(11. turpinājums)
Sasaldēto siļķu kravu vedām uz Mago. Mago ostā krāvāmies ārā pusotras dienas, pēc tam uzņēmām zivju konservus Vladivostokai. Atpakaļceļā, Nikolajevskā, paņēmām loci un divpadsmit ločus – pasažierus, kurus vajadzēja pa ceļam nogādāt uz peldošo bāku (loču staciju) starp Lazarevo un Pogobi pašā šaurākajā vietā Tatāru šaurumā. Loči pasažieri sāka «plostot». Avansiņa Vladivostokā ilgam laikam nepietika, tāpēc otrajā dienā četratā aizgājām uz restorānu «Vladivostok », līdzi paņēmuši portfelīti ar apmēram 10 kg ikru.
Kamēr pie galdiņiem dzērām aliņu, oficiante portfelīti aiznesa uz virtuvi parādīt priekšniecībai. Atnākusi viņa jautāja, cik tas portfeļa saturs maksā? Es pateicu, ka naudu mēs neņemam, bet šņabi un alu, cik varēsim četratā izdzert, un uzkodas pēc oficiantes ieskatiem. Atnesa mums arī konjaku. 24.00 restorāns tika slēgts, mūs ārā nedzina, pie galdiņa piesēdās četras restorāna darbinieces, un tad sākās anekdošu un joku nakts. 3.00 izklīdām katrs uz savu dzīvokli, norunājuši uz kuģa atgriezties ne vēlāk kā 9 no rīta.
Vakarā es, A.D., vecākais mehāniķis un radiostacijas priekšnieks atkal atkārtojām visu to ikru operāciju ar to pašu portfeli.
Nākošajā vakarā uzņēmām kursu uz Petropavlovsku, un atkal sākās pelēkās, miglainās un slapjās jūras sardzes līdz pat mājām Petropavlovskā. Ikrus mēneša laikā noēst tomēr nevarējām, un Petropavlovskā pārpalikumu aiznesām uz mājām. Pietika kā mājiniekiem, tā arī paziņām un kaimiņiem. Vispār pašu apstrādātie ikri ir daudz garšīgāki par tiem, kurus pārdod veikalā kārbiņās, jo tiem ir klāt kaut kāds preparāts, lai ilgāk glabājas.
Mājās ilgi atrasties nedabūju, jo pēc 3 dienām kuģis bija iekrauts ar «apgādi» Hairjuzovas zivju kombinātam, kur pēc tam vajadzēja ņemt krabju konservus un vest uz Nahodku.
Kad nostājāmies Hairjuzovā uz enkura, pie mums ar kuteri atbrauca kombināta direktors. Pēc iepazīšanās pie kafijas galda biedrs direktors lūdza, lai es 17.00 palaižot uz kombināta klubu, cik vien daudz var, jūrnieku. Reidā stāvēja vēl viens tirdzniecības kuģis, no kura kapteinis solījis uz balli palaist 25 cilvēkus, Citādi, viņš teica, 500 sievas (verbota) soloties sarīkot streiku un neiešot darbā, Nekas neatlika, apsolīju direktoram izpalīdzēt, jo streiks Padomju Savienībā taču nav pieļaujams. Kā pateicību no kutera atnesa man 10 pudeles spirta, 2 konjakus, kasti krabju konservu un divas 3 litru burkas ar sarkaniem lašu ikriem. Pēc tam ar A. D. sadalījām sardzi līdz rītam. Uz kuģa paliku es ar trešo palīgu, vecākais mehāniķis ar vienu motoristu un divi matroži. Pārējos 22 vīrus 17.00 nogādājām uz kombinātu. Pirms tam A. D. tiem izdeva spirtu un uzkodas tik daudz, lai nepiedzertos, bet labi «iesildītos». Kombināta sievām arī bija atļauts «seļpo» veikalā iegādāties pudeli. Vispār kombinātos spirtotos dzērienus (ar normu) atļāva pirkt tikai svētkos un svētdienās.
(Turpmāk vēl)
Iepriekšējais stāsts lasāms šeit – Magadana