Arvīda Ludevika atmiņu stāsts
Tālbraucējs kapteinis Arvīds Ludeviks dzimis 1912. gada 17. augustā Dundagas pagasta Saunaga ciemā. Agrajā jaunībā braucis uz mazajiem piekrastes buriniekiem, bet 1929. gada agrā pavasarī, tikai sešpadsmit gadus vecs, būdams tvaikoņa “Kaupo” kuģa puika, dodas uz Rietumeiropu. Pirmajam tālajam braucienam seko citi, taču Arvīds nolemj iegūt kapteiņa diplomu. Tā arī sākas A.Ludevika stāsts par K.Valdemāra jūrskolu.
(10 min lasāmgabals)
Iepazīšanās ar jūrskolu
Tas bija 1931. gada rudenī, kad pirmo reizi kāpu pāri slieksnim K. Valdemāra jūrskolā Rīgā, Kuģu ielā 25. Biju nepilnus 19 gadus vecs, jau vairākkārt šķērsojis pasaules jūras un reizi arī Atlantijas okeānu, būdams matrozis uz preču tvaikoņiem. Bija iekrāts nedaudz naudas, lai sāktu skolas gaitas Kuģu vadītāju nodaļā.
Mazliet nedroši iegāju skolas kancelejā, lai pieteiktos un uzrakstītu iesniegumu. To pieņēma sekretāre Lilija Šmita, paskatījās uz mani, uzsmaidīja un ieveda tālākajā istabā pie skolas direktora Kalniņa. Direktors man uzdeva dažus jautājumus par izglītību, braukšanas stāžu un vēlēšanos mācīties, jautāja arī, no kurienes es esot un kur dzīvošot. Ja neesot kur dzīvot, varot iekārtoties skolas kopmītnē, tikai jāpieteicoties pie skolas pārziņa Freidenfelda. Atvadoties direktors pateica, ka skolā esot uzņemts, bet noteikti jāiestājoties skolas korī, ko vadot diriģents Ķepītis.
Devos meklēt skolas pārzini, lai dabūtu mājas vietu. Viņa dzīvoklis bija skolas trešajā stāvā, pats Freidenfelds bija neliela auguma, kalsens pusmūža vīrs melniem matiem, kuros bija sirmi pavedieni, tumšu ķīļbārdiņu un vērīgām brūnām acīm. Izrādījās, ka viņš nav tikai skolas pārzinis, bet arī angļu valodas skolotājs. Turpat trešajā stāvā man tika ierādīts mazs bunkurītis bez logiem, ar šauru dzelzs gultiņu un matraci, gultas veļu, mazu spilvenu un flaneļa segu. Pie gultas galvgaļa bija skapītis, virs kura pie sienas bija piestiprināta elektriskā spuldze, bet blakus skapītim ķeblītis sēdēšanai. Telpa bija 2,5 m gara, 1,2 m plata un 3 m augsta. Telpas sienas bija no dēļiem 2,2 m augstumā, bet atlikušo augstumu līdz griestiem veidoja līstītes ar atstarpēm, kuras acīmredzot bija domātas ventilācijai. Durvis bija ar caurslēdzamu atslēgu. Katrs šāds bunkurītis bija numurēts, manai nākošai dzīvesvietai bija ceturtais numurs. Bunkurīši bija izdomāti un izbūvēti racionāli, jo pamatā bija viena liela istaba ar logu, bet tieši pretī šim logam telpas pretējā pusē durvis uz skolas koridoru. Tad nu katrā pusē šim lielajam logam telpas visā garumā bija izbūvēti bunkurīši, kur bija tikai elektriskā gaisma.
Tālbraucējs kapteinis, jūrskolotājs. Dzimis Dundagas pagastā. Beidzis Ventspils jūrskolu 1910. gadā, Pēterburgā specializējies par jūrskolu pasniedzēju un strādājis Ventspils jūrskolā kā pedagogs 1903.-1915.), šīs mācību iestādes priekšnieks Krievijā (1915.-1920.) Latvijas brīvvalsts laikā beidzis Angļu valodas institūtu (1925. gadā) un LU Juridisko fakultāti. K.Valdemāra jūrskolas skolotājs un direktora palīgs no 1920. līdz 1941. gadam. Komunistu nogalināts Rīgas Centrālcietumā kopā ar skolas direktoru E.Kalniņu.
Pie loga stāvēja liels galds, pie kura varēja iedzert tēju un ēst. Karstu ūdeni dabūjām no skolas apkopējas. Pie šā galda visi bunkurīšu iemītnieki varēja sapulcēties un konsultēties par mācībām skolā. Lielajā istabā pavisam bija desmit bunkurīši, tātad draudzīgi sadzīvoja desmit nākamie kuģu vadītāji un mehāniķi. Skolas ārējās durvis tika slēgtas 22.00, tātad līdz tam laikam visiem bija jābūt mājās. Sākās jauns dzīves posms, jaunas iepazīšanās, jauni iespaidi.
Skola
Skolas trīsstāvu celtne bija mūrēta no ķieģeļiem. Pirmajā stāvā bija dzīvokļi skolotājiem un apkopējai, kā arī viena klase. Otrajā stāvā – skolas kanceleja, direktora dzīvoklis, skolas klases un laboratorijas ar dažādiem navigācijas un astronomijas instrumentiem. Trešajā stāvā bija divi dzīvokļi skolotājiem un jau minētās kopmītnes. Virs jūrskolas celtnes lēzenā jumta bija izbūvēts cilindrveida paaugstinājums ar margām, kur zvaigžņotās naktīs nākamie kuģu vadītāji ar sekstantiem uz mākslīgā horizonta (traukā ielieta dzīvsudraba vai eļļas) observēja zvaigznes un praktizējās vietas noteikšanā. Vietu noteica arī pēc mēness un saules.
Celtne bija izskatīga un no trīs pusēm Daugavas ūdeņu apjozta. Katrs stāvs veidots ar garenisku koridoru ēkas vidū. Stāvus savstarpēji savienoja platas, lēzenas betona kāpnes. Klasēs sienas krāsotas cilvēka auguma augstumā melnā krāsā, kuras mācību laikā tika izlietotas arī par tāfelēm rakstīšanai un zīmēšanai ar baltu krītu. Vienā mācību klasē bija izvietoti vairāki kuģu modeļi, no kuriem viens bija piestiprināts tieši virs skolotāja krēsla.
Pilns mācību laiks skolā kā kuģu vadītājiem, tā arī kuģu mehāniķiem bija četri gadi. Protams, ja skolnieks nevarēja visu laikā apgūt, bija jāmācās ilgāk. Pēc skolas pilna kursa beigšanas kuģu vadītāji saņēma apliecības tālbraucēja kapteiņa diploma saņemšanai ar noteikumu par stūrmaņa stāža izbraukšanu tālos jūras braucienos. Attiecīgas apliecības izsniedza arī kuģu mehāniķiem. Nobeidzot tikai skolas otro kursu, kuģu vadītāji saņēma apliecību, ar kuru varēja saņemt tuvbraucēja stūrmaņa diplomu, bet mehāniķi – kuģu mehāniķa trešās šķiras diplomu.
Mācības
Mācību klases bija ar vienkāršiem soliem un galdiem. Katrā klasē ap 20 skolnieku divās maiņās. Dienas maiņā – kuģu vadītāji, vakara maiņā – kuģu mehāniķi.
Kuģu vadītāju pirmajā klasē bijām ap 20 skolnieku, lielākoties vecāki par mani, bet daži pat pāri trīsdesmit gadiem. Mācības sākās 8.00 no rīta un beidzās 16.00. Mācību programma bija bagāta gan vispārizglītojošiem, gan speciāliem tehniskiem priekšmetiem. Tie, kuriem bija vidējā izglītība, ar mācībām tika vieglāk galā. Kuriem tās nebija, gāja pagrūti, un tādu bija vairākums. Taču cilvēki bija apņēmības pilni un mācījās tā, ka skolas bunkurīšos gaisma sāka apdzist tikai ap diviem naktī, jo ikviens saprata, ka jūras braucienos iekrātie līdzekļi jāizlieto nodomātam mērķim – mācībām.
Pēc sešiem rītā mazajos bunkurīšos sāk iedegties spuldzītes un dzirdama rīta rosme. Zēni steidzas uz mazgājamām telpām, kur ir tikai aukstais ūdens, kas no krāniem plūst skārda silē. Kad rīta tualete beigusies, no pirmā stāva jāuznes karstais ūdens tējai. Atveras bunkurīšu durvis, un zēni pulcējas pie lielā galda ar savām krūzītēm, cukuru un sviestmaizēm. Sākas kopējas brokastis. Pēc tam telpa tiek sakārtota (dežurē visi pēc kārtas) un zēni pošas mācībām klasēs. Pēc mācībām ap četriem pēcpusdienā ejam pusdienot kādā no pilsētas ēdnīcām. Deviņos vakarā dzeram tēju un ēdam maizītes – tās ir mūsu vakariņas. Pēc tam notiek savstarpējas konsultācijas, jo ne vienmēr klasē dzirdētais visiem ir bijis vienādi saprotams. Aptuveni stundu noris šīs pārrunas, tad dodamies savos bunkurīšos, lai sagatavotos nākošās dienas stundām.
Sestdienās mācības beidzas plkst. 15.00, un vakarā zēni izklīst kur kurais – uz kino, teātri, opereti vai arī pie paziņām. Ja kāds aizkavējies, citi tam palīdz iekļūt telpās. Protams, pēc tam visi stāsta, kur bijuši un ko redzējuši, kā pavadījuši šīs stundas, jo jūrnieki taču ir atklāta rakstura cilvēki un nemēdz būt noslēpumaini. Bieži vien pēc šiem stāstiem ir liela jautrība… Tā skolnieki Briedis un Jāvalds abi sēdējuši pie galda restorānā un uz citu ienākušo puišu jautājumu – ko jūs šeit darāt? – ilgi nav atbildējuši. Beidzot Briedis, pirkstu noslēpumaini pie lūpām pielicis, pačukstējis, ka viņš apmācot Jāvaldu, kā jāuzvedas sabiedrībā. Bija liela izsmiešanās, jo abi bija lauku zēni un abiem vienlīdz daudz bija jāmācās šajā virzienā.
Svētdienu rītos gulējām ilgāk un slinkojām līdz pusdienas laikam, tad aizgājām paēst pusdienas un pēc atgriešanās bunkurīšos atkal ķērāmies pie mācībām.
Pasniedzēji
No skolotājiem biju drīz iepazinis Rudzu tēvu, Šmitu, Neimani, Breikšu, Freidenfeldu, Brūveri, Žageru, Kalniņu. Rudzu tēvs[1] bija paliela auguma korpulents cilvēks pāri pusmūžam, vienmēr smaidīgs un labsirdīgs. Literatūras skolotājs, mācīja latviešu valodu un vēsturi. Bieži vien skolniekus pažēloja, ja rakstu darbi vai atbildes nebija vajadzīgajā līmenī, kaut gan katru reizi brīdināja ar divnieku. Reizēm tāds žurnālā arī parādījās, bet nākamās stundās grēcinieki tika izsaukti un atzīme izlabota. Tāpat skolnieki ātri uzzināja, ka Rudzu tēvs nekad neatteic aizdot mazliet naudas, ja nopietna vajadzība. Skolnieki Rudzu tēvu nekad neapmānīja un parādus precīzi atdeva.
K.Rudzis beidzis Baltijas skolotāju semināru. Strādājis arī Mangaļu jūrskolā. K.Valdemāra jūrskolas skolotājs no 1920. līdz 1937. gada decembrim, kad aiziet pensijā.
Šmits[2] bija neliela auguma vīrs ar raga brillēm, pāri 50 gadiem, vienmēr nopietns, grumbainu seju un retiem, sirmiem matiem. Viņš pasniedza matemātiku, algebru, ģeometriju un trigonometriju, savos priekšmetos bija stingrs un ar atzīmēm skops. Skolnieki jau pirmajās dienās saprata, ka šeit atrunāšanās lieka un jāmācās dūšīgi.
Beidzis Baltijas skolotāju semināru. K.Valdemāra jūrskolas skolotājs no 1920. līdz 1940. gadam.
Neimanis[3] bija tālbraucējs kapteinis pāri 40 gadiem, vidēja auguma, pakorpulents, ar gludu galvas virsu. Mācīja deviāciju, okeanogrāfiju, meteoroloģiju. Savos priekšmetos nebija pedants, vienmēr ar skolniekiem runāja un stāstīja tik ilgi, kamēr visi bija sapratuši, bet, ja vēl kāds nesaprata, tad ar to nodarbojās atsevišķi.
Pauls Neimanis bija tālbraucējs kapteinis. Beidzis Mangaļu jūrskolu, vēlāk jūrskolotāju kursus Pēterburgā. No 1907. līdz 1918. gadam skolotājs Narvas jūrskolā. Brīvības cīņu dalībnieks. Grāmatas “Magnētiskā kompasa mazā vārdnīca” autors. No 1920. līdz 1940. gadam K.Valdemāra jūrskolas skolotājs, bet no 1941. līdz 1944. gadam – tās otrais un pēdējais direktors. No 1945. līdz 1949. gadam P.Neimanis bijis Baltijas jūrskolas Flensburgā, Vācijā, vicedirektors un latviešu nodaļas priekšnieks. Miris ASV.
Breikšs[4] bija ap 50 gadiem, liela auguma un ļoti korpulents, pēc izglītības tautsaimnieks, filozofs un tālbraucējs kapteinis. Pasniedza navigāciju, tautsaimniecību un tirdzniecības ģeogrāfiju. Ar atzīmēm bija ļoti skops un pie skolnieku uzvārdiem savā žurnālā mēdza pierakstīt šifrus burtu un skaitļu veidā. Tā kā dūšīgais skolotājs bija ļoti neveikls, kamēr viņš atsēdās krēslā, kāds skolnieks gāja pie viņa, lūdzot ko paskaidrot. Šajā laikā visa klase sastājās puslokā ap skolotāju un norakstīja katrs savu šifru, kas bija atšķirtajā žurnālā pretim uzvārdam. Protams, šifri tika atminēti, un, kad skolotājs izsauca, puiši atbildēja teicami. Šifrētie skaitļi bija mēneša dienas, kad skolnieks tiks izsaukts, un burti bija attiecīgie priekšmeti.
Ainiņas no jūrskolnieku dzīves
Atceros, reiz stiprā lietū mēs, bariņš skolnieku, skriešus steidzāmies pāri pontonu tiltam no vecpilsētas uz Pārdaugavu. Panācām mūsu skolotāju Breikšu, kurš soļoja lēnā solī bez lietussarga. Steidzoties garām skolotājam, pasveicinājām, sakot: jāpasteidzas, Breikša kungs! Viņš turpināja lēno soli un atbildēja: “Kā jūs domājat, ja pasteigsimies, tad lietus pārstās līt?”
Otra epizode. Reiz Breikša kungs ienāk klasē ar studenta cepuri galvā un stāsta mums, ka nākot no kāda konventa, kur bijusi tikšanās ar studiju biedriem. Pēc šīs stundas arī nākošā ir skolotāja Breikša stunda. Starpbrīdī uz klases melnās sienas parādās ar krītu uzzīmēta liela cūka ar uzskrullētu asti, tās mugurā skolotājs ar studenta cepuri galvā, abām rokām ieķēries cūkai ausīs, lai nenokristu. Nākamajā stundā, skolotājam ienākot, zēni, kā parasti, disciplinēti pieceļas kājās un gaida, kamēr viņš apsēžas. Skolotājs skatās savā žurnālā, kuru no skolniekiem izsaukt, tad paceļ skatu un ierauga zīmējumu uz sienas. Ne vārda neteicis, pieceļas un iziet no klases. Pēc neilga laika viņš ierodas klasē ar skolas direktoru Kalniņu. Direktors paskatās zīmējumā uz sienas, tad uz skolotāju un jautā: “Vai tiešām ienācāt klasē tādā formas tērpā?” Skolotājs laiciņu klusē, tad atbild: “Jā.” Direktors izsauc dežurantu, liek notīrīt sienu un saka skolotājam, lai turpina stundu, bet pēc tās lai ienākot pie viņa. Ar to starpgadījums ir beidzies.
Turpmāk skolotāju Breikšu nekad vairs neredzējām ar studenta cepuri, tikai laiku pa laikam viņa mutē bija pamatīga pīpe, ko kūpināja arī klasē.
Trešā epizode ar šo skolotāju bija uz skolas burukuģa “Jūrnieks”, kur apmācību braucienos viņš bija kapteiņa vecākais palīgs. Skolnieki ar ūdens strūklu no šļūtenes mazgāja burukuģa klāju un virsbūves, bet Breikša kungs tajā laikā sadomājis aizstaigāt uz tualeti, kura atradās kuģa kreisajā bortā. Kad kādu laiku viņš tur bijis un vēl neiznācis, zēni sadomājuši atgādināt par sevi ar strūklu pa tualetes mājiņas ne visai blīvajām sienām un durvīm. Protams, saslapināts viņš neizturēja un, lai sevi parādītu, izbāza pa durvīm kāju. Tad ūdens strūkla tika novirzīta.
Vienā no klasēm pie griestiem bija piestiprināts skaists burukuģa modelis. Kad Breikšs sēdās krēslā, viņš vienmēr paskatījās uz augšu, pavilka krēslu sāņus, teikdams, ka neesot garantijas, vai modelis nenokritīs uz viņa galvas.
Skolnieki kaut kā nevarēja tā īsti ar skolotāju Breikšu sadraudzēties, kaut gan viņš bija sarakstījis navigācijas grāmatu, no kuras mācījāmies visās skolas klasēs.
Skolotājs Freidenfelds[5] mācīja angļu valodu, jūras praksi un daļēji jūras kuģniecības likumus. Kā skolotājs viņš bija ļoti atsaucīgs un saprotošs. Nekad nevaru aizmirst šī vecā tālbraucēja kapteiņa teikto sarunā par mūsu darba iespējām nākotnē. Viņš teica: “Skatieties, zēni, uz austrumiem, jo tur ir jūsu darba iespējas. Rietumiem pašiem pietiek savu speciālistu.” Šis cilvēks neklātienē pabeidza Juridisko fakultāti. Žēl, ļoti žēl, ka tam bija jāaiziet priekšlaicīgi no dzīves.
Skolotājs Brūvelis[6] (iesaukts Mīlītis) bija astronomijas pasniedzējs, arī astronomijas mācību grāmatas autors. Pēc vajadzības viņš pasniedza arī algebru un trigonometriju. Brūvelis bija ap 40 gadu vecs, vidēja auguma, gludi sasukātiem matiem ar celiņu vidū, melnām, īsām ūsiņām, vienmēr nospodrinātām kurpēm un labi ģērbies. Viņš bija skolotājs arī meiteņu ģimnāzijā. Ja skolnieks atbildot labi nezināja, tad mēdza teikt: “Nu, mīlīt, tā mācīties nevar, izvēlies – vai mācīsies, vai flederēsi!” Mācībās bija ļoti stingrs un noteikts. Uzskatīja, ka viņa pasniegtais priekšmets ir vissvarīgākais un tas labi jāzina. Skolotājs dzīvoja Trijādības ielā, netālu no jūrskolas, un zvaigžņotās naktīs bija visbiežākais viesis pie mums. Visus mūs sadzina ar sekstantiem uz jūrskolas jumta observēšanai. Ar to vien nepietika, vēl bija jāatbild uz jautājumiem par debess spīdekļiem, par ko skolotājs lika atzīmes. Tāds pats liktenis bija skolniekiem, kas tika sastapti tumsā uz ielas. Protams, šeit sekstantu nebija, bet bija jāskatās zvaigžņotās debesīs un jāatbild uz skolotāja jautājumiem. Tāpat tika liktas atzīmes, tādēļ bieži vien, ieraugot Brūveli uz ielas, skolnieki bēga, bet skolotājam bija vērīgs skatiens. Nākošā dienā stundās bēdzēji tika izsaukti, un skolotājs tos uzrunāja: “Nu, mīlīt, ielasmeitas tādas, jūs bēgāt no manis, nu tagad stāstiet!” Vēlāk, kad braucām par stūrmaņiem jūrā, vienmēr atcerējāmies mētelī ar karakula apkakli tērpto džentlmeni ar katliņu galvā, kurš daudz bija pūlējies, lai iedzītu mūsu galvās to, kas jūrā tiešām bija ļoti vajadzīgs.
Docents Žagers[7] – ap 50 gadu, liels, spēcīga auguma vīrs, augstskolas mācību spēks. Pasniedza astronomiju un augstāko matemātiku pēdējā, tā sauktajā kapteiņu klasē. Uz tāfeles viņš strādāja abām rokām – ar vienu roku zīmēja, ar otru tajā pašā laikā rakstīja. Docenta abas rokas nedaudz drebēja. Skolas izlaiduma aktā, kad lūdzām Žageru pacelt ar mums kopā glāzīti, viņš to veica ļoti asprātīgi, pārsviedis ap kaklu kabatas lakatiņu. Lakatiņa vienā galā bija roka, bet otra roka pievilka to pie lūpām. Tas docentam izdevās tikpat veikli kā ar abām rokām strādāt pie skolas tāfeles. Šis mācību spēks tāpat bija visu cienīts, arī par humora izjūtu.
Beidzis Rīgas Politehnisko institūtu, 1904. gadā Pēterburgā nokārtojis pārbaudījumu astronomijā un ieguvis jūrskolu speciālpriekšmetu skolotāja tiesības. Strādājis Mangaļu jūrskolā. Latvijas brīvvalsts laikā universitātes docents un profesors, arī LU astronomiskās observatorijas pārzinis. Sarakstījis mācību grāmatas “Jūras astronomija” 2. daļu.
Piemēram, docents Žagers uzmanīgi vēro, kā skolnieks pie tāfeles pierāda kādu astronomijas formulu, un saka: “Jums bija jābrauc no Vecrīgas Doma katedrāles uz Pārdaugavu pāri pontonu tiltam. Jūs to arī izdarījāt pareizi, tikai ar lielu līkumu apkārt Mīlgrāvim.” Un zem skolnieka pierādījuma pierāda to pašu, bet uz pusi īsāk. Mēs visi esam pateicīgi šim zinātniekam, vairāku mācības grāmatu autoram, par visu, ko apguvām.
Ogriņa tēvs[8], kā mehāniķi skolotāju bija iesaukuši, jo viņš bija direktora vietnieks mehāniķu klasēs, bija pāri 50 gadiem, grumbām izvagotu seju, specialitāte – I šķiras mehāniķis inženieris, ļoti labsirdīgs un mierīgs skolotājs. Mums, kuģu vadītājiem, Ogriņa tēvs pasniedza mācības par kuģu katliem un mehānismiem. Ar šo cienījamo skolotāju mēs tikāmies reti.
Vēl bija ārsti, ķīmijas un kuģu būves skolotāji, kuri bija ļoti cienījami un savās zināšanās spēcīgi, bet par katru atsevišķi nestāstīšu, jo par viņiem saglabājies mazāk atmiņu.
Skolas direktors Kalniņš[9] bija paliela auguma vīrs ar sirmiem matiem, ūsām un kuplām uzacīm, toreiz ap 50 gadu vecs. Sarunās viņš bija nopietns un uzklausīja skolnieku teikto, viņā nebija nekas noraidošs vai lepns. Viņš vecākajās klasēs pasniedza jūras praksi, kā arī jūras likumdošanu un dažādu dokumentu noformēšanu angļu valodā. Labprāt deva rekomendācijas, ja tās pieprasīja, darbu meklējot. Ja vajadzēja nelielu naudas aizdevumu, tad uzrakstījām iesniegumu direktoram un direktors pret saņēmēja parakstu to izsniedza. Reizi bija ar aizdevumu arī jautrība – skolnieks Majors lūdza direktoram aizdevumu, bet direktors jautā: “Vai jūs dziedat?” Skolnieks atbild, ka dzied, un prasa, vai dziedāt tūlīt. Direktors atmet ar roku, ka nevajag, viņš esot jautājis, vai Majors dzied skolas korī. Skolas direktoru Kalniņu visi cienīja, un viņš bija tiešām kā tēvs skolas audzēkņiem.
Netālu no skolas Kuģu ielas malā bija apaļš skurstenis, kura augšā bija uzstādītas elektriskās spuldzes, savienotas ar skolas pareizā laika agregātiem. Spuldzes automātiski iedegās uz īsu brīdi katru pilnu stundu. Tas bija pareizā laika signāls. Iespējams, ka tieši šī signalizācija bija liktenīga skolas direktoram Kalniņam un skolas pārzinim Freidenfeldam, [kad viņus 1941. gadā komunisti apcietināja un vēlāk Centrālcietumā nogalināja].
Pavasaris pienāca ātri. Sākās eksāmenu laiks, kurā daži mūsu biedri dabūja vasaras darbus, bet divi tika atstāti uz otru gadu pirmajā klasē. Man laimējās, un es saņēmu klases beigšanas apliecību ar tiesībām pāriet otrajā kuģu vadītāju klasē. Sveika, skola, sveiki, skolas biedri, un uz tikšanos rudenī! Man palaimējās arī ar darbu, ko sameklēju Jūrniecības departamenta Hidrogrāfiskajā nodaļā, kura bija noorganizējusi pētīšanas darbus Baltijas jūrā, lai izgatavotu jūras kartes. Tiku noformēts par nelielā šajos darbos izmantojamā motorburinieka “Austrums” saimniecības vadītāju un motoristu. Strādājām Rīgas līcī, mūsu bāze bija Mērsrags. Vasara aizsteidzās ātri. Kad novietojām mūsu kuģīti ziemas guļai Āgenskalna līcī pie jūrskolas, līdz mācību sākumam palika vēl nedēļa, kuru izmantoju, lai apciemotu vecākus Saunaga ciemā.
2. kurss
Bija agra rīta stunda, kad ierados jūrskolā un atslēdzu savu bunkurīti, kuram šoreiz uz durvīm bija trešais numurs. Nodomāju, vai tiešām jāmācās būs uz trijniekiem.
Vīri pulcējās skolas garajā koridorā pārspriest, kā kuram veicies ar darbiem brīvlaikā. Šeit nebija bagātnieku vai turīgu aprindu pārstāvju, bija cilvēki, kuri ar pašu nopelnītiem līdzekļiem cirta ceļu dzīvē. Šeit nebija arī skolas zvana kā citās skolās, bet tikai pulksteņi, un katrs zināja, kad jābeidz runāt un jāiet uz klasi. Iegāju otrā kuģu vadītāju klasē un nosēdos trešajā solā, domādams, lai skaitlis saskan ar mana bunkurīša numuru, kur dzīvošu, mācīšos un sagaidīšu pavasari. Klasē bijām pagaidām 17 skolnieki, daļa no tiem nepazīstami. Pirmajā stundā smagā, līgojošā gaitā ienāca navigācijas skolotājs Breikšs ar lielu jūras karšu rulli padusē un klases žurnālu rokā. Skolotājs, uzrunājot katru skolnieku par misteru, sarakstīja visus savā žurnālā. Tad, nosaucot klasē sēdošos par džentlmeņiem, piezīmēja, ka navigācijā atlaides nebūs, lai ikviens izlemjot uzreiz – nopietni mācīties vai skolu atstāt. Visi bijām nolēmuši mācīties nopietni… Mācības ar jūras kartēm bija interesantas, jo ar tām saskārāmies pirmoreiz un sapratām arī to, ka te tiešām nevar būt atlaides. Mācījāmies divas stundas bez starpbrīža, tad palīdzējām kartes sarullēt un aiznest uz navigācijas ierīču telpu. Skolotājs Breikšs, pīpi kūpinādams, soļoja līdzi, pēc tam angliski pateicās un aizsoļoja uz skolotāju istabu. Starpbrīdī skolnieki pulcējās grupiņās, katrs meklējot paziņu, ar ko kopā braucis uz kuģa vai mācījies.
Starpbrīdis beidzās, mēs izklīdām pa klasēm, un es atgriezos savējā. Nākošās divas stundas bija jūras astronomija. Klasē ienāca skolotājs Brūvelis ar iesauku “Mīlītis”. Audzēkņi godbijīgi piecēlās un stāvēja līdz skolotāja atļaujai sēsties. Skolotājs ar šo atļauju nesteidzās, apstaigāja klasi, lai katrā skolniekā tā īsti paskatītos, tad noteica, ka visi, liekas, pazīstami, un atļāva sēsties. Skolotājam bija stalta stāja, labi pieguļošs uzvalks, balts krekls ar apkaklīti, kurā iesieta daudzkrāsaina kaklasaite. Sirmie mati pāršķirti galvas vidū, melnas, īsi apcirptas ūsiņas un nopietna sejas izteiksme, tas saskanēja ar šī cilvēka kustībām un spodri nospodrinātām kurpēm. Savu pasniedzamo vielu skolotājs labi pārzināja un mācīja nevainojami, nekad neatstāja skolnieku pusceļā, ja juta, ka tas mācībās nav visu sapratis.
Pēc tam bija matemātikas skolotājs Šmits, vienmēr pieklājīgs. Ja kāds nepareizi rēķināja uz tāfeles, tad Šmits tam nostājās aiz muguras, ilgi vērojot caur savu melno raga briļļu stikliem, it kā baidīdamies apvainot ar aizrādījumu, ka uzdevums tiek risināts nepareizi. To viņš darīja tikai pēc brīža un ļoti saudzīgi. Tad vēlreiz visai klasei izskaidroja uzdevumu. Skolotājs bija sava amata meistars.
Tad nāca angļu valodas un jūrasprakses skolotājs, skolas pārzinis Freidenfelds, kura melnā ķīļbārdiņa labi papildināja nelielo augumu, raito gaitu. Bija godprātīgs, vienkāršs raksturā un savus priekšmetus labi pasniedza, reizēm mācot arī kuģniecības likumus. Neatceros gadījumu, ka kāds no skolniekiem būtu slikti raksturojis šo skolotāju. Izliekot atzīmes, vienmēr deva iespēju tās izlabot. Otrā kuģu vadītāju klase bija ļoti noslogota ar mācību priekšmetiem, un vīriem, kuri mācījās, vajadzēja turēties dūšīgi, lai visu apgūtu.
Pēc mācībām klasē atgriezos skolas trešajā stāvā, kur visapkārt bija dzirdamas jūrnieku balsis. Bija pirmās kopējās vakariņas pie lielā galda. Es iznesu pamātes ceptos gaļas pīrādziņus un uzaicināju visus uz cienastu. Lielākā daļa kopmītnes iemītnieku bija no jauna pienākuši, tā ka notika iepazīšanās.
Gāja laiks ar rūpju pilnām ikdienām un zvaigžņotām naktīm uz skolas jumta. Šādās naktīs mūs apciemoja skolotājs Brūvelis, kurš centās ienākt lielajā istabā ar bunkurīšiem gar abām pusēm ļoti klusi, jo citādi mēs, viņu sadzirdot, izslēdzām gaismu, it kā neviena tur nebūtu. Skolotājs to zināja un negāja projām, iekams visi iemītnieki savas durvis nebija atvēruši. To panāca vienkārši, jo skolotājs tikai uzsauca: “Nu, ielasmeitas, nāciet visi ārā!” Protams, ka bija jānāk vien ārā. Nu, tad sākās! Visi uz jumta, visiem skats uz zvaigžņotām debesīm, jautājumi, atbildes un nākošā dienā klases žurnālā atzīmes.
Otrajā klasē eksāmeni bija sevišķi svarīgi, jo izšķīrās, vai saņemsim vai nesaņemsim pirmo – tuvbraucēja stūrmaņa diplomu. Ne viena vien nakts palika negulēta. Tad bija pienācis svinīgais brīdis – zināšanu pārbaude. Klases telpas priekšā ap četrstūru galdu sēdēja skolotāji, sēdēja Jūrniecības departamenta pārstāvji, sēdēja kuģu īpašnieki un tālbraucēji kapteiņi. Skolnieki tika saukti atbildēt grupiņās pa četri. Ieejot klasē, visi izvilkām biļetes, tad atļāva 15 minūtes padomāt, bet pēc tam vajadzēja pa vienam atbildēt. Atzīmes par atbildēm lika visi pārbaudes dalībnieki, bet katrs atsevišķi to ierakstīja savā grāmatiņā. Jautājumus skolniekam varēja uzdot katrs komisijā sēdošais. Kad skolnieks visu bija atbildējis, tad komisijas locekļi nosauca savas atzīmes, kas tika summētas un no tām izlikta vidējā atzīme. Pārbaude bija svinīga un nopietna, pēc tās skolnieki iznāca gaitenī, pamatīgi piesarkuši. Bija arī satraukums par kuģu īpašnieku piedalīšanos, jo tieši darba devēju vērtējums varēja izšķirt daudz. Lai nu kā, arī pārbaudījumi reiz beidzās, un tad kādā priekšpusdienā visi pulcējāmies lielajā klasē, kuru rotāja kuģu modeļi, un svinīgi saņēmām otrās klases beigšanas apliecības. Bija žēl, ka starp mums nebija divu klases biedru, kuriem nebija veicies eksāmenos, varbūt tajā pašā klasē vēl bija jāmācās arī tādēļ, ka mācību laikā sadomājuši apprecēties, ko pēc skolotāja Brūveļa receptes nevajadzēja darīt…
Atvadījāmies no skolotājiem, skolas biedriem un izklīdām kur kurais. Man paredzētais jūras braukšanas stāžs bija izpildīts, tādēļ iesniedzu dokumentus Jūrniecības departamentam un saņēmu tuvbraucēja stūrmaņa diplomu. Biju priecīgs, ka esmu kaut ko paveicis. Darbu laimējās saņemt, kļuvu kapteiņa palīgs uz preču un pasažieru tvaikoņa “Neptuns”, kas uzturēja satiksmi starp Rīgu un Kurzemes piekrasti līdz Pitragam Irbes šaurumā. Vasaras mēnešos kuģītis vadāja arī ekskursantus pa igauņu salām, Roņu salu ieskaitot.
3. un 4. kurss
Pienāca 1933. gada rudens – laiks, kad atkal jādomā par skolas gaitām. Skaitīju nopelnīto naudu, rēķināju, vai pietiks mācību ziemai, bet neiznāca… Nolēmu mācību posmu laist garām un turpināt strādāt uz “Neptuna”. Tā no kuģīša mazā kolektīva atvadījos tikai pēc gada. Pieteicos mācīties kuģu vadītāju trešajā klasē, ko saucām par tālbraucēju stūrmaņu klasi. Tajā ziemā nedzīvoju skolas kopmītnē, bet kopā ar klases biedru Priedīti īrēju 14 kvadrātmetrus lielu istabiņu Trijādības ielā, puskilometru no skolas. Sēdējām tur ar kolēģi, apkrāvušies grāmatām un konspektiem, līdz vēlām nakts stundām.
Trešajā klasē bijām 19 skolnieki. Daudzas svešas sejas, jo gandrīz visi mācījāmies ar lielākiem vai mazākiem pārtraukumiem.
Pavasarī pēc laimīgi nokārtotiem eksāmeniem atkal bija jāmeklē darbs. Man laimējās iekārtoties par otro stūrmani uz tvaikoņa “Rāmava”. Kuģoju līdz 1936. gada rudenim, kad iestājos ceturtajā – kapteiņu klasē. Mācības notika jūrskolas ēkas pirmajā stāvā. Bijām pavisam 11 vīri, visi ar lielāku vai mazāku stāžu kuģu vadīšanā. Atceros, kā skolas direktors Kalniņš mūs mācīja angļu valodā par kravas slēgšanas dokumentiem. Tā bija smaga likumu valoda, kur katram vārdam ir juridiska nozīme. Mācījāmies intensīvi, visā mācību laikā es tikai pāris reižu apmeklēju kino.
Pienāca pavasaris un līdz ar to atkal pārbaudījumu laiks, taču šoreiz pēdējais. Mēs visi pārbaudījumus izturējām un saņēmām skolas beigšanas apliecības. Pēc tās saņemšanas aizgāju uz Jūrniecības departamentu, iesniedzu dokumentus par jūras braukšanas cenzu un saņēmu diplomu – kapteinis tālos braucienos. Diploms bija ādas vākos, lapas gaiši zaļā krāsā un aprakstītas latviešu un angļu valodā. Cīņa bija izcīnīta un godam sasniegta masta galotne, no kurienes var skatīt visas pasaules jūras…
Krišijāņa Valdemāra jūrskolas pasniedzēju biogrāfijas:
[1] Rudzis Kārlis (1872 – ?). Beidzis Baltijas skolotāju semināru. Strādājis arī Mangaļu jūrskolā. K.Valdemāra jūrskolas skolotājs no 1920. līdz 1937. gada decembrim, kad aiziet pensijā.
[2] Šmits Jēkabs (1877 – ?). Beidzis Baltijas skolotāju semināru. K.Valdemāra jūrskolas skolotājs no 1920. līdz 1940. gadam.
[3] Neimanis Pauls (1884 – 1966). Tālbraucējs kapteinis. Beidzis Mangaļu jūrskolu, vēlāk jūrskolotāju kursus Pēterburgā. No 1907. līdz 1918. gadam skolotājs Narvas jūrskolā. Brīvības cīņu dalībnieks. Grāmatas “Magnētiskā kompasa mazā vārdnīca” autors. No 1920. līdz 1940. gadam K.Valdemāra jūrskolas skolotājs, bet no 1941. līdz 1944. gadam – tās otrais un pēdējais direktors. No 1945. līdz 1949. gadam P.Neimanis bijis Baltijas jūrskolas Flensburgā, Vācijā, vicedirektors un latviešu nodaļas priekšnieks. Miris ASV.
[4] Breikšs Erihs (1882 – ?). Beidzis Odesas jūrskolu un Rīgas Politehniskā institūta Tirdzniecības fakultāti. Strādāja Mangaļu jūrskolā. Mācību grāmatas “Navigācija” autors.
[5] Freidenfelds Krišjānis (1875 – 1941). Dzimis Dundagas pagastā. Beidzis Ventspils jūrskolu 1910. gadā, Pēterburgā specializējies par jūrskolu pasniedzēju un strādājis Ventspils jūrskolā kā pedagogs 1903.-1915., šīs mācību iestādes priekšnieks Krievijā (1915.-1920.).Latvijas brīvvalsts laikā beidzis Angļu valodas institūtu (1925. gadā) un LU Juridisko fakultāti. K.Valdemāra jūrskolas skolotājs un direktora palīgs no 1920. līdz 1941. gadam. Komunistu nogalināts Rīgas Centrālcietumā kopā ar skolas direktoru E.Kalniņu.
[6] Brūvelis Roberts (1889 – 1941). Beidzis Mangaļu jūrskolu un jūrskolotāju kursus Pēterburgā. Līdz revolūcijai strādājis Pēterburgas jūrskolā. Mācību grāmatas “Jūras astronomija” 1. daļas autors. K.Valdemāra jūrskolas skolotājs 1921 – ? Nogalināts deportācijas laikā.
[7] Žagers Alfrēds (1878 – 1956). Beidzis Rīgas Politehnisko institūtu, 1904. gadā Pēterburgā nokārtojis pārbaudījumu astronomijā un ieguvis jūrskolu speciālpriekšmetu skolotāja tiesības. Strādājis Mangaļu jūrskolā. Latvijas brīvvalsts laikā universitātes docents un profesors, arī LU astronomiskās observatorijas pārzinis. Sarakstījis mācību grāmatas “Jūras astronomija” 2. daļu.
[8] Ogriņš Eduards (1875 – 1939). Kuģu mehāniķis, beidzis Rīgas Biržas komitejas mašīnistu kursus. 1900.-1902. gadā E.Tolla Ziemeļpola ekspedīcijas dalībnieks – ekspedīcijas kuģa “Zarja” vecākais mehāniķis. 1908. gadā kā eksterns ieguvis I šķiras kuģu mehāniķu diplomu. K.Valdemāra jūrskolas priekšnieka palīgs un Kuģu mehāniķu nodaļas vadītājs no 1925. līdz 1939. gadam. Apbedīts Cēsīs.
[9] Kalniņš Ernests (1881 – 1941). Beidzis Mangaļu jūrskolu, Pēterburgā izturējis pārbaudījumu par jūrskolu speciālpriekšmetu skolotāja grādu. Strādājis Mangaļu jūrskolā.Latvijas pirmās republikas laikā beidzis Angļu valodas institūtu un LU Tautsaimniecības fakultāti. K. Valdemāra jūrskolas direktors no tās dibināšanas 1920. gadā līdz savai nāvei. Komunistu spīdzināts un smagi sakropļots, pēc tam nogalināts Rīgas Centrālcietumā 1941. gada jūnijā.
Par Arvīdu Ludeviku:
Arvīds Ludviks dzimis 1912. gada 17. augustā Dundagas pagasta Saunaga ciemā.
Beidzis Kr. Valdemāra jūrskolu (1937.) un saņēmis tālbraucēja kapteiņa diplomu. Bijis tvaikoņu “Neptūns”, “Rāmava”, “Kaupo” stūrmanis (1936.-1941.). 2.pasaules kara laikā – locis Ventspilī un velkoņa “Rota” kapteinis.
1945. gada maijā vadīja velkoni “Rota” ar latviešu bēgļiem no Ventspils uz Zviedriju. Atklātā jūrā to aizturēja padomju karakuģi un piespieda atgriezties. Vēlāk represēts.*
Atgriezies Latvijā 1956. gadā. Strādājis Mērsraga zivju fabrikā un Dundagas mežrūpniecības saimniecībā. No 1963. gada braucis uz Ventspils ostas glābšanas kuģa “Lielirbe”, bijis Ventspils ostas kapteinis.
Miris Ventspilī 1996. gadā , apbedīts Kantsona kapos.
*Gunāra Veisberga (1922-2012) atmiņas par neveiksmīgo bēgšanas mēģinājumu ar Velkoni Rota 1945. gada 8. maijā ir lasāmas šeit: Gunāra Veisberga atmiņas
Par Krišjāņa Valdemāra jūrskolu vairāk var lasīt šeit: https://www.ljs.lv/2020/12/03/krisjana-valdemara-jurskola/