(4. turpinājums)
Atbraucis Sovgavnēzijā (kā mēs viņu dēvējām), es redzēju, ka šeit viss ir krietni savādāk nekā pie kara jūrniekiem Baltijas flotē. Virsnieki, matroži un karavīri krogos dzēra katru dienu (brīvajā laikā, protams, vairāk pa vakariem, jo dienas laikā jāstiepj gumija dienesta darīšanās). Visiem krodziņiem (oficiāli tie saucās – restorāni) bija savi nosaukumi kā, piemēram, «Rvanije Parusa», «Mečta Oborvanca», «Tašņilovka», «Kalgan», «Ļaļa Cornaja», «Ubļudok», «Goluboj kaban », «Rigalovka», «Ribnij puzir» u.c. Kas viņus tā bija iesaucis, es nezinu, taču katrs iedzīvotājs tos zināja nekļūdīgi. Pati pilsēta nebija mazāka par Rīgu, taču sastāvēja no ciematiem divu lielu buhtu (kā fjordi Baltijas jūrā) krastos.
Ziemā pāri buhtām brauc ar traktoriem, pa ledu. Vasarā ielās pēc lietus milzīgi dubļi un gājējiem trotuāru vietā dēļu paneļi.
Dienests
Mans kuģis «Anabar» bija saņemts kara laikā pēc lendlīzes līguma. Virsnieki savā starpā sadzīvoja ļoti draudzīgi, bet tuvāk sadraudzējos ar kuģa mehāniķi Jevgeņiju Taranovu. Abi ar Žeņu tad arī lielāko daļu brīvos ziemas vakaros pavadījām kopā (abi neprecējušies). Staigājām pa krodziņiem, it sevišķi uz tuvāko «Mečta Oborvanca». Tur sākās mūsu iepazīšanās ar meitenēm, pie kurām varēja papriecāties un pārnakšņot. No rīta, protams, 6.00 vajadzēja būt uz kuģa, lai paspētu sevi sakārtot līdz 8.00, līdz karoga pacelšanai, un tad atkal sākās dienesta diena.
Pavasarī, navigācijas sākumā, bija algas pielikums – 25 % apmērā. Pirmajā reisā devāmies uz līci De-Kastri, 500 jūras jūdzes uz ziemeļiem no Sovetskaja Gavaņas (viena jūras jūdze ir 1852 metri). Uz turieni vedām degvielu krasta apsardzes dienestam. De – Kastri bija novietota krasta artilērija un tās apkalpes. Līcī bija neliels zvejnieku ciemats.
Pirmajā dienā radās ierosinājums aiziet uz ciemu pēc spirta, lai pusdienās būtu labāka apetīte. Loze krita man. Aizgājis uz 2 km attālo ciematu, atradu veikalu (tur viņi saucās – seļpo). Spirts bija mucā uz steķa. Uz letes stāvēja spainis ar ūdeni un puslitra burciņas glāžu vietā. Turpat iedzert varēja, bet, lai spirtu nopirktu līdznešanai, bija jāiet uz tuvāko māju un jānopērk pāris tukšas pudeles, un tad tās man piepildīja. Veikalā projāmnešanai taras nebija.
Atpakaļceļā iegāju uzkostuvē (kaut kas līdzīgs kafejnīcas būdiņai), jo nolēmu par lielo staigāšanu ieraut 100 gramus. Tajā laikā šajos rajonos varēja dabūt tikai spirtu un šampanieti, citu dzērienu nebija. Uzkodām pasūtīju siļķi un sieru. Man iedeva veselu siļķi, siera gabaliņu un koka karoti, jo dakšiņas un nažus neesot atļauts likt uz galda.
Garākos reisos būt par stūrmani bija pagrūti, jo stūrmanis stāv sardzē no ostas līdz ostai, lai arī cik diennaktis tas nebūtu. Sardzē reisā uz tiltiņa stāvēja komandieris, viņa palīgs un arī kuģa dakteris. Vairākus mēnešus strādājām, apgādājot kara kuģus ar degvielu Ķīnas pilsētās Portarturā un Dairenā. Ar ķīniešiem bija diezgan viegli saprasties, jo tie, kas strādāja ostās un apkalpošanas sistēmā, vairāk vai mazāk tomēr saprata krieviski. Vakaros mums bija atļauts atrasties pilsētā ne ilgāk kā līdz 22. Valūtu mums neizmaksāja tik daudz, lai varētu ieiet kādā restorānā, toties lētā kafejnīcā iedzert handžu (rīsu šņabi) un uzkost ceptas austeres – varēja.
Vairākas reizes aizkavējoties gadījās braukt līdz ostai ar rikšu. Ķīnietis gan vienmēr ar varu gribēja pievest pie kuģa, taču mums braukt ar rikšu bija stingri aizliegts, tāpēc pie ostas vārtiem vienmēr kāpām ārā.
Vienreiz komandierim palīdzēju nopirkt tepiķi, ķīnietis prasīja 10 miljonus juaņu, taču 20 minūšu laikā nodiņģējām un nopirkām par 3 miljoniem. Privātajās pārdotuvēs ķīnietis bija ļoti neapmierināts, ja pircējs nevēlas kaulēties.
Matrožus gan laida atvaļinājumā grupās pa 5 – 10 cilvēkiem, kaut arī naudas viņiem nebija, taču ar kaut ko jau viņi tirgojās un bieži vien atgriežoties smaržoja pēc handžas.
1954. gada janvārī atbraucu atvaļinājumā, apprecējos ar Āriju – savu bijušo paziņu no jūrskolas laikiem. Pēc atvaļinājuma atgriezos atpakaļ Sovetskaja Gavaņā, dzīvojām galvenokārt Sovgavaņā, arī Sahalīnā, Korsakovas pilsētā.
1955. gadā mani pārcēla tajā pašā amatā par stūrmani uz glābšanas kuģa MB-8, kurš bija būvēts Norvēģijā un paņemts no Vācijas pēc kara kā trofeja. Vēlāk uz šī paša kuģa kļuvu par vecāko palīgu. Veicām glābšanas darbus, pavasaros, kad nokusa ledus, Tatāru jūras šaurumā, kā arī rudeņos ņēmām uz tauvas desantkuģus, lai apgādātu dažādus piekrastes posteņus ar munīciju, drēbēm un pārtiku. Tādās vietās kā Samarga un Kuzņecovo (starp Vladivostoku un Sovgavaņu) bija īsti vecticībnieku ciemati. Cilvēki nodarbojās ar zveju, medībām un dārzkopību, dzīvoja ļoti pārticīgi, nemaz nejutās, ka tur būtu padomju vara. Tajos ciematos mēs pret krāsu un citām ciematniekiem dārgām lietām iemainījām dažādus zaļumus (sīpolus, salātus, dilles, svaigus kartupeļus u.c.), jo tajā laikā Sovgavaņā tādu produktu nebija. Bāzē vienmēr kuģa vajadzībām saņēmām sausos kartupeļus. Nopirkuši pudeli spirta «seļpo» veikalā, palūdzām atļauju vienās mājās ieiet uz pusstundiņu un iedzert. Mums iedeva vienu «pagānu» krūzi (vecticībnieki savus traukus citiem lietošanā nedod), uzkodām zaļumus, maize un konservi bija pašiem. Istabiņas visur koši baltas izbalsinātas un grīdas dēļi arī noberzti koši gaišā koka krāsā.
Satiksme ar ārpasauli no šejienes bija tikai ziemā ar suņiem – apmēram 500 km līdz dzelzceļam. Vasarā vienu reizi mēnesī reidā pienāca kuģis, ar kuru varēja tikt līdz tuvākajām buhtām vai Nahodkai un Vladivostokai.
Vienreiz izvedām lielu kravu munīcijas, kuru vajadzēja nogremdēt Tatāru jūras šaurumā. Tad arī sev sagādājām pietiekoši daudz patronu karabīnēm un pistolēm, lai būtu, ar ko medīt. Pašu munīcija bija stingrā uzskaitē un par katru izlietoto patronu vajadzēja atskaitīties.
Kuģot iznāca pa piekrastes rajoniem pie visiem ciematiem, reidos un itin visās ostās no Vladivostokas līdz Nikolajevskai pie Amūras, Magadānai, Severokuriļskai un Petropavlovskai Kamčatkā.
(Turpmāk vēl)
Iepriekšējais stāsts lasāms šeit: kara skola
Turpinājums lasāms šeit: dienests Tālajos Austrumos turpinās un citi piedzīvojumi