(32. turpinājums)
Mani ievietoja palātā kopā ar vācieti, kurš neprata angliski, bet es ļoti slikti runāju vāciski, taču kaut kā jau sapratāmies. Kauns jau bija vācieša priekšā par mūsu slimnīcu, jo ēdināja mūs visus vienreizēji slikti. Nataša katru dienu nesa mums abiem pusdienas. Atkal katru dienu deva dažādas tabletes, taču šoreiz dzēru tikai sustaku, bet visas pārējās metu ārā miskastē. Tādā veidā visu mēnesi nebija nevienas sirdslēkmes. Pēc mēneša mani atkal nosūtīja uz Jaunķemeru sanatoriju. Pēc tās norīkoja uz ārstu komisiju un «piesprieda» 2. grupas invaliditāti uz mūžu. Tā kā nu es biju kļuvis par pensionāru- invalīdu, tad ar strādāšanu jūrā arī bija cauri. Pensiju nozīmēja 120 rbļ. mēnesī. Iedeva izziņu, ka varu strādāt vieglu kancelejas darbu, turklāt tikai dienā, kreisajā rokā nest 3 kg smagumus, bet labajā 8 kg. Nedzert, nepīpēt, ieturēt stingru diētu. Vienīgais labums, ka visos virszemes sabiedriskajos transportos varēju braukt par brīvu. No kompartijas uzreiz izstājos, jo tāpat jau jūrā vairs nelaidīs. Tas jau arī bija vienīgais iemesls, kāpēc biju kompartijā.
Mūsu refrižeratorfloti apvienoja ar tralerfloti, sāku strādāt bāzē par flotes kapteini, bet no 1990. gada decembra, pēc draugu ieteikuma, par vecāko speciālistu Latvijas Zivsaimniecības ministrijā. Ministrs bija mans bijušais kapteinis Gunārs Zakss.
Šoreiz, kad biju uz pārrunām pie ministra, Zaksa kungs ar mani runāja tīrā latviešu valodā, nevis kā toreiz vecos laikos, krieviski. Personāla daļas vadītāju Gunāru Ozoliņu ministrs bija brīdinājis, lai pārbauda, vai Stimbāns stipri nedzer šņabi, kā tas esot bijis agrāk.
Ministrijā dežurēju tieši tajā naktī, kad omonieši ieņēma radio ēku Doma laukumā un citas Rīgas iestādes. Ugunis man telpās bija izdzēstas, un tad varēju novērot omoniešu skraidīšanu pa Vecrīgas ielām un šaudīšanos. Redzēju, kā viņi vadāja pa ielu kaut kādus cilvēkus ar gaisā paceltām rokām.
Šai vietā nostrādāju līdz brīvās Latvijas pasludināšanai. Beidzot Zivsaimniecības ministriju likvidēja, nodibināja Jūras lietu ministriju, pārcēlāmies uz bijušo «Latribprom» ēku, par ministru tika iecelts Dancbergs (bijušais zvejnieku kolhoza priekšsēdētājs).
Biju arī starp tiem, kas sāka aprēķināt un zīmēt valdībai Latvijas, Igaunijas, Lietuvas un Zviedrijas pirmās jūras robežas un ekonomiskās zonas. Bet vēl joprojām šīs robežas ir palikušas par starpvalstu strīdus ābolu. Jūras lietu ministrijā nostrādāju līdz 1992. gada 1. aprīlim. Pēc tam par direktoru SIA «Sailor», kuru faktiski nodibināja Boriss Jeļizarovs ar savu dēlu Vadimu. Mani un kapteini Igoru Goronoviču viņš pierunāja pastrādāt kopā ar viņu, arī pamatkapitālu iemaksāja Jeļizarovs, jo man un Goronovičam nebija tik daudz naudas. Gāja jau diezgan labi, refrižeratorflotē pirkām zivis, sūtījām uz Poliju un no turienes saņēmām cukuru bartera veidā. Cukuru tad Rīgā pārdevām par skaidru naudu. Ar katru dienu mūsu sakari paplašinājās, un firma, respektīvi, Jeļizarovs, kļuva arvien bagātāka. Pēc pirmā kopdarbības gada ar lielām mokām izspiedām no viņa dividendes 2000 dolāru apmērā. Beidzot 1993. gada vidū Jeļizarovs man un Igoram ieteica atteikties no mums pienākošās daļas un solīja katru gadu dividendes pēc viņa paša personīgajiem aprēķiniem. Mēs ar Igoru atteicāmies, pieprasījām mums pienākošos 1/4 daļu un no 1993. gada 1. septembra oficiāli no firmas izstājāmies. Protams, mēs sev atpakaļ dabūjām tikai kādu desmito daļu no tās summas, kuru oficiāli varējām pierādīt. Tā arī beidzās mana un Igora komercdarbība. Laikam jau neesmu dzimis, lai kļūtu bagāts.
Gadiņu neoficiāli abi ar Igoru pastrādājām zivju veikalā «Korallis», kamēr mūsu nelielā naudiņa izsīka, nevis pieauga.
Tad no 1994. gada augusta aizgāju strādāt par Rīgas ostas kontroles un glābšanas dienesta inspektoru pie ostas kapteiņa Konstantīna Gailiša. Darbs jau labs – 24 stundas dežūra, pēc tam 3 diennaktis brīvas. No sākuma bijām Rīgas Tirdzniecības ostas teritorijā, pēc tam mūs pārcēla uz Eksporta ielu 6.
(Turpmāk vēl)
Iepriekšējais stāsts lasāms šeit – atmiņas no Angolas