(19. turpinājums)
Avots: Marine Traffic: https://www.marinetraffic.com/en/photos/of/ships/shipid:953746/ships
Pēc šī reisa atgriezās pastāvīgais 2. stūrmanis, tāpēc 1967. gada jūlija beigās mani norīkoja par 2. stūrmani uz ražošanas refrižeratoru «Sarma». Kapteinis direktors šeit bija Nikolajs Karpovs un vecākais palīgs Konstantīns Gailišs.
Kapteinis bija savdabīgs cilvēks, viņam patika arī iedzert un vienmēr bija iemīlējies kādā meitenē. Vecākais palīgs Kostja bija ļoti labs un kārtīgs cilvēks, beidzis Rīgas un Ļeņingradas jūrskolas. Vienīgi komisārs gan bija šausmīgs draņķis. Viņam uz kuģa bija arī savi «stukači». Ja viņš noķēra kādu uz kuģa iedzērušu vai arī nakts laikā kādu sievietes kajītē, tad šis cilvēks parasti tika zem komisāra tupeles, un viņš parasti to izmantoja kā ziņotāju par visiem pārējiem. Kā mēs vēlāk uzzinājām, tad šis komisārs esot nodevis čekai vairākus virsniekus, kuri tika ieslodzīti uz 10 – 15 gadiem par politiskiem noziegumiem, t.i., par mēles palaišanu.
Šeit es ļoti sadraudzējos ar vecāko elektromehāniķi Voloģu Sevijevu (armēni). Vakaros manā kajītē rīkojām tējas dzeršanu un ēdām jēlu liellopu gaļu ar melnu maizīti un sīpoliem, kuģa ārsts gan mūs bāra un baidīja par jēlās gaļas ēšanu. Taču mēs šo prieku nepārtraucām un iemācījām arī kapteini ēst šādas sviestmaizes. Visi komandas locekļi sardzē stāvēja pa 8 stundām diennaktī, bet pēc dienas 4 stundu sardzes katram bija jāiet uz 4 stundām tā saucamajā apakšsardzē uz cehu un jāpalīdz zivju apstrādē. Arī kapteinis gāja uz šo papildu darbu. Protams, jo vairāk zivju apstrādājām, jo vairāk arī nopelnījām. Tāpēc jau darba uz kuģa bija pietiekoši daudz. Taču atradām arī laiku, lai kādreiz ierautu pa šņabītim atslodzei. Protams, tādos svētkos kā Jaunajā gadā, 1. maijā vai 7. novembrī parasti kuģi nolikām uz enkura, un tad visai komandai oficiāli tika klāts svētku galds. Par šādām svinībām jau arī krasta priekšnieki aizmiedza acis un neko neteica, ja svētki noritēja bez ārkārtējiem notikumiem. Ja nu kaut kur notika kautiņš vai kaut kas tamlīdzīgs, tad par to bija jāatbild kapteinim, vecākajam palīgam un komisāram. Parasti jau tādas lietas centās noslēpt un ārpus kuģa neizpaust.
Pēc pusgada K. Gailišs aizgāja strādāt uz cita kuģa par kapteini un mani uz «Sarmas» iecēla par vecāko kapteiņa palīgu. 70. gada pavasarī uz kuģa gadījās nelaime – Baltijas jūrā viens no zivju apstrādes matrožiem, neievērojot aizliegumu, bija mēģinājis uz slīdošas lentas, pa kuru no ceha uz kravas rūmēm nogādā zivju produkciju, aizbraukt uz 2. kravas rūmi. Taču pusceļā bija aizķēries ar galvu griestos un lauzis trešo kakla skriemeli. Viņu steidzīgi nogādājām Ventspils slimnīcā, kur tas pēc 3 dienām nomira. Kapteinis Zaicevs tikko dažas stundas atpakaļ bija pieņēmis kuģi no Karpova. Komisārs uzreiz saslima un aizbrauca uz krastu, lai par notikušo nelaimes gadījumu tiktu vaļā no atbildības. Man kā vecākajam kapteiņa palīgam bija jāvada izmeklēšanas darbi un jāraksta milzum daudz papīru iesniegšanai arodbiedrību iestādēs un prokuratūrā.
