2019. gada 14. oktobra naktī mūžībā aizgāja kapteinis Imants Vikmanis. Godinot viņa piemiņu, LJS mājaslapā tiek publicēta 2011.gadā ierakstītā Anitas Freibergas saruna ar kapteini. Lai viņam plašs kuģojums mūžības jūra.
Mirklis, kad redzams horizonts
Ar kapteini Imantu Vikmani satiekamies dzestrā februāra dienā Rīgā, Tallinas un Tērbatas ielas stūrī. Es kapteini uzaicināju uz sarunu, viņš savukārt mani aicināja uz mazu kafejnīciņu, lai pie pusdienām izstāstītu savu dzīves gājumu. „Šajā namā esmu dzīvojis,” Vikmanis norāda uz pelēku piecstāvu namu turpat Tērbatas ielā. „Kad mācījos jūrskolā, dzīvoju pie sava tēva brāļa Elmāra Vikmaņa.” Kapteinis ir galants, atver durvis, pasūta pusdienas, bet tas nekādā gadījumā nav uzspēlēts manierīgums, šāda izturēšanās ir viņa būtība. Profesionāls, nosvērts, elegants, izturēts – varu turpināt līdzīgu apzīmējumu uzskaitīšanu, kas piederētos manam sarunu biedram, bet esmu pārliecināta, ka kapteinis Vikmanis, mazliet piešķiebis galvu, nedaudz pievēris acis ar atturīgu smaidu man teiktu: „Nu, jau pietiks!” Sarunas sākumā viņš brīdina, ka nav no runātājiem, es atsaku, ka esmu gatava klausīties arī viņa klusēšanā.
Tieši tā notiek, kad uzdodu jautājumus par LK pēc uzņēmuma privatizācijas. Šķiet, šo laiku kapteinis Imants Vikmanis nevēlas atcerēties un par to runāt, tāpēc ieskatījos jau savulaik publicētās intervijās.
Par ko negribas runāt
1998. gadā kādā intervijā laikrakstam „Jūras Vēstis” I. Vikmanis, jautāts par Kuģniecības privatizāciju, atbildēja: „Uz šo procesu raugos ar lielām bažām, jo tas skar visu LK tālāko likteni. Kā zināms, LK ir nozīmīgākā Latvijas jūrniecības sastāvdaļa, bez tās Latvija kā jūras valsts pārstātu eksistēt. LK privatizācijas pamatnostādnes paredz, ka pēc privatizācijas valsts rokās paliks niecīga daļa no milzīgā LK pamatkapitāla. Līdz ar to Latvijas valdība izlaidīs no savām rokām LK vadības grožus. Daži procenti akciju nedos valstij iespēju vadīt Kuģniecības darbību un gūt vērā ņemamu peļņu. Ar niecīgu akciju paketes turētāju neviens nerēķināsies. Pēc šādas privatizācijas Latvijas valdība varēs vienīgi ieskatīties bilancē vai kādā citā dokumentā, bet nopietni ietekmēt ražošanu – vairs ne. Tomēr atpakaļceļa vairs nav. Lai gan principā esmu par privatizāciju, tomēr uzskatu, ka valsts stratēģiskos uzņēmumus, tajā skaitā LK, „Latvenergo” kādu laiku varēja likt mierā.” Bet uz jautājumu, vai LK privatizācija nebūs milzīgas peļņas iespējas dažiem savtīgiem biznesmeņiem, kapteinis toreiz teica: „Neesmu svešā kabatā naudu skaitījis. Taču skaidrāks par skaidru: privatizēt tādu milzeni kā LK tomēr nav tas pats, kas privatizēt aptieku vai frizētavu. LK privatizāciju tomēr vajadzētu vēl un vēl pārdomāt, meklējot izdevīgākos variantus.”
Jo vairāk šāds atgādinājums bija vietā, ja atceramies, ka deviņdesmito gadu sākumā LK bija tas uzņēmums, kas valsts kasē ienesa aptuveni deviņdesmit procentus no visiem ārvalstu valūtas ieņēmumiem, un uz kopējā fona tas bija ļoti bagāts un iekārojams uzņēmums. Deviņdesmito gadu beigās kapteinis Vikmanis mēģināja ieskicēt nākotnes vīzijas un pievērst uzmanību faktam, ka būs personas, kuras no šādas privatizācijas paņems ātru naudu, patiesībā izputinot mūsu valsts vienu no lielākajām bagātībām.
Tagad I. Vikmanis saka: „Es varēju būt miljonārs, bet nauda mani nekad nav interesējusi. Varbūt ne gluži tik kategoriski, bet naudai manā skatījumā ir tik daudz vērtības, lai cilvēks varētu būt brīvs savās darbībās. 1991. gadā, kad viss mūsu valstī mainījās, kļuvu par LK direktora Pētera Avotiņa pirmo vietnieku, jo atteicos kļūt par direktoru, kā tolaik bija nolemts. Visus nozīmīgākos jautājumus apspriedām kopā un kopīgi pieņēmām uzņēmumam svarīgus lēmumus. Bija vairāki gadījumi, kad Pēteris savā jaunības maksimālismā bija gatavs noslēgt manuprāt šaubīgus darījumus, no kuriem es, savā pieredzējuša cilvēka apdomīgumā, viņu atturēju. Daudzi vainoja Avotiņu, ka viņš izsaimnieko kuģniecību, bet tā nav taisnība, ja viņš to būtu izdarījis, tad tagad sēdētu cietumā. Mūsu jūrniecības darbinieki, neizprazdami starptautisko jūrniecības jurisdikciju, ļoti aktīvi kritizēja LK kuģu reģistrēšanu zem tā sauktajiem lētajiem karogiem, kas patiesībā ir vispārpieņemta starptautiska prakse. Cilvēki, kuri mūs nosodīja tajos pašos Jūrniecības savienības saietos, nezināja daudzas lietas un likumsakarības, tāpēc to, ka mani lamāja, uztvēru ļoti mierīgi, jo katram cilvēkam visu izskaidrot nevarēju un arī nesaskatīju vajadzību.”
Protams, lētie karogi nebija lielākā nelaime, kas varēja notikt un arī notika ar „Latvijas kuģniecību”.
Pēc ilgu gadu asiņainām kaujām 2002. gadā LK beidzot tika privatizēta. Par tās prezidentu pret paša gribu kļuva I. Vikmanis, kurš pēc pāris šajā amatā nostrādātiem gadiem teica: „Vēl arvien daudziem neviļus izsprūk – mūsu „Latvijas kuģniecība”, tāpēc vēlos atgādināt, ka no 2002. gada 6. jūlija tā ir privāta kompānija, publiska akciju sabiedrība ar diezgan daudziem īpašniekiem, no kuriem lielākā ir „Ventspils nafta”, nemaz nerunājot par vienas personas akcionāriem, kuru skaits sniedzas sešos tūkstošos.”
2003. gadā tika pieņemta LK attīstības koncepcija, kas paredzēja flotes atjaunināšanu ar moderniem kuģiem, bet 2005. gadā akciju sabiedrībā „Latvijas kuģniecība” sākās tāds kā karš tēva pagalmā ar visai vētrainiem apvērsuma mēģinājumiem, kad par likumīgām sevi uzskatīja divas LK valdes. Pēc dažādām peripetijām LK prezidenta un valdes priekšsēdētaja krēslā palika Imants Vikmanis, kurš toreiz paziņoja, ka bijušie valdes locekļi ir atcelti un atstādināti arī no vadītāju pienākumu veikšanas, jo viņi prezidenta slimības laikā pieņēmuši pretlikumīgus lēmumus. Imants Vikmanis uzsvēra: „Koncerna pozitīvie finanšu rezultāti vēlreiz apliecina, ka, konsekventi realizējot LK stratēģijā izvirzītos mērķus, kopā ar saliedētu un profesionālu komandu mēs varam gūt panākumus. Tuvāko gadu laikā saņemsim četrpadsmit jaunus tankkuģus – tas ir garants uzņēmuma ilgtermiņa nākotnes attīstībai un konkurētspējas saglabāšanai, ko novērtē arī mūsu sadarbības partneri.”
Tā arī notika: laikā no 2002. līdz 2007. gadam LK uzbūvēja 14 jaunus tankkuģus, bet 2007. gada 1. novembrī „Latvijas kuģniecības” valdes priekšsēdētāju Imantu Vikmani atbrīvoja no amata, un viņš kļuva par jaunievēlētā priekšnieka Imanta Sarmuļa padomnieku. Toreizējais LK padomes priekšsēdētājs Uldis Pumpurs izteica pateicību Imantam Vikmanim par uzņēmuma vadībā nostrādātajiem gadiem: „Laikā, kad mēs uzņēmumu pārveidojām par modernu un mūsdienu prasībām atbilstošu kuģošanas kompāniju, atjaunojot floti un pilnveidojot darba procedūras, patiešām milzīgs bija Imanta Vikmaņa personīgais ieguldījums. Ņemot vērā I. Vikmaņa profesionālās zināšanas un ilggadējo darbu kuģošanas sfērā, viņa padomdevēja pieredze noderēs jaunajam uzņēmuma vadītājam.”
Kas tagad notiek LK, neviens īsti nevar tikt gudrs. Nepārtrauktas cīņas un varas maiņas plosa vēl it kā dzīvo LK miesu. „Latvijas kuģniecībā”, kas līdz 1991. gadam bija „Latvijas jūras kuģniecība”, kapteinis Vikmanis visdažādākajos amatos nostrādājis 49 gadus un jautāts, ko tagad domā par LK, tikai nosaka: „Nožēlojami. Pat pēc privatizācijas, kad flotes atjaunošana paņēma lielu naudu, mūsu vidējā peļņa bija četrdesmit, piecdesmit un pat sešdesmit miljoni gadā. Tagad LK nonākusi četrdesmit miljonu lielos zaudējumos! To vajag mācēt!”
Par sapņiem un cilvēkiem
Ja tik sāpīgas atziņas, vai kapteinis Vikmanis ar gandarījumu var domāt par savu darba mūžu šajā uzņēmumā?
I. Vikmanis: „Jā! Jā! Man ir gandarījums galvenokārt par to, ka esmu darījis, ko mīlēju.”
Mūsu dzīvi veido izvirzītie mērķi, tas, ko darām, lai šos mērķus sasniegtu, un, protams, cilvēki, kas ir blakus, palīdz un ietekmē mūsu dzīvi. Tā ir noticis arī ar Imantu Vikmani, kurš jau agrā jaunībā bija nospraudis savas dzīves uzdevumus: „Man nebija šaubu, ka kļūšu par kapteini. Es savā dzīvē biju nolicis trīs uzdevumus: kļūt par liela kuģa kapteini, iemācīties angļu valodu un izaudzināt dēlu.”
Stāsta Imants Vikmanis: „Lielu paldies esmu parādā saviem diviem onkuļiem – mātes māsīcas vīram Hugo Krūmiņam, pie kura dzīvoju Kuivižos, kad mācījos Salacgrīvas pamatskolā, un tēva brālim Elmāram Vikmanim, kurš mani pie sevis uzņēma jūrskolas mācību laikā. Nezinu, vai savā dzīvē vairs esmu sastapis tik taisnīgus, godīgus un nesavtīgus cilvēkus kā šie vīri, kuri pat nepieļāva, ka varētu kādu apmānīt, piekrāpt vai neturēt doto vārdu. Šo vīru paraugs man mācīja kļūt par cilvēku. Jau vēlāk, savās darba gaitās kapteiņa amatā, skaidri zināju, ka tu vari runāt, cik vēlies, bet, ja pats ar savu stāju un uzvedību nerādīsi piemēru pārējiem apkalpes locekļiem, nekad neizdosies sasniegt vēlamo rezultātu. Ja tavi darbi atšķiras no taviem vārdiem, tas ir krahs!”
Kuivižos jūra šalca turpat aiz randu pļavām, vienu otru reizi Imants Vikmanis gāja jūrā līdzi savam onkulim Hugo Krūmiņam, bet pēc pamatskolas pabeigšanas abi ar klasesbiedru Hariju Līdaku bija nolēmuši kļūt par kapteiņiem, tāpēc devās iekarot Rīgas jūrskolu. „Es iestājos, bet Līdaku Haris netika,” atceras Vikmanis. „Bija 1950. gads. Pirmajā vakarā jūrskolā Kronvalda bulvārī par godu jaunajiem kursantiem notika koncerts. Visi smejas un priecājas, bet es nesaprotu tikpat kā nevienu vārdu, jo viss notiek krievu valodā, tajā gadā latviešu grupas jau bija nolikvidētas. Pēc kāda mēneša satieku Hari un stāstu, cik man švaki klājas, viņš tik atmet ar roku, lai nāku uz Zvejniecības jūrskolu Vecmīlgrāvī. Pabeidzu šo skolu ar tuvbraucēja kapteiņa diplomu, praksi izejot uz maziem zvejas kuģiem tepat Baltijas jūrā. Bet tas itin nemaz nelīdzinājās maniem sapņiem par jūru, ko biju iztēlojies, lasīdams Viļa Lāča romānus, jo īpaši „Veco jūrnieku ligzdu”. Laikam jau biju sapņotājs, jo ilgojos pēc lieliem baltiem kuģiem.
Tad mani iesauca armijā un aizsūtīja dienēt uz Tālajiem Austrumiem, kur netālu no Vladivostokas ir tāda pilsētiņa Nahodka, no kuras vēl divu simtu kilometru attālumā ir buhta Sudžeker. No Rīgas līdz turienei veselu mēnesi braucām lopu vagonos. Man laimējās, jo tīri nejauši vagonā nokļuvu uz vidējās lāvas. Kad vagonā kurējās krāsniņa, uz augšējās lāvas bija karsti, uz apakšējās – auksti, bet man pa vidu nebija nekādas vainas. Biju iedalīts kājniekos un nodienējis tikai kādu mēnesi, kad no armijas daļai piederošā buksiera, bija vēl arī baržas, atvaļinājās virsdienesta komandieris. Tā kā biju beidzis jūrskolu, mani ielika par buksiera kapteini. Pēc pusotra gada demobilizēja kā nelikumīgi iesaukto, jo savai mātei skaitījos apgādnieks. Pa armijas laiku biju iemācījies krievu valodu un brīvi lasīju krievu rakstnieku un dzejnieku darbus. Patiesībā krievu valoda līdz pat Atmodai bija mana darba valoda.”
Par iespējām un cilvēkiem
Izrādās, arī Imantu Vikmani ir piemeklējis daudzu latviešu liktenis. Kara laikā viņa vecāko brāli no Valmieras ģimnāzijas sola paņēma vācu gaisa spēku izpalīgos, tāpēc jaunākajam brālim Imantam neatvēra vīzu, lai viņš varētu doties Atlantijas zvejā. Tā vietā Vikmanis nokļuva uz jūrskolas mācību kuģa, kur sāka strādāt par kurinātāja palīgu, kurinātāju, tad matrozi, vecāko matrozi, bocmani un trešo stūrmani. „Esmu sācis no pašas apakšas,” saka kapteinis. „Mācību kuģa kapteinis bija no armijas atvaļināts pirmā ranga kapteinis, un, kad aizgājām ar kuģi remontā uz Tallinu, viņš man saka: ko tu pie zvejniekiem darīsi, tev jāmācās Tallinas tirdzniecības flotes jūrskolā, lai vari tikt uz tirdzniecības kuģiem! Un, uzvilcis savu pirmā ranga kapteiņa formu, kopā ar mani devās uz Tallinas jūrskolu. Man līdzi bija mācību programmas, pēc kurām biju mācījies un saņēmis izglītības dokumentu. Nav problēmu, mani uzņēma uzreiz trešajā kursā, un pēc diviem gadiem pabeidzu Tallinas jūrskolu ar atzinību un sarkano diplomu. Tallinā man atvēra arī vīzu. Visiem, kam atvēra vīzu, bija jāiet uz Centrālo komiteju, bet tur sēž instruktors un man saka: „Mēs jau nevaram atbildēt par saviem vecākiem, brāļiem un māsām. Jums vīza ir atvērta, varat doties strādāt uz Latvijas jūras kuģniecību.” Tas nozīmēja, ka arī Tallinā lieliski zināja manus radu rakstus, tomēr ceļu neaizšķērsoja. Pateicoties krievam, pirmā ranga kapteinim, un Tallinas cekas amatpersonai, es tiku jūrā.”
Bija pienācis 1959. gads, kad Imants Vikmanis sāka strādāt par trešo stūrmani uz sava pirmā Latvijas jūras kuģniecības kuģa „Kokanda”. Patiesību sakot, pirms doties savā pirmajā reisā, viņš paguva iejusties arī aktiera profesijā. Rīgā bija ieradusies čehu filmēšanas grupa, lai uzņemtu filmu „Rīga – Prāga – sadraudzības pilsētas”, un čehu draugiem bija vajadzīgs arī jauns jūrnieks, noteikti latvietis. Imants Vikmanis atceras, ka filmēts tika visur: veikalos, restorānos, ostā, uz ielas, piedevām vienas epizodes filmēšana atkārtojusies neskaitāmas reizes. Jaunajam jūrniekam tā bija pieriebies būt par aktieri, ka vienā jaukā dienā viņš uz filmēšanu vienkārši neieradās, par ko saņēma kadru daļas brāzienu un arī solījumu, ka pēc filmas pabeigšanas tūlīt varēs doties jūrā. Kad filmas režisors Jirži Novāks zvanījis Imantam Vikmanim, lai aicinātu uz filmas pirmizrādi, viņš jau bijis ceļā uz savu „Kokandu” un līdz šai baltai dienai savu aktiera veikumu toreiz uzņemtajā filmā tā arī nav redzējis.
Karjera – šķēršļi un iespējas
I. Vikmanis: „Savā darba mūžā uz deviņpadsmit kuģiem jūrā esmu nostrādājis divdesmit deviņus gadus, bet ar refrižeratoru „Mihails Lomonosovs” kapteiņa amatā gada laikā divas reizes esmu apgājis apkārt pasaulei. Diezgan ātri sapratu, ka bez augstākās izglītības no stūrmaņa amata netikšu laukā un nevarēšu piepildīt savu sapni par kapteiņa tiltiņu. Pārvarot LK priekšniecības nevēlēšanos palaist mani mācīties – tolaik kuģniecībai bija vajadzīgi labi stūrmaņi, un es viņu skatījumā biju viens no labākajiem, tomēr panācu savu un pabeidzu Admirāļa Makarova vārdā nosaukto jūras augstskolu Ļeņingradā. Tomēr uz kapteiņa amatu gāju astoņus gadus – tikai 1967. gadā kļuvu par kapteini. Varētu jautāt, kāpēc tik ilgi? Atbilde ir pavisam vienkārša – es nestājos partijā. Viens vecs kapteinis man saka: Imant, klausies, stājies tajā partijā, pats saproti, ka citādi uz augšu netiksi. Iestājos partijas kandidātos un jau pēc divām nedēļām kļuvu par kapteini. Strādājot par kapteini, savas komandas cilvēkos vienmēr visaugstāk esmu vērtējis godprātīgi un profesionāli padarītu darbu. Reiz pie manis uz kuģa atsūtīja kādu partijas komitejas instruktoru, lai viņš noskaidrotu, vai kapteinis Vikmanis nav nacionālists. Vēlāk viņš savā ziņojumā rakstīja, ka kapteinim Vikmanim neeksistē tautība vai valoda, viņam ir svarīgs padarītais darbs. Esmu strādājis ar dažādu tautību cilvēkiem un, piemēram, uz stūrmani, kurš bija krievs, paļāvos kā uz sevi pašu, jo zināju, ja vajadzēs, viņš novilks pēdējo kreklu, lai atdotu to tev.
Jaunu lappusi nācās atšķirt, kad 1977. gadā nomira LK direktors J. Avots un par jauno kuģniecības direktoru iecēla pirmo vietnieku V. Dirčenko. Mēs stāvējām Antverpenē, kad saņēmu radiogrammu ar jaunā direktora pavēli ierasties Rīgā. Biju neizpratnē, ko esmu nodarījis un par ko mani atsauc no kuģa? Rīgā paziņo, ka jautājums ir izlemts – man jākļūst par direktora pirmo vietnieku! Mana atbilde bija skaidrs nē, bet pretī neizpratne: kā tas var būt, ka nevēlos kļūt par direktora pirmo vietnieku? Kad četru mēnešu atvaļinājums gāja uz beigām, kura laikā vairākas reizes biju noraidījis piedāvājumu, mani aizsūtīja uz CK pie biedra Auškāpa, kurš tolaik augstajā mājā bija atbildīgs par kadriem. Arī viņš bija izbrīnīts un teica: „Daudzi varētu tikai sapņot par šādu iespēju, bet jūs nevēlaties būt direktora pirmais vietnieks! Tad mums jāskatās, vai tāds cilvēks var būt par kapteini.” Saprotams, ka Vikmanim tūlīt iepatikās kļūt par vietnieku, jo sapratu, ja aiztaisīs vīzu, es nekad vairs netikšu jūrā. Šajā amatā nostrādāju trīs gadus un, lai gan arī pēc tam mani negribēja laist jūrā, tomēr panācu, ka atkal varu strādāt par kapteini. Tieši tad man palika piecdesmit un es saņēmu Ļeņina ordeni, kas tolaik bija augstākais apbalvojums, ko man piešķīra nevis pa partijas līniju, bet gan par darbu. Tā nu iznāk, ka 1991. gadā jau otro reizi kļuvu par kuģniecības direktora pirmo vietnieku.”
Kapteiņa piederība
Kapteinis Imants Vikmanis ir pārliecināts, ka gandarījumu par paveikto var gūt tikai tad, ja patiesi mīl savu darbu, ja tā nav, cilvēks pēc būtības sevi ir ielicis cietumā. Un vēl nekad nedrīkst apstāties mācīties, izzināt un pētīt.
I. Vikmanis: „Esmu dzirdējis atziņu, ka jūrnieki esot diezgan aprobežota tauta. Ļoti iespējams, ka šajā atzinumā ir zināma daļa patiesības, jo no savas pieredzes varu teikt, ka ir cilvēki, kurus gandrīz nekas neinteresē, varbūt tikai kino skatīšanās. Viss ir atkarīgs no cilvēka paša. Par sevi varu teikt, ka man vienmēr ir interesējis kādu sastaptu jautājumu pamatīgi izstudēt. Īpaši daudz laika bija garajos pārgājienos, kad no Austrālijas līdz Eiropai kuģojām veselu mēnesi. Okeānā jau kapteinim nav daudz ko darīt, praktiski tikai pārbaudīt stūrmaņa darbu. Šajā laikā es daudz lasīju ārzemju lielveikalos nopirktās nocenotās grāmatas. Reiz man rokās nonāca zviedru valodas mācību grāmata, un es nodevos zviedru valodas studijām, vēlāk nokārtoju arī zviedru valodas eksāmenu. Savulaik kapteiņiem un stūrmaņiem par katru svešvalodu maksāja piecu procentu piemaksu pie algas, manas svešvalodas bija angļu un zviedru.”
Jautāju, kas vēl apliecina piederību kapteiņa amatam. Mirkli padomājis, kapteinis Vikmanis saka, ka tā ir kapteiņa forma, kas disciplinē un piedod stāju, nenoliedzami, profesionālās zināšanas un arī ilgas.
I. Vikmanis: „Nereti, esot krastā, es domās kavējos jūrā, it īpaši, kad bija pagājuši divi mēneši, trešajā jau izjutu ilgas pēc sava kuģa, jūras un iemīļotā darba. Vienmēr biju laimīgs, kad tiku jūrā, protams, bija arī prieks atgriezties mājās. Sieva zināja, ka neesmu tramvaja vadītājs, un viņai ar to vajadzēja rēķināties. Man allaž ļoti nozīmīga ir bijusi piederība Latvijai, skaidri apzinājos, ka nekur citur mani neviens negaida. Savulaik, pabeidzis darbu Latvijas un Anglijas kopfirmā, kuras sēdeklis atradās Londonā, posos mājup, bet angļu kolēģi to nevarēja saprast, jo bija pārliecināti, ka no labas dzīves neviens labprātīgi prom nebrauc. Bet es ilgojos pēc Latvijas un mājām.
Vienmēr bija liels azarts pierādīt profesionālo varēšanu. Okeāns, lai arī mainīgs, pēc būtības kuģošanai nav interesants. Interesanti kļūst, kad jāiet cauri jūras šaurumiem – vai tas būtu Bosfors, Lielais Belts vai Dardaneļi, tas uzsit asinis. Interesanti bija apmānīt vētru. Ja rūpīgi seko laika kartēm un prognozēm, tad var izskaitļot, kad un kur pāri ies lielā vētra, un no tās aizmukt, jo nokļūt vērtas centrā ir neprāts. Reizēm bija pat jāmaina kurss, jābrauc uz otru pusi, lai neieskrietu vētrai tieši rokās. Vēl man tāds kā hobijs bija pēc saules, mēness, zvaigznēm un planētām noteikt kuģa atrašanās vietu. Šos smalkumus jūrskolā mums iemācīja leģendārais komandkapteinis un skolotājs Hugo Legzdiņš. Viņš patiešām bija ļoti, ļoti stingrs, ar augstām prasībām un pat pedantisks, bet viņa stingrība uz mani neatstāja graujošu iespaidu, jo es šīs prasības uztvēru kā pašu par sevi saprotamu lietu. Un viņa mācītais palicis atmiņā uz mūžu, tai skaitā arī kuģa kursa noteikšana.” Brīdi klusējis, kapteinis piebilst: „Tas ir tikai viens īss saullēkta vai saulrieta mirklis, kad redzams horizonts.”
Kapteinis Imants Vikmanis nesmēķē, nelieto alkoholu un atzīstas, ka laikam bijis par bailīgu, lai ārzemju ostās iepazītos ar meitenēm. Neviļus rodas jautājums, vai kapteinim vispār ir kāds netikums? Viņš atbild, ka netikumu esot tik daudz, ka visus pat uzskaitīt nevar. Kad lūdzu nosaukt kaut vienu, brīdi padomājis, atbild: „Domāju, ka man vajadzētu būt iecietīgākam. Nedrīkstētu uzskatīt, ka visiem jādomā tā, kā domāju es, un visus mērīt pēc savas mērauklas. Gluži visas lietas neesmu novedis līdz galam, un par to nevaru sevi uzslavēt.”
Nemanot bija pagājušas divas stundas. Izrādās, kapteinis Imants Vikmanis ir itin interesants sarunas biedrs un stāstītājs. Atvadoties piedāvāju aizvest kapteini līdz mājām Grīziņkalnā, bet viņš pieklājīgi atsakās. „Paldies, es iešu kājām, jāsporto. Tagad, kad vairs nevaru skriet, daudz staigāju. Visu mūžu esmu centies sevi uzturēt sportiskā formā.”
Kapteinis Imants Vikmanis aiziet raitā solī, bet es domāju, cik gandarīts var būt cilvēks, kurš paveicis sev uzdoto – kļuvis par kapteini, iemācījies angļu valodu un izaudzinājis dēlu. Un domāju arī par to, ko viņš novēlējis topošajiem jūrniekiem: „Ja neesat nopietni domājis par darbu jūrā, neaizņemiet otra vietu! Savukārt tie, kas brauc jūrā, lai ir tai uzticīgi!”
Tik uzticīgi jūrai, cik uzticīgs tai bijis kapteinis Imants Vikmanis.
Anita Freiberga
Citi stāsti par jūrniecības personībām lasāmi šeit: Jūrniecības personības