(17. turpinājums)
Braucām no pašiem ziemeļiem līdz Vladivostokai. Ziemas laikā tās pašas ledus grūtības visās jūrās, izņemot Kluso okeānu, tāpat arī lielie vēji, vētras un taifūni. Pavasarī – biezās miglas. Vasarā biežāk jauks, skaists laiks.
Šī paša gada maijā sakarā ar atgriešanos Rīgā iesniedzu pārvaldē lūgumu, lai mani atlaiž no darba. Galvenais iemesls jau bija tas, ka mana meita Karīna Kamčatkas klimatā slikti jutās (ārstu ieteikumi). Taču ne man, ne sievai Ārijai nebija ienācis prātā, ka Latvijā klimats ir ļoti līdzīgs kā Kamčatkā, vienīgā atšķirība, ka Latvijā ziema ir īsāka. Varbūt vēl arī tas varēja iespaidot bērna veselību, ka Kamčatkas atmosfērā skābekļa daudzums esot mazāks, nekā cilvēkam vajadzīgs. Taču šo faktu mēs zinājām tikai no pagrīdes datiem, jo oficiāli par to neviens nerunāja un nerakstīja.
Tralerflotes bāzē man solīja, ka tūlīt iedos valsts dzīvokli un kuģi pēc paša izvēles, lai tikai es nebraucot projām. Taču tā kā mēs ģimenē bijām nolēmuši aizbraukt, tad es no visiem labumiem atteicos un savu lūgumu atstāju spēkā. Baba Duņa arī centās mūs pierunāt palikt, mēs pie viņas dzīvojām jau trešo gadu un bijām saraduši gandrīz kā ģimenes locekļi.
Jūnijā beidzot viss bija iepakots un konteinerā nosūtīts uz Rīgu. Paši dažas naktis pārgulējām viesnīcā Kamčatkā, atvadījāmies no visiem paziņām, kā jau kārtīgiem jūrniekiem pienākas, un tad ar pasažieru kuģi devāmies uz Vladivostoku. Nolēmām braukt ar kuģi un no Vladivostokas ar vilcienu uz Rīgu, lai meita Karīna un dēls Arno apskatītu visu Sibīriju un Krieviju. Lidojot ar lidmašīnu, neko no augšas neieraudzīsi. Vladivostokā uzturējāmies divas dienas, tālāk Habarovskā un Baikāla stacijā vienu dienu.
Vispār jau Tālo Austrumu un Sibīrijas skaistumu vasaras laikā grūti aprakstīt. Piemēram, kaut vai pīpenes, magones un citas puķes, kuras pie mums ir pavisam mazas, salīdzinot ar tām, kas aug Sibīrijā un arī Kuriļu salās. Tā kā neesmu speciālists, varu tikai redzēt un priecāties, bet visu to pastāstīt man ir grūti. Man ļoti patīk lauki, meži, upes, ezeri un jūras, bet lielas pilsētas ar cilvēku bariem uz ielām ir nepanesamas.
Pēc divu nedēļu ceļojuma uz riteņiem beidzot nokļuvām Rīgā. Paviesojāmies Bauskā pie sievas radiņiem, pēc tam Krustpilī «Daugavsalā » pie mana tēva un mātes. Visās vietās, protams, vajadzēja «atzīmēties» kā pienākās kārtīgam jūras vilkam, par kādu es sevi jau uzskatīju. Taču pēc mēneša pļēgurošanas sāka jau apnikt, nauda arī stipri ātri izsīka, tāpēc sāku domāt par darbu. Apstaigāju tirdzniecības floti, refrižeratoru floti, vairākus zvejas kolhozus, taču – bez panākumiem. Ne kapteinis, ne stūrmanis nevienam nebija vajadzīgs. Beidzot sarunāju darbu jūrskolā par jūrniecības darba mācības instruktoru un takelāžas kabineta vadītāju. Alga – 120 rubļu mēnesī. Maz. Bet ko lai dara, jāstrādā un jāpelna naudiņa, lai izdzīvotu.
Dzīvokļa rinda arī sen jau bija garām, bet tagad solīja dzīvokli pēc 2-3 gadiem. No sākuma dzīvoju Tēriņu ielā pie radiem, pēc tam Āgenskalna rajonā, pagaidu istabiņā. Divistabu dzīvokli Ķengaragā saņēmu tikai pēc trim gadiem.
Skola piederēja Rīgas kuģniecībai, tur mācīja nākamos matrožus un motoristus tirdzniecības flotei. Jūrskolas vajadzībām nopirka mācību kuteri «Daugava», uz kura es biju arī par kapteini. Tas bija mans papildu amats jūrskolā, tikai bez algas. Bet tas jau nekas, toties bija iespēja vasarā mājās pateikt, ka ar kursantiem braucu jūrā. Bet paši savācām jautru kompāniju un pa Daugavu uz leju līdz pieņemšanas bojai, pēc tam pa jūru uz Lielupi un tad pret straumi apmēram 20 kilometrus. Pēc tam krastā pie ugunskura, un prieki 24 stundas. Tad atgriezāmies Rīgā un pēc brauciena «jūrā ar kursantiem» izgulējām paģiras, un tad – atkal melnās darba dienas.
Tādā veidā jūrskolā nostrādāju vienu gadu, līdz 1967. gada 1. augustam. Vēlāk ar mana drauga un skolasbiedra Miķeļa Elsberga ieteikumu augustā mani pieņēma Rīgas refrižeratoru flotes bāzē par otro stūrmani. Paldies Dievam un paldies manam draugam par to, ka tiku atkal uz kuģiem, jo krasta darbs man galīgi nebija pa prātam.
(Turpmāk vēl)
Iepriekšējais stāsts lasāms šeit – vētras sekas un piedzīvojumi taigā