1970. gada jūnijā mani pārcēla darbā par vecāko kapteiņa palīgu uz peldošā bāzes kuģa «Vilis Lācis». Komandā šeit bija 180 cilvēku, un vecākā palīga darbs bija īsts suņa darbs, lai daudzmaz uzturētu disciplīnu. Zivju apstrādes matroži vismaz puse bija sievietes, un ar viņām uzturēt kārtību uz kuģa bija ļoti grūti. Lielākoties strādājām pie centrālās Āfrikas krastiem. Vistrakāk jau bija tas, ka uz kuģa nebija kondicionēta gaisa sistēmas, tāpēc kajītēs bija ļoti karsts un, kaut arī iluminatori bija ciet ar divkāršu marli, taču dažādi knišļi tāpat tika cauri un nežēlīgi «ēda» cilvēkus. Kapteinis direktors uz šī kuģa bija Onučins, kurš visus reisus tikai pļēguroja un sadzīvoja ar apkopēju. Atrodoties Rīgas ostā, man tas vienmēr bija jāglābj no viņa sievas, kura nāca uz kuģi vecākā milicijas leitnanta formā un centās sameklēt to apkopēju, par kuru jau kāds «labvēlis» bija pastāstījis. Ar Onučinu mēs mācījāmies kopā Jungu skolā un Rīgas jūrskolā. Brīvajā laikā viņš vienmēr sauca mani pie sevis pakavēt laiku pie pudeles. Tādēļ bieži centos no viņa noslēpties kaut kur kuģa aizmugurē virsbūves kajītēs pie laborantēm.
Kuģa aizmugures kajītēs dzīvoja kādas 10 meitenes, ar kurām es nekādi netiku galā. Kad pie borta zivis nodod zvejas kuģi, tad otrais stūrmanis parasti saņem kuģim produktus un sauso vīnu. Kad no kuģa zivis bija izkrautas, otro stūrmani parasti nevarēja sameklēt un nosūtīt atpakaļ uz savu kuģi. Tad man ar pāris mūsu matrožiem bija jāiet uz pakaļgalu un no zināmajām kajītēm jāvelk ārā no gultas otrinieks, kurš meitenei ir samaksājis naudā vai graudā un pie tam vēl to sievišķi piedzirdījis. Parastā sieviešu cena bija viens ārzemju lietussargs par stundiņu prieka. Tādā veidā daudzas bāzes kuģa meitenes reisu laikos piepelnījās blakus oficiālajai algai. Un te nu neviens komisārs nebija spējīgs ievest kārtību. Sevišķi grūti mums bija tikt galā ar bāzes kuģa ekspedīcijas priekšniekiem, jo vīna viņiem vienmēr bija pietiekoši, bet kur jau vīns, tur arī sievietes. Tādēļ sievieši bieži neizgāja laikā uz darbu, jo aizkavējās ekspedīcijas priekšnieku gultās.
Tādā veidā uz šiem bāzes kuģiem kādreiz tiek izstrādātas tādas lietas, kam normāls cilvēks pat nevar noticēt. Ar vienu vārdu, šos bāzes kuģus varētu mierīgi nosaukt par vienu lielu peldošo bardaku.
Un tā kā vecākais kapteiņa palīgs ir atbildīgs par kārtību un disciplīnu uz kuģa, tad varat iedomāties, ka viņam ir tas vistrakākais suņa darbs. Lai gan es nekāds izvirtulis nebiju, taču divas jaukas sievietes man tomēr uz kuģa bija, kur varēja brīvajā brīdī aiziet un izklaidēties un noņemt stresu.
1972. gada decembrī mani aizsūtīja uz peldošo bāzi «Rīga» par vecāko kapteiņa palīgu, kur līdz 1973. gada martam nostrādāju tepat Baltijas jūrā.
(Turpmāk vēl)
Iepriekšējais stāsts lasāms šeit – Darbs uz peldošā bāzes kuģa
*Konstantīns Gailišs (1937 – 2005). Tālbraucējs kapteinis.1959.gadā beidzis Rīgas jūrskolu un 1967. gadā Admirāļa S. Makarova Ļeņingradas Augstāko inženieru jūrskolu. Jūrnieka gaitas uzsāka 1959. gadā, kad sāka braukt uz Latvijas Ekspedīcijas zvejas pārvaldes kuģiem par kurinātāju, matrozi, bocmani, kā arī par kuģa kapteiņa 4., 3., 2. palīgu. No 1967. gada strādāja Rīgas Refrižeratorflotes bāzē, bija tās kuģu kapteiņa vecākais palīgs. 1973. gadā tika iecelts par transporta kuģa “Ostrov Beringa” kapteiņdirektoru. Pēc tam šajā amatā bija arī uz zvejas peldošajām bāzēm “Rīgas Jūrmala”, “Roberts Eihe”, transporta kuģiem “Ostrov Mednij”, “Bereg Baltiki”. No 1992. gada līdz 1994. gadam bija Rīgas ostas kapteinis. Pēc tam strādāja dažādos amatos Latvijas Jūras administrācijā.