(22. turpinājums)
Dokā kuģim nogrieza visas metāla lanckas no saplacinātā kuģa priekšgala un piemetināja metāla plāksni, uz pīķa pierīkoja divus pagaidu enkurus ar visām ierīcēm, lai tādā veidā paši ar savu gaitu varētu atgriezties Rīgā.
Kapteinis Oļegs Prokofjevs nekādu komandējuma naudu nepieprasīja no Rīgas režiratorabāzes, un tā mēs visi brīvo laiku kavējām sētā ar tukšu kabatu. Taču ierindas sastāvs matroži un motoristi bieži tika redzēti iedzēruši un piedzērušies. Tajā pašā laikā no kuģa pazuda gandrīz visas bronzas detaļas, ko tikai varēja noskrūvēt un aiznest. Pazuda arī daudz kaprona tauvu kuģa pietauvošanai un babīts mašīnu remontam. Šādas lietas spāņi no jūrniekiem labprāt iepirka suvenīru izgatavošanai. Protams, gandrīz par velti vai par dažām brendija pudelēm.
Tā kā kapteinis neņēma vērā mūsu (stūrmaņu) domas, tad visi avārijas notikuma dokumenti tika sastādīti ļoti nepareizi, galvenokārt tā, kā bija ieteicis komisārs Jevgeņijs Savinskis. Taču pēc pusotra gada Londonas arbitrāžas tiesā abu kuģu vaina tika noteikta vienāda. Tādā veidā zaudējumi bija abām pusēm.
Kad bijām beiguši salauztā kuģa priekšgala aizmetināšanu ar tērauda plāksnēm un devāmies uz Rīgu, tad daudzi pretimnākošie kuģi centās turēties no mums tālāk, jo bija jau grūti saprast, kas tas ir par spokainu peldošu šķūni. Un, droši vien, viņi par mums domāja, ka ejam ar pakaļu uz priekšu vai arī ar priekšu atpakaļ.
Rīgā mums otrajā kravas rūmē iekārtoja preservu cehu un izdzina Baltijas jūrā pieņemt zivis no zvejas kuģiem, kamēr Vācijā izgatavo jaunu kuģa priekšgalu. Šeit 2 mēnešu laikā mēs plānu izpildījām par 2 %, jo zvejas kuģi pie tāda spoka baidījās nākt klāt, lai nodotu zivis. Pēc tam atkal atnācām uz Rīgu, nokomplektējām ekipāžu un devāmies uz Ķīli remontā.
Dokā nostāvējām divas nedēļas, līdz jaunais priekšgals bija pievienots kuģim. Kamēr stāvējām dokā, kuģa kambīze nestrādāja un ēst vajadzēja iet uz pilsētas kafejnīcām. Viens otrs no naudas žēlotājiem pirka produktus veikalā un ēda sausu barību, piedzerot tējiņu. Tā viena apkopēja lielījās, ka esot atradusi veikaliņu, kur varot nopirkt lētus konservus. Kad vīri bija apskatījuši tās kārbiņas, izrādījās, ka meitene ēdusi lētus suņu konservus. Taču ko var darīt, ja cilvēks zina tikai krievu valodu.
Pirms reisa mums uz kuģi par elektroradionavigatoru bija nozīmēts biedrs Kanaļcevs. Viņš bija ārzemju kadru nodaļas priekšnieks (čekas pilnvarotais). Mēs jau sapratām, ka viņš nav atsūtīts uz kuģi strādāt, jo tāda amata mums nebija.
Reiz es un refrižeratormehāniķis Siders pēc vakariņām pilsētā bijām paņēmuši pa vienam brendijam un vakarā nolēmām mazliet «iekniebt». Kad 0,7 l jau bijām izdzēruši, nolēmām pieklauvēt pie sienas, kur blakus kajītē dzīvoja mūsu čekists Kanaļcevs, un ielūgt arī viņu nobaudīt malciņu brendija. Pēc tam, kad trijatā bijām izrāvuši arī otro 0,7 1, Kanaļcevs no savas kajītes atnesa pusstopu un teica, ka viņam esot vēl puskaste, uz Rīgu jau atpakaļ nevedīšot. Tādā veidā ap 2 naktī jau bijām trijatā «iekāvuši» vēl trīs šņabjus. Un tagad jau iegribējās uzvilkt kādu klusu dziesmiņu. To arī darījām. Taču, kad sākām pilnā rīklē aurot «Sumel kamiš, ģerevja gnuļis», kāds pieklauvēja pie durvīm. Kad Siders durvis atvēra, tur stāvēja komisārs Savinskis, bet, ieraudzījis Kanaļcevu, nozuda atpakaļ.
No rīta komisārs par notikušo dziesmu vakaru neteica ne vārda, arī kapteinis Volodins par to vai nu klusēja, vai arī neko nezināja. Viņš jau parasti gulēja kopā ar kādu iepriekš noskatītu sievieti, un viņam nebija vajadzības klausīties nakts dziedāšanā. Pēc 3 nedēļu remonta no Ķīlēs atgriezāmies Rīgā un sākām gatavot kuģi nākamajam reisam.
(Turpmāk vēl)
Iepriekšējais stāsts lasāms šeit – sadursme