti, ielika par nodaļas vadītāju, mēs turpinājām braukt ekspedīcijās. Tad jau bija izveidojusies vesela komanda, kas piekrasti no Lapmežciema līdz leišu robežai desmit gados izbrauca: arhitekts Egons Bērziņš, fotogrāfs Andis Štambuts, vēsturniece Madara Strautniece un manas nodaļas darbinieki, no tagadējiem Aigars Miklāvs un, protams, mums pievienojās arī Juris, kurš prata izkārtot brīvu laiku.”
No ekspedīciju laika palikuši ne tikai muzejam iegūtie eksponāti, bet arī iegūtās atziņas. Viena no tām: tas, kurš meklē, tas atrod. Nereti gadījies – ieradušies pie kāda mājās, un cilvēks saka: ko tad jūs te varat atrast, pie mums jau bija no vietējā novadpētniecības muzeja. Bet rīdzinieki nemeta plinti krūmos un atrada pat unikālas lietas, kurām vietējie nebija veltījuši pietiekamu uzmanību. Juris, būdams lauku puika, pazina lietas un spēja nošķirot vērtīgo no nevērtīgā: šis mums noteikti noderēs, jo ir gabals no kuģa. Ilze ar humoru stāsta, ka arī viņa nav vēlējusies palikt Jurim iepakaļus un metusies vecajos krāmos iekšā. Atradusi kādu fragmentu – jā, šo mums vajadzētu apskatīt, bet tad pienāk Juris, paskatās un jautā: vai tu zini, ka šī lieta ir no zirga piederumiem?
Vēl kāda atziņa. Cilvēki ir dažādi, ar viņiem jāprot sarunāties un atrast pareizo pieeju. Un kur nu vēl, ja jāatrod kopīga valoda ar kurzemniekiem, kurus ierunināt nemaz nav tik viegli. „Tas nav nekāds mīts,” atzīst Ilze. „Tā ir balta patiesība. Bet, redzi, ja mēs pie cilvēkiem ietu tā ļoti nopietni un sāktu viņus pratināt, tad laikam jau nekas prātīgs nesanāktu. Bet mēs bijām jauni un atvērti, un cilvēki mums atbildēja ar atvērtību.”
Taču kāds gadījums, kurš īpaši iespiedies atmiņā, licis apjaust, cik trausla ir robeža, kuru pārkāpjot, pat ja tā nemaz nav domāts, var dziļi ievainot otru cilvēku.
„Tas bija vēl tad, kad muzeja direktora vietniece bija visnotaļ pozitīvā Beāte Krajevska – zinoša un stingra, cilvēks ar pieredzi. Bija reizes, kad braucām vienas dienas ekspedīcijās, un vienā tādā reizē kopā ar Krajevsku bijām Engurē pie ļoti slavenā kapteiņa Andreja Lonfelda kundzes. Pats kapteinis jau sen bija represēts un nebija starp dzīvajiem. Kundze mums rāda visas interesantās lietas, un Krajevska saka: „Ak, kas jums par krēsliem! Un kas par bildēm!” Un to visu viņa saka savā nopietnajā balsī. Kundze skatās uz mums un bijīgi klusē. Starp citu, viņas mājā bija ierīkota pat kapteiņa kajīte. „Un to kajīti arī vajadzētu dabūt muzejam,” piebilst Krajevska. Diena pagāja, mēs visu nofiksējām, sabildējām un devāmies mājup, bet pēkšņi viens no mūsējiem apķeras, ka pie kundzes aizmirsis savu portfeli, un mēs ar Juri, kā jau jaunākie, skrienam portfelim pakaļ. Un ko mēs redzam? Kapteiņa kundze sēž sakņupusi un raudādama jautā: „Un kad tad nāks mani ņemt ciet?” Tā man bija kolosāla mācība, kā vajag un kā nevajag runāt ar cilvēkiem. Gads pa gadam, un nāca arī pieredze, kā jāstrādā ar cilvēkiem. Piesakās kāds, kas vēlas atnākt uz muzeju un kaut ko viņam šķietami vērtīgu atnest, bet man pilnīgi nemaz nav garastāvokļa ne ar vienu tikties un sarunāties. Tādās reizēs es sev teicu: Ilze, noliec malā savu garastāvokli! Nomaini seju! Ir jāsaprot, ka cilvēks nāk uz muzeju, viņš nāk darīt muzejam un kuģniecības vēsturei laipnību.”
Kad vajadzēja vairāk nekā citiem
„Kad nācu strādāt uz muzeju, vienīgais, ko zināju, bija tas, ka ir tvaikoņi un burinieki. Biju pilnīga nulle, bet dūša bija liela, jo vienmēr likās, ka man vajag vairāk nekā citiem, man jābūt pirmajai,” par sevi saka Ilze.
Varbūt tieši šis iekšējā nemiera gars bija tas, kurš Ilzei arvien lika meklēt kaut ko jaunu, arī tad, kad ekspedīciju laiks bija sevi izsmēlis. Un Ilzei izdevās tas, par ko viņu var apskaust vēsturnieki un dokumentālisti. Tēlaini runājot, Ilzei Bernsonei izdevās noķert vēju burās, un tā nu nav nekāda nejaušība, bet gan likteņa piespēlēta iespēja. Un, paldies Dievam, Ilze bija īstajā laikā īstajā vietā.
„Es sapratu, ka man bez rutīnas darba ir vēl kas vajadzīgs. Dzima doma rīkot salidojumus, mēģinot sapulcināt Krišjāņa Valdemāra kuģu vadītāju un mehāniķu skolas absolventus. Mani brīdināja, ka Rīgā tas neies cauri un to neizdosies realizēt, jo aizliegs Drošības komiteja. Ainažos jā, bet Rīgā ne. Pirmos salidojumus organizēju svētdienās, un mana pirmā direktore Līvija Blūmfelde, kura bija inteliģences un gudrības kalngals, vienmēr piedalījās šajos pasākumos, tāpat kā Klāra Radziņa, kura direktores amatā nomainīja Līviju Blūmfeldi. Vecajiem valdemāriešiem šie pasākumi patika. Es viņus visus uzrunāju par kapteiņiem, bet vēlāk gan izrādījās, ka visi nebūt nav kapteiņi. Bieži vien tie klusākie vēlāk kļuva par pašiem nozīmīgākajiem, bet man kā muzeja darbiniekam īstais darbs sākās jau pēc salidojuma. Pagāja laiciņš, kāds zvana un saka: jūs teicāt, ka muzejam būtu vajadzīgs un interesētu tas un tas. Un tā pa vienam ar šiem cilvēkiem tikos, un teikšu atklāti, ka viņi man kļuva kaut kas daudz vairāk nekā tikai vecie jūrnieki. Šie vecie jūrnieki kļuva par draugiem, kaut piederēja manu vecāku paaudzei, un no viņiem muzejā ienāca super kolekcijas. Pirmajā brīdī liekas necils papīrītis, bet izrādās, ka ļoti vērtīgs dokuments. Muzejā ienāca neskaitāmi daudz fotogrāfiju. Ja runājam par Latvijas pirmskara tirdzniecības floti, tad varam lepoties, jo muzejā ir pilnīgi visu kuģu attēli. Bet bija arī materiāli vērtīgas lietas, piemēram, Paula Brašķa zelta pulkstenis, ko viņš saņēma kā labākais absolvents, beidzot Valdemāra jūrskolu. Visus tos valdemāriešus, kuri dzīvoja Latvijā, es ne tikai zināju pēc vārdiem un uzvārdiem, bet personīgi pazinu.”
Nāca Atmodas laiks un uz Latviju sāka braukt arī tie Valdemāra jūrskolas beigušie, kurus liktenis bija aizvedis prom no dzimtenes. Viņi par savu pienākumu uzskatīja aiziet uz Kuģniecības muzeju, un, kā saka Ilze, nāca nākošā epopeja. Patiesību sakot, muzeja fondi papildinājās ne tikai ar valdemāriešu pienesumu vien. Tā ar Arvalda Kalniņa gādību no Kārdifas uz muzeju atceļoja Latvijas jūrniecības vēstures arhīvs. Kad atzīstos, ka ar baltu skaudību domāju par to, kā Ilzei ir laimējies caur Krišjāņa Valdemāra kuģu vadītāju un mehāniķu skolas absolventiem ne tikai pieskarties tik svarīgai Latvijas jūrniecības vēstures sadaļai, bez kuras apzināšanas mēs būtu pavisam nabagi, bet arī dokumentēt un iemūžināt viņu liecības, Ilze atkal piesauc tās nejaušības, pateicoties kurām tas viss varēja notikt.
„Pirmkārt, man ir palīdzējis laiks un visas nejaušās sakritības. Kaut vai tas, ka nonācu muzejā, kaut nebūt nebiju muzeja cilvēks, bet par tādu kļuvu, izejot pamatīgu dzīves skolu. Valdemāriešus sāku kopā pulcēt 1981. gadā, un tā vēl desmit gadus tas turpinājās. Daudzus no tiem cilvēkiem, ar kuriem liktenis mani saveda kopā, esmu pavadījusi arī pēdējā gaitā.
Daudzi mana vecuma cilvēki saka: mēs nedrīkstējām, nevarējām, neļāva. Protams, ļoti daudz ko nedrīkstēja un neļāva, tomēr ļoti daudz ko mēs, gurdi rīkojoties, darījām. Ja godīgi, tad, organizējot šos salidojumus, es pat neapzinājos, kas man varētu draudēt. Bet liela daļa jau paši neko negribēja un nedarīja. Nu, kaut vai ar tām pašām ekspedīcijām, vieglāk taču būtu dzīvot, lieki nepiepūloties. Jautājums – vai tev to vajag, tev taču algu tāpat maksā? Sēdi pie galda skaistās telpās un strādā pie savas mīļās tēmas, neviens jau neliek skriet ar pieri sienā. Bet man ir tāds raksturs. Tagad to vien klausos – nav finansējuma. Ja atceros salidojumus, tad taču nebija runa par kaut kādām naudām. Katrs atnesa kādu bundžu ar salātiem, kāds nopirka maizi, kāds pa blatu sarunāja sviestu, un smērējām maizītes. Kalniem. Arī paši valdemārieši līdzi ņēma groziņus. Man pat prātā nevarēja ienākt doma, ka es nekādu salidojumu netaisīšu, jo nav finansiālā atbalsta!”
Uzņēmos, kaut varēju to nedarīt
Grāmatas – tā pašas Ilzes vārdiem varētu raksturot nākamo posmu, lielo uzsvaru liekot uz abām Latvijas jūrniecības vēstures enciklopēdijām. Desmit gadi pavadīti ekspedīcijā, desmit gadi, organizējot salidojumus. Tikai likumsakarīgi, ka vajadzēja nākt kādam jaunam izaicinājumam, jo Ilzes iekšējais dzinējs mieru nepazina. „Paskaitīju, iznāca, ka esmu sarakstījusi deviņas grāmatas – citu lielāku un biezāku, bet cita tikai tāda brošūriņa vien,” saka Ilze. Protams, sarakstam vēl jāpieskaita tās 22 Latvijas jūrniecības gadagrāmatas, kuru veidošanā un rakstu sagatavošanā viņa ir piedalījusies. Patiesību sakot, lai dokumentētu laikmetu, notikumus un cilvēku dzīves, ir nepieciešams kas daudz lielāks un vairāk, nekā tikai vēlēšanās vai ambīcijas. Tur klāt jābūt dziļai izpratnei un zināšanām, smalkjūtībai un neatlaidībai, spējai uzklausīt un saprast. Ja vēlaties, pat misijas apziņai: ja ne tagad, tad kad, ja ne es, tad kas?
Ilzes grāmatniecības darbs iesākās ar Edgara Blūmfelda, starp citu, arī viņš kādu laiku muzejā ir vadījis Kuģniecības nodaļu, aicinājumu iesaistīties grāmatas veidošanā par Latvijas tirdzniecības floti. Blūmfelds jau ilgus gadus par šo tēmu bija pētījis arhīvu materiālus, bet ar tiem vien grāmatai nebūtu pieticis.
„Viņš jautāja, vai muzejs nebūtu ar mieru iesaistīties, un mēs abi ar Aigaru Miklāvu piekritām. Aigars ir absolūts arhīvu tārps, viņš bija pamatīgi izracis arhīvu materiālus par kuģiem, kuriem pievienoja pētījumus par jūrniekiem, es iesaistījos, izmantojot Kārdifas arhīva materiālus. Saliekot kopā Blūmfelda, Aigara un manus pētījumus, 1994. gadā iznāca grāmata „Latvijas tirdzniecības flote un tās traģiskais liktenis”, kas, iespējams, nav lasāma kā literatūra, bet ir fantastisks izziņas materiāls. Šī grāmata bija manas ugunskristības, jo es tai biju atbildīgā redaktore.”
Un tad jau maisam gals bija vaļā. Deviņdesmito sākumā Jūrniecības vēstures kopa bija aizsākusi darbu pie Latvijas jūrniecības enciklopēdijas pirmās daļas, kurai iesākumā it kā nāca finansējums no ārzemēm, bet tas kaut kur pazuda. Galu galā bija skaidrs, ka enciklopēdijas nebūs, bet tad atkal esot notikusi sagadīšanās.
„Ja vajag, es ļoti labi māku atteikt, bet tajā pat laikā arī nemāku. Mani palūdza uzņemties enciklopēdijas projektu, jo kādam to vajadzēja darīt, un es uzņēmos. Liktenis saveda mani kopā ar fantastisku sievieti Intu Sīpolu, kurai pēc dekrēta atvaļinājuma enciklopēdiju redakcija piespēlēja šo darbu, un šī sadarbība man ļoti daudz ko nozīmē un ir devusi.
Pirmajā enciklopēdijā ir apkopotas visas ekspedīcijas un salidojumi, faktiski mūsu divdesmit gadu darbs, protams, klāt nākot vēl daudz citiem materiāliem. Pagāja laiciņš pēc tam, kad 1998. gadā dienasgaismu ieraudzīja pirmā enciklopēdija, un gaisā sāka virmot doma par otro grāmatu, ko gan neuztvēru nopietni. Bet tad Jūrniecības savienības kopsapulces laikā Andris Kļaviņš, toreizējais „Latvijas kuģniecības” šefs, man saka: „Tā, naudu mēs dodam, jums jāķeras pie otrās enciklopēdijas veidošanas.” Pirmajā brīdī tas šķita nepaveicams darbs, bet tad izstrādājām kritērijus un ķērāmies pie darba. Manas nodaļas darbinieki Andris, Inta, Aigars caurām dienām pavadīja arhīvos. Kad viss bija beidzies un enciklopēdija ieraudzīja dienasgaismu, es sapratu, ka vairs neko nevaru uzrakstīt, bet man jau zvanīja izdevniecība „Zvaigzne ABC” un lūdza uzrakstīt enciklopēdiju jaunatnei „Latvijas jūrniecība”, kas bija sērijas trīspadsmitais izdevums. Šo darbu paveicām kopā ar Juri, bez viņa es to nebūtu varējusi izdarīt. Kad sāku rakstīt, sapratu, ka vairāk neko, izņemot dzimis un miris un gājis jūrā, es no sevis nevaru izspiest.”
Ir kaut kas tāds, kas stāv visam pāri
Šo atziņu es izdzirdu pirmo, kad jau ierakstā klausos mūsu sarunu un nonāku tajā vietā, kur tā aizsākās par Ilzes dzīvē svarīgiem cilvēkiem. Vispirms jau, protams, tas ir viņas Juris, ar kuru nu jau četrdesmit astoņi dzīves gadi gājuši gan blakus, gan tuvāk, gan tālāk, gan kopā. Kā pati Ilze atzīst, tās ne vienmēr ir bijušas vienkāršas attiecības. Lai nekļūtu sentimentāla, viņa ar sev raksturīgo ironiju saka, ka abi ar Juri daudz kasoties, jo Ilze uzskata, ka viņai taisnība, līdz Juris pierāda, ka tā tas tomēr nav. Tāds normāls process divu cilvēku savienībā.
Bet tad, kad Ilze stāsta par saviem apbalvojumiem, ironiskā pieskaņa pazūd.
„Mani Triju Zvaigžņu ordeņa apbalvojumam neieteica muzejs, bet gan jūrniecības organizācijas. Vēlāk gan muzeja direktore jautāja, kāpēc es neko neesmu teikusi, tad arī muzejs būtu pievienojies, bet es jau neko nezināju. Kādu dienu Radziņa man jautā, vai esmu lasījusi „Latvijas Vēstnesi”, kur rakstīts, ka man piešķirts Triju Zvaigžņu apbalvojums? Man tas bija šoks. Aizgāju mājās un, lai gan nevaru teikt, ka esmu ļoti sentimentāla, nespēju valdīt asaru plūdus.”
Ilze nekad neaizmirst pieminēt savu māsu un bērnības draudzeni no divu gadu vecuma, bet ar īpašu mīlestību un lepnumu viņa runā par māsas dēlu, savu krustdēlu, kurš strādā Latvijas diplomātiskajā dienestā un nekad neaizmirst savu krustmāti.
Gatavojoties mūsu sarunai, Ilze savā bilžu albumā bija atlasījusi tās, kuras uzskatīja par sev svarīgām. Uz daudzām no tām ir cilvēki – satikti darba gaitās un kļuvuši viņas dzīvē nozīmīgi, mīļi un tuvi. Elsbergs, Burvis, Kļaviņš, Bērziņš, Vjaters, Līdaks, Zeibots, Vītols, Zeltiņš, Māra Mihejeva. Visus jau nemaz nevarot nosaukt. Protams, arī viņas nodaļas kolektīvs, pret kuru esot bijusi ļoti prasīga vadītāja. „Mūsu kolektīvs lieliski zināja, ko viens no otra var sagaidīt. Kopā esam gan priecājušies, gan strādājuši, gan arī strīdējušies. Esmu daudz ieklausījusies Intas teiktajā, un man daudzām viņas domām ir bijis jāpiekrīt. Piemēram, es nebūt par saviem ienaidniekiem neuzskatu krieviski runājošus cilvēkus, kaut mana ģimene no padomju režīma bija ļoti cietusi.”
Tomēr ir kāds cilvēks, par kuru Ilze stāsta īpaši, ar mīlestību un cieņu. Viņa vārds ir Antons Ikaunieks.
„Katram no mums ir sava dzīve un sava veselība, un tad, kas man pateica diagnozi – vēzis, bet bija jau iesākts darbs pie enciklopēdijas, es sapratu, ka jābrīdina Latvijas Kuģu īpašnieku asociācija, jo nevarēja zināt, kā tālāk viss risināsies. Aizgāju pie Ikaunieka un teicu, ka nododu visus materiālus, lai manā vietā darbu pie enciklopēdijas turpina kāds cits. Ikaunieks neklausījās, ko es viņam saku, bet paņēma telefonu, sazvanījās ar kādu un man teica: tagad jūs iesiet tur, tad tur un tālāk tur. Viņš vārda tiešā nozīmē paņēma mani pie rokas un veda. Viss maksāja, es sapratu, ka nespēju to visu samaksāt, un gudroju, kur vēl kādu santīmu ņemt. Kad man aiz muguras bija operācija un pēcoperācijas laiks, saņemu ziņu no Ikaunieka, ka man jādodas pie Kuģu īpašnieku asociācijas grāmatveža Griežņa pēc prēmijas, lai varētu par to, to un to norēķināties.
Mūsu attiecības ar Antonu ir tik patiesas un sirsnīgas, ka es droši varu teikt – viņš ir viens no maniem tuvākajiem cilvēkiem. Antons un viņa Regīna ir cilvēki, par kuriem runājot pietrūkst vārdu. Viņš nekad neaizmirst pajautāt, kā var palīdzēt. Anitiņ, es tev nevaru izteikt tās emocijas, kādas man ir pret Ikaunieku.”
Vecā dziesma jaunās skaņās
Muzejs Ilzei ir bijis kas vairāk nekā tikai darba vieta. Pirms došanās pelnītā atpūtā viņa vairākus mēnešus krāmēja savu rakstāmgaldu un revidēja gadiem krājušos papīrus un piezīmes. Pa gadiem tik daudz kas uzkrāts, protams, ne tikai papīri, bet arī milzīga zināšanu bagātība. Bet, kad savulaik atnāca uz muzeju, Ilze vispirms esot ķērusies pie Anša Bandrēviča grāmatiņas lasīšanas, ko viņš par Latvijas jūrniecību sarakstījis vēl pirms Pirmā pasaules kara. Tad licies, ka nu par jūrniecības lietām zina gana daudz, bet, tikai uzzinot kaut ko jaunu, cilvēks sāk apzināties, cik tomēr maz patiesībā zina.
„Manā nodaļā bija prasība, ka tas, kas kaut šķietami un nedaudz liekas būtisks, ir jāuzraksta, jo pateikts vārds pazūd, kad pagājis laiks, to neviens vairs neatceras,. Pati lieliski zinu, cik ļoti noderīgas darbā ir bijušas vecās Kuģniecības gadagrāmatas, kurām, iespējams, tajos laikos nemaz nebija tik liela nozīme, kā gadiem ejot, bet manai paaudzei tās ir bijušās nenovērtējams izziņas avots.”
Ilze saka, ka muzejam noteikti ir jāsaglabā vecā aura, bet jāstrādā ar jaunām metodēm, kam vajadzīgas mūsdienīgas prasmes, kaut vai tie paši datori vai valodu zināšanas. Ilze sirds dziļumos bija cerējusi, ka viņas vietā nāks kāds jaunais, kuru viņa varēs ievadīt darbā, bet tā tomēr nenotika.
„Viens no iemesliem, kāpēc tik strikti nolēmu beigt darba gaitas, bija sajūta, ka muzejam vajadzīgas jaunas asinis, bet ar vecajiem kadriem to nevar izdarīt, un tas man vienkārši riebās. Vajag kaut ko jaunu, bet es esmu par vecu, lai veidotu ko jaunu, un arī mana nodaļa tam ir par vecu. Un mūsos tomēr sēž vecie laiki, no kuriem es nemaz netaisos aizmukt, jo tā bija mana dzīve. Sešdesmit piecos gados cilvēkam vajag domāt par iešanu pensija, un es šo robežu mazliet pārķēru pāri. Protams, ir izņēmumi, kurus es gribētu minēt. Viens ir Gunārs Jākobsons, ar kura sporta reportāžām kopā ir pagājusi liela manas dzīves daļa un kurš arī tagad savos gados spēj būt interesants. Otrs ir Imants Lansmanis. Viņu aizvietot nevar neviens, jo tās ir viņas zināšanas un viņa erudīcija. Un trešais, par kuru visi komentāri ir lieki, ir Raimonds Pauls. Bez šiem trim ir vēl, bet tad nāk viduvējības, kuras domā, ka bez viņiem nevar iztikt.”
Tas bija Ilzes laiks
Kaut kādreiz pati domājusi, ka nav muzeja cilvēks, šodien itin neviens, kurš pazīst Ilzi Bernsoni, nevarētu iedomāties viņu, piemēram, matemātikas profesores godā, jo tad, kad sakām Kuģniecības muzejs, domājam Bernsoni, kad sakām Bernsone, domājam Kuģniecības muzejs. Piezvanot uz muzeju, vada otrā galā atskanēja: „Bernsone klausās.” Un tad tu šo cilvēku tik ļoti sasaisti ar viņa amatu, it kā dzīvē nekā cita nebūtu, kā vien darbs. Un tomēr paveiktais ir katra cilvēka dzīves mērītājs. Zini, cik forši es tagad jūtos, kad sazvanāmies, man saka Ilze. Abi ar Jurīti cilpojot garus gabalus, elpojot svaigu gaisu un izbaudot kopā pavadīto laiku. Pie viņiem ciemoties ir bauda. Ilze ceļ galdā dažādus gardumus, bet Juris, kā jau džentlmenis, prot gan apkalpot, gan komplimentu pateikt. Pie Ilzes un Jura ir jūtama tāda vārdos nepasakāma latviešu stabilitāte, nevis sentimentāls tautiskums, bet tautisks humorīgums ar ironijas piešprici.
Ilzei ir patiesi laimējies, un tā notiek tikai ar labiem cilvēkiem, kuri savā ceļā sastop tikai labus cilvēkus. Un lai sliktais paliek tiem, kuri paši to vēlas redzēt.
„Tie, kas nāks pēc manis, nevarēs izdarīt to, ko esmu izdarījusi es, jo viņi vairs nesatiks tos cilvēkus, kurus satiku es. Bet viņi satiks citus, un tas jau būs jauns stāsts, jaunas atziņas un jauni vēstures pieraksti. Esmu piedzīvojusi tik skaistu darba mūžu, ka skaistāku ir grūti pat iedomāties. Esmu gandarīta, ka nesēdēju tikai pie galda, bet patiešām aktīvi darbojos un radīju.”
Tā Ilze īsi, bet kodolīgi raksturo savu darba mūžu. Ko gan labāku vēl varētu piebilst? Ja nu vienīgi to, ka mēs Tevi, Ilze, patiesi cienām, apbrīnojam un mīlam. Un mīlēsim.
Anita Freiberga
P.S. Bilžu parakstus gan Ilze rakstīja pati.
.