(25. turpinājums)
Daudzi tirdzniecības flotes jūrnieki pat aptuveni nesaprot to darbu, ko veic cilvēki zivsaimniecības flotē. Pat daudzi tankkuģi ne vienmēr saprot, kā var padot tauvu uz bāzes kuģa aizmuguri biezā miglā, bez redzamības, ja pie labā borta stāv divi zvejas kuģi un nodod zivis, bet pie kreisā borta transporta kuģis pieņem gatavo produkciju. Taču tas ir nepieciešams un ir jādara, kaut arī bieži vien ar krietnu risku par kuģa un cilvēku drošību.
Bet tagad atgriezīšos atpakaļ uz kuģa «Salna» Baltijas jūrā. Man bija ļoti iepatikusies veļas pārzine Natālija. Vēlāk tehnologs un viņa draudzene mani ar Natāliju iepazīstināja. Un tad 1980. gada 19. augustu mēs abi sākām uzskatīt par savu kopdzīves sākumu. Ar bijušo sievu Āriju bija nopietnas nesaskaņas, par kurām es negribu runāt, un vēlāk mēs izšķīrāmies mierīgi un bez pretenzijām. Līdzīgas situācijas bija ļoti daudzu jūrnieku ģimenēs, kuri varēja būt mājās tikai atvaļinājuma vai brīvdienu laikā.
Ar Natāliju uz kuģa dzīvojām slepenībā, kaut gan no cilvēkiem jau to noslēpt nevar. Galvenais, ka fakts bija jāslēpj no krasta priekšniecības, jo citādi noteikti izšķirs. Padomju Savienībā uz kuģiem nedrīkstēja strādāt vienlaicīgi sieva un vīrs vai arī cilvēki, kuri ir iemīlējušies. Slēpto prostitūciju jau piedeva, bet normālu iemīlēšanos gan ne.
1981. gada 31. martā pēc brīvdienām mani norīkoja uz refrežiratorkuģa «Pārsla». Es personāla daļā pieprasīju norīkot arī Natāliju pie mums par oficianti komandējošā sastāva kopkajītē. Un tad mēs devāmies uz Atlantiju, Centrālās Āfrikas valsts Sjerraleones ūdeņiem. Šeit ņēmām zivis no nelieliem zvejas kuģīšiem, saldējām un 2-3 reizes mēnesī nodevām transporta kuģiem izvadāšanai pa Āfrikas ostām. Šis ir Āfrikas rietumu krasta subtropiskais rajons. Ostā Frītaunā (tā ir arī Sjerraleones galvaspilsēta) iznāca būt daudzas reizes. Pašai pilsētai tuvumā ir biezi džungļi. Un tā jau arī jābūt. No saules lēkta līdz rietam debess parasti ir skaidras, liels karstums un ļoti mitrs gaiss. Tā kā uz kuģa kondicioniera sistēmas nebija, tad atvēsināties arī nebija iespējams citādi, kā tikai nelielā pašu ierīkotā baseinā. Pēc saulrieta uzreiz kļuva ļoti tumšs un uz 2-3 stundām katru dienu lija milzīgas lietusgāzes. Tajā pašā laikā sacēlās vēja brāzmas līdz 20 m/sek (8-9 balles), kādreiz arī vairāk. Vienlaicīgi arī stipri zibeņoja. Pēc pusnakts atkal viss noklusa un laiks noskaidrojās. Tā tas turpinājās katru dienu. Pēc 6 mēnešu reisa Frītaunā nodevām zivis, iekrāvām no peldošās bāzes citu produkciju un devāmies mājās. Pa ceļam iebraucām Kanāriju salās Santakrusas de Tenerifes ostā uz trim dienām uz tā saucamo atpūtu, lai notērētu reisa laikā nopelnīto valūtu. Komandas locekļi vakaros atpūtās pie brendija glāzes, bet dienās skraidīja pa veikaliem un tirgiem, lai atrastu, kur ko lētāk nopirkt. Es tirgū Natašai nopirku milzīgu rožu pušķi. Vispār jau tirgū tur viss bija ļoti lēts. Vienīgi žēl, ka dabūjām atstāt slimnīcā komisāru Konavalovu. Tāds komisārs jau pie mums gadījās desmit gados vienu reizi. Viņš bija bijušais kara lidotājs (majors), cilvēki viņu ļoti ieredzēja, bet pret «stukačiem » viņš izturējās nežēlīgi, pat līdz fiziskai iespaidošanai. Draņķa cilvēkam viņš varēja arī iegāzt pa purnu. Viņa nierakmeni slimnīcā dabūja ārā bez operācijas, un pēc 2 nedēļām ar citu kuģi viņš devās uz Rīgu.
Pēc Kanāriju salām atgriezāmies Rīgā bez kaut kādiem sevišķiem notikumiem. Tikai man bez komisāra bija grūtāk, jo vajadzēja nodarboties ar šifrēšanu pašam. Visus pārskatus par darbu un dažas citas lietas nedrīkstēja nosūtīt radio atklātā veidā, jo tas esot «slepeni» un viss jāšifrē.
(Turpmāk vēl)
Iepriekšējais stāsts lasāms šeit – dažādi piedzīvojumi un darbs uz Salnas