(10. turpinājums)
Traleris bija «konvertēts», t.i., visi logi, iluminatori un durvis aizmetināti un ūdensnecaurlaidību bija pārbaudījusi reģistra inspekcija. Velkošā tērauda tauva ar šēkeli bija piestiprināta pie tērauda trosēm, kuras bija izvilktas cauri enkuru klīzēm un sastiprinātas ar speciālo šēkeli. Reizi dienā jūrā apstājāmies, ar glābšanas laivu piebraucām pie velkamā kuģīša un pārbaudījām, vai nav kādi bojājumi. Trešajā naktī sacēlās vētra līdz 8-10 ballēm. Nākošajā dienā piebraukt un pārbaudīt kuģīti neizdevās. Vakara pusē novērotājs matrozis ziņoja, ka velkamais kuģelis ar priekšgalu stipri nirstot viļņos.
Pēc pusstundas tas bija ūdenī gandrīz līdz klājam, bet tad pēkšņi apgāzās ar ķīli uz augšu un pazuda zem ūdens. Tauva no mūsu kuģa lēnām stiepās uz leju un, kad tā atradās apmēram 45 grādu leņķī pret jūras virsmu, bocmanis, pēc manas komandas, ar ugunsdzēsības cirvi uzsita pa 28 milimetrīgo tērauda trosi un tā pārtrūka kā diegs. Atlika tikai uz kartes atzīmēt koordinātes un ar radiogrammu ziņot uz pārvaldi un «Kamčatribpromu». Vēlāk mūsu kuģa vainu notikušajā neatrada un mani kā kapteini attaisnoja. Tādi kuģīši kā mūsu nogremdētais piederēja ikvienam zivju kombinātam, viņi zvejoja un apgādāja kombinātus ar zivīm.
Vasarā vienā reisā aizvedām sāli un mucu taru uz Magadānas siļķu ekspedīciju. Nolikāmies uz enkura nelielā līcītī 100 jūdzes uz rietumiem no Magadānas. Nedēļas laikā mēs atdevām atvesto uz zvejas kuģiem un paralēli uzņēmām siļķu kravu Mago (uz Amūras) zivju kombinātam. Katru dienu mēs, kuriem nebija jāstāv sardzē, ar glābšanas laivu braucām uz krastu. Tur bija neliela upīte, kura no taigas ietecēja Ohotskas jūrā. Pirms ietecēšanas jūrā upīte bija diezgan sekla, vietām pie krācītēm pat līdz potītēm. No jūras upītē uz nārsta vietām gāja ketlaši, to bija ļoti daudz. Pirmajās dienās mēs tos sitām ar kokiem, pēc tam zivtiņas apsālījām un žāvējām vējā. Ikrus likām marles drāniņās, 5-10 sekundes paturējām vārošā sālītā jūras ūdenī, pēc tam stikla burkās, plastikāta maisiņos un ledusskapī. Kad ledusskapjos pietrūka vietas, tad saldētājrūmēs. Turpmākajās dienās zivis žāvēšanai vairāk neņēmām, likām tikai ikrus spaiņos, bet zivis atstājām krastā. Nākošajā dienā nevienu zivtiņu krastā vairs neredzējām, jo lāčiem tās ļoti garšo. Krastā vārījām arī divkāršo zivju zupu. Kādreiz nošāvām arī pa putniņam, «mazkalibrene» un bise taigā vienmēr bija līdzi. Apetītei vienmēr bija klāt kāda pudelīte stiprā dzēriena.
Kad pabeidzām kuģa izkraušanu un iekraušanu, ikrus vairāk nebija kur likt, jo visi tukšie trauki bija izlietoti. Starp citu, ketlasim ir vislielākie ikri no visām lašu pasugām. Tagad veselu mēnesi brokastīs un launagā uz galda stāvēja šķīvis ar ikriem, un tos mēs nesmērējām uz sviestmaizēm, bet ēdām ar tējkaroti, piedzerot tēju vai kafiju. Vienreiz gan gadījās kuriozs ar tējas ūdeni. Pavārs gribēja no iekšpuses izmazgāt vārītā ūdens boileri kambīzē (kuģa virtuvē). Kad viņš attaisīja vāku, tad ieraudzīja, ka iekšā ir žurkas skelets ar visu ādu un spalvām. Pavārs pasauca A. D. un mani, lai parādītu, no kurienes mēs esam ņēmuši ūdeni tējai un kafijai. Nospriedām, ka nabaga žurka pirms pusgada tur ieslodzīta kuģa remonta laikā. Kuģa ekipāžai par šo gadījumu, protams, nestāstījām, lai kādam nesabojātos apetīte.
(Turpmāk vēl)
Iepriekšējais stāsts lasāms šeit – Darbs traleru flotē