(2. turpinājums)
Visu ceļu Straupmanis stāstīja interesantus notikumus. Tā, piemēram, reiz viņš mums teica: «Kas tad tagad jums ko nebraukt jūrā! Uz kuģiem radio, lokatori, peilētājas stacijas utt. Bet kas man bija? – Eju no Singapūras uz Šanhaju, paiet mēnesis un otrajā jau esam klāt pie Šanhajas līča. Pirmais virsnieks man jautā, kā tad, kaptein, mēs tiksim ostā, reidā tūkstošiem ķīniešu džonku. Es teicu – pilnu gaitu uz priekšu un kursu nemainīt! Ejam, tikai kuģa priekšgalā skaidas lec pa labi un pa kreisi!» Tamlīdzīgi stāsti mums ļoti patika.
Prakses vadītājs mūs, piecpadsmit kursantus, iekārtoja uz kravas pasažieru kuģa «Ernest Telman». No piecpadsmit kursantiem septiņus paņēma štatā kapteiņa vecākais palīgs. Pie stūres stāvējām visi un nopelnīto naudiņu dalījām piecpadsmit daļās. Kuģis visu laiku kursēja reisā Baku – Mahačkala – Astrahaņa – Krasnovodska.
Katru dienu jāberž klājs ar ķieģeli un smiltīm, tāpat jāveic visi pārējie matrožu darbi ar lupatu un līdzīgiem instrumentiem rokās.
Pēc pirmā reisa sapratām, ka varam arī šo to nopelnīt, t.i., Baku pirkām vīnogas un Astrahaņā pārdevām divreiz dārgāk, līdzīgi darījām Astrahaņā – pirkām kartupeļus un Baku atkal pārdevām divreiz dārgāk. Ienākums jau nebija stipri liels, taču pietika vīnam un melonēm.
Reisu laikā vakaros uz kuģa vienmēr bija dejas, uz kurām praktikantiem un ekipāžām nebija atļauts iet. Taču vecākais palīgs vienmēr kādu neatļautu pārīti atrada uz laivu klāja, kursantus, protams, aizdzina un savā burtnīcā pretim vainīgā uzvārdam pievilka krustiņu. Nākošajā dienā vainīgais vienmēr dabūja to «labāko» kuģa darbu, t.i., tīrīt tualetes, mizot kartupeļus u.c. Gadījās arī, ka vecie jūrnieki mēģināja kādu no mums aizsūtīt uz mašīntelpu ar maisu, lai «atnestu tvaiku», vai arī miglas laikā iet uz kuģa priekšgalu un ar slotu izklīdināt miglu. Kuģa vīri jau nezināja, ka mēs esam bijuši jungas, bet domāja, ka pēc pirmā kursa kuģa lietās neko nesaprotam.
Prakse uz Kapellas
Pēc otrā kursa mūs nosūtīja praksē uz Rīgas Jūras skolas mācību kuģi «Kapella» (buru kuģis – barkentīna). Šajā vasarā izbraucām visu Baltijas jūru – vieglāk bija ostās. Jūrā dienu un nakti vajadzēja stāvēt sardzē un ložņāt pa vantīm mastos, rājās un strādāt ar burām. Mācību kuģa disciplīna turēja mūs kā dzelžos ieslēgtus. Katru dienu mācības, pie tam bija jāizmācās simtiem buru kuģa uzbūves un aprīkojuma nosaukumu.
Pēc trešā kursa (1951. g.) aizbraucām praksē uz Melno jūru. Tur mūs gaidīja Odesas augstākās jūrskolas mācību kuģis «Ekvator» (vācu trofejkuģis, saņemts pēc kara). Šeit arī nebