2017. gada 17. maijā kapteinis Igors Vītols (Pirmais LJS goda titula “Par mūža ieguldījumu jūrniecībā” saņēmējs) svinēja 90. gadu jubileju.
Īss fragments no intervijas ar Anitu Freibergu:
(…)„Esmu no jūrnieku dzimtas. Mans tēvs un tēva brālis bija jūrnieki, pat māte septiņus gadus kopā ar savu vīru, manu tēvu, kuģoja. Tēvs savulaik pabeidza Mangaļu jūrskolu, bet tēva brālis 1906. gadā Ainažu jūrskolu. Jau no puikas gadiem atceros, ka mājās visas sarunas grozījās ap jūru, kuģiem un jūrniecību. Tas viss manī sūcās iekšā un palika. Klausījos vīru stāstos par jūru un iztēlojos, kādi ir tie jūras plašumi, un vienmēr ilgojos tur nokļūt. Toreiz jūra man bija kaut kas nesaprotams, tāls un varens. Arī tagad, gadiem ejot un galvai nosirmojot, nevaru teikt, ka manas doms par jūru būtu mainījušās – tā joprojām ir un paliek tāla un varena. Un ir tikai viena atšķirība – diezgan daudz esmu piedzīvojis un pārdzīvojis tās varenajos plašumos.”
„Krišjāņa Valdemāra jūrskolas izdotajā jūras tiesību grāmatā ir atziņa: kapteinis uz kuģa ir nākamais aiz Dieva. Lūk, šī atziņa man ir likusi daudz domāt par dzīvi, darbu un atbildību. Jau no pirmās dienas jūrā skaidri apzinājos, ka manā vietā neviens atbildību neuzņemsies. Es esmu atbildīgs par cilvēkiem, tāpēc nedrīkstu kļūdīties. Lai gan mēdz teikt, ka kļūdīties ir cilvēcīgi, es to nedrīkstēju. Tāda bija mana pārliecība.
Nekad negribēju vieglāku darbu, un es esmu pateicīgs jūrskolai un tam šausmīgi smagajam darbam, kas izveidoja manu raksturu. Ja man būtu jāsāk dzīve no jauna, es darītu to pašu, ko esmu darījis. Neko nemainītu! Gaidot jūs (Red: A. Freiberga), es pie sevis domāju: kas tad galu galā es esmu? Nu, gluži zemē metams laikam tomēr neesmu, jo man ir mans kapteiņa gods!”