(6. turpinājums)
Diviziona komandieris, kuru mēs saucām par Šakāli, mums ar Žeņu paziņoja, ka par disciplīnas pārkāpumiem nedemobilizēs mūs kā normālus virsniekus, bet izdzīs no flotes ar vilka pasi un ka mūs abus pēc tam pat krematorijā uz sadedzināšanu nepieņems, ne tikai kaut kur darbā.
Pēc trijām nedēļām par 4 stundu nokavēšanu uz dienestu mēs abi ar Žeņu atkal dabūjām 10 diennaktis aresta no tā paša Šakāļa.
Vēlāk hidrogrāfijas politdaļā mūs iepazīstināja ar uzrakstīto atestāciju, pēc kuras spriežot, mūs pat ellē baidītos pieņemt.
Abi devāmies ar sūdzību pie Sovgavaņas kara bāzes politdaļas priekšnieka. Tas, izlasījis mūsu atestācijas par visiem sešiem dienesta gadiem, bija ļoti pārsteigts, ka mēs abi esot bijuši tik priekšzīmīgi virsnieki, bet pēdējos divos mēnešos mūs kaut kas šausmīgi samaitājis.
Kad «no augšas» uz hidrogrāfijas politdaļu atnāca dokuments, mūs abus atkal izsauca uz turieni un uzrakstīja tik pozitīvu atestāciju, ka paši sevi vairs nepazinām. Šoreiz tad mūs nolēma nevis izdzīt kā suņus no flotes, bet atvaļināt rezervē sakarā ar Hruščova trešo karaspēka štatu samazināšanu un vēl piešķirt nākošo dienesta pakāpi – kapteiņleitnants.
Tagad nu kādus 4-6 mēnešus bija jāgaida, kamēr būs pavēle no Maskavas, no Aizsardzības ministrijas par mūsu demobilizāciju.
Viens no mūsu paziņām, leitnants Boriss Korņilovs, lai tiktu projām no dienesta, bija piedzēries 1. maija svētku laikā un pilnā parādes formā uzkāpis mugurā govij, jājis garām bāzes politdaļas mājai un kliedzis: «Lai dzīvo politdaļas priekšnieks! ». Pēc 2 mēnešiem viņu atvaļināja, tikai no uzplečiem noņēma vienu zvaigznīti. 1958. gada jūlijā divizionā man paziņoja, lai domājot, uz kurieni pēc demobilizācijas braukt. Uz Maskavu, republiku galvaspilsētām un kūrortu pilsētām demobilizētajiem doties esot aizliegts. Steidzīgi uzrakstīju ierakstītu vēstuli Hruščovam, kurā paziņoju, ka mani kā kuģu vadītāju nelaiž uz dzimteni Rīgu. Pēc 10 dienām politdaļā bija atbilde no Maskavas. Mani dikti lamāja, kāpēc esot rakstījis to sūdzību. Taču tagad varēju izvēlēties un braukt uz savas dzimtenes galvaspilsētu Rīgu. 1958. gada jūlija beigās beidzot saņēmu pavēli, ka esmu kļuvis par kapteiņleitnantu un no 1958. gada 22. aprīļa ieskaitīts rezervē.
Augustā kopā ar ģimeni biju jau Rīgā. Republikas kara komisārs pateica, ka tikai manis vēl te, Rīgā, esot trūcis un dzīvokli es saņemšot ne ātrāk kā pēc 5-6 gadiem.
Apstaigāju visas organizācijas, visur teica, ka stūrmaņu esot pārpilnība kā klaiņojošu suņu. Beidzot augusta vidū mani pieņēma darbā par otro kapteiņa palīgu uz ekspedīcijas kuģa «Mazirbe» (SRT-4576). Kuģis piederēja Zivsaimniecības ministrijas zinātniskās pētniecības institūtam.
Dažus mēnešus nostrādāju par otro, pēc tam par vecāko kapteiņa palīgu. Kapteinis bija Hugo Paļks, igaunis pēc tautības, ļoti jauks cilvēks un stingrs kapteinis. Kuģojām galvenokārt pa Baltijas jūru, retu reizi izbraucām uz Ziemeļjūru. Uz kuģa vienmēr bija līdzi 8 zinātniskie līdzstrādnieki. Tralējām zivis, ņēmām ūdens proves dažādos dziļumos, mērījām ūdens temperatūru u.c. Zinātnieki mērīja zivtiņas, citām šuva pie muguras spuras numuriņus un laida atpakaļ jūrā. Ja jūrā uzpūta vējš vairāk par 6-8 ballēm, tūlīt braucām uz tuvāko ostu un gaidījām labu laiku. Sliktā laikā zinātnieku kontingentam parasti bija slikta dūša un uz klāja slapja strādāšana.
Biežā iešana ostās mums bija pa prātam. Varējām iepazīties ar pilsētu skaistākajām vietām un labākajiem restorāniem. 1959. gada vasarā vienu reizi stāvējām Rīgā, Andrejostā. 17.00 vajadzēja iziet no ostas jūrā, bet 16.30 vēl nebija uz kuģa otrā palīga Vjačeslava, tas bija kaut kur pazudis. 16.45 pa krasta bruģi pie kuģa piebrauca ormanis (tajā laikā vienīgais Rīgā) un no kulbas izkāpa 2. palīgs Vjačeslavs, uzvalkā, ar šlipsi, taču bez kurpēm, vienās zeķēs. Nesteidzoties viņš uzkāpa uz kuģa, sasveicinājās ar kapteini un institūta direktori, atvainojās, ka nevarējis ātrāk ierasties, jo bija meklējis ormani. Kurpes esot pazaudējis kaut kur restorānā, kur esot pusdienojis. Ar taksometru braukt viņam neesot ļāvusi ticība. Par šo gadījumu Vjačeslavam tika izteikts stingrs brīdinājums. Arī agrāk un vēlāk Vjačeslavam kā ziemā, tā vasarā bija tāds niķis – restorānos pazaudēt kurpes un uz kuģa ierasties zeķēs, tāpēc viņam vienmēr uz kuģa rezervē bija 3-4 pāri kurpju.
7. novembrī, 1. janvārī un 1. maijā mēs vienmēr bijām Rīgā un pirms tam reisa uzdevumā mums ierakstīja, ka institūtam vajadzīgas 100 zandartu iekšas zinātniskai pārbaudei. Tad vienmēr pirms atnākšanas uz ostu gājām uz Pērnavas līci, nodzēsām visas kuģu ugunis un vilkām trali pa līča ieejas vadlīniju līdz pieņemšanas bojai un atpakaļ. Kad cēlām trali ārā, tajā bija galvenokārt zandarti, tāpat zuši, līdakas, asari, plauži u.c. saldūdens zivis. Pēc tam devāmies uz Rīgu. Katrs no komandas locekļiem un zinātniekiem paņēma sev čemodāniņā labākās zivis, bet pārējās aizvedām uz institūtu oficiālajam svētku banketam un arī institūta darbiniekiem nešanai mājās.
(Turpmāk vēl)
Turpinājums lasāms šeit: čūska autobusā un paaugstinājums amatā
Iepriekšējais stāsts lasāms šeit: dienests Tālajos Austrumos turpinās un citi piedzīvojumi