2020. gada nogalē pie LJS griezās Uldis Zemzars ar veselu mapīti, kurā bija apkopoti izgriezumi no Brīvās Daugavas avīzes. Avīzē 2000. gadā bija publicētas tālbraucēja kapteiņa Ojāra Stimbāna atmiņas par dzīvi, darbu, piedzīvojumiem, mīlestību uz kuģiem un visas pasaules jūrās. Šie nelielie rakstiņi ir būtiskas tā laika liecības par to, kā jūrnieki brauca jūrā, kā skatījās un kā vērtēja dzīvi un darbu. Ar Ojāra Stimbāna radinieku laipnu atļauju mēs pārpublicējām tālbraucēja kapteiņa atmiņas LJS mājaslapā.
Ar šo priekšvārdu tiek aizsākta tālbraucēja kapteiņa atmiņu pārpublicēšana LJS mājaslapas sadaļā – Tālbraucēja kapteiņa atmiņas
Ulda Zemzara priekšvārds
Ojārs Stimbāns, ir mans brālēns. Un kaut arī ar viņu man nācās satikties visai reti, taču tās reizes, agrās jaunības dienās 1940-to gadu beigās, kad bijām vēl padsmitnieki, un man nācās apciemot Stimbānus Krustpils Daugavsalā starp brālēniem – Ojāru, Andri un Agri , tieši Ojārs bija tas ar kuru tiecos vairāk būt kopā. Tas varbūt tāpēc, ka Ojārs, kurš bija par mani 4gadus vecāks un līdz ar to, ar savu stāju, zināšanām un pārliecību, interesantāks. Ojārs arī pret mani bija ļoti draudzīgs.
Vēlāk mūsu tuvība pagaisa, jo 1946.gadā Ojārs Stimbāns devās uz Rīgu, lai mācītos par jūrnieku, bet es turpināju mācības Bauskas vidusskolā. Un kaut arī 1950.gadā arī es kļuvupar rīdzinieku,jo sāku studēt LVFKI (Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā), mūsu tikšanās Rīgā bija reta. Ojārs kļuva par jūrnieku. Vispirms kā jūras virsnieks PSRS Jūras kara flotē kad dienēja Tālajos Austrumos, vēlāk vagoja jūras un okeānus tirdzniecības flotē, savā profesijā sasniedzot kuģa kapteiņa līmeni. Es savukārt, pēc LVFKI absolvēšanas, kļuvu par peldēšanas treneri un peldēšanas sporta organizatoru Latvijā.
Kā vienu no neaizmirstamām tikšanās reizēm divu brālēnu, Ojāra Stimbāna un Ulda Zemzara starpā varu minēt 1999.gada jūliju, kad Stimbānu ģimene pie sevis Krustpils Daugavsalā organizēja mūsu kuplās dzimtas salidojumu un mēs ar Ojāru kā sendienās apskāvāmies.
Nākošajā, 2000.gadā Ojārs Jēkabpils avīzē “Brīvā Daugava” daudzos turpinājumos publicēja savas “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas”. Kā stāsta vietējie, interese par šo stāstu bija tik liela, ka ar nepacietību tika gaidīti nākošie turpinājumu. To bija daudz – 36 turpinājumi. Ar sākumu, kas avīzē publicēts 2000.g. 5.februārī līdz nobeigumam 2000.gada 28.oktobrī.
Savu atmiņu stāstu Ojārs Stimbāns nobeidz rakstot: “2000 gada 8.jūlijā noskatījos Jūras svētku svinības Rīgas pasažieru ostas rajonā. Pavizinājāmies ar upju kuģīti “Jelgava” pa Daugavu, parādīju savām dāmām ledlauzi “Varma” no iekšpuses un ārpuses. Šie tad arī bija mani pēdējie Jūras svētki, atrodoties ar jūru saistītā amatā”. Un tālāk “..nekas cits neatlika, kā šūt ciet to jūras maisu un nest mājās. ..uzbūvēt pirtiņu un tajā pērties, cik gribēsies, zvejot zivtiņas un audzēt puķītes tik ilgi, cik Dieviņš atļaus.”
Ojāram Stimbānam bija lemts dzīvot līdz 2001.g. 25.novembrim. Viņš aizgāja aizsaulē 72 gadu vecumā atstājot aiz sevis meitu Karīnu, dēlu Arno un vēsturei šīs “Brīvajā Daugavā” publicētās atmiņas par piedzīvoto uz kuģiem.
Tagad šie vaļsirdīgie atmiņu stāsti, apkopoti vienā vietā, dos iespēju iepazīt jūrnieka dzīves gaitas, kādas tās piedzīvojis un atcerējies viens no Latvijas jūras vilkiem.
Paldies Latvijas Jūrniecības savienībai par atmiņu publicēšanu.
Uldis Zemzars
Ēdolē, 2021.g. jūlijā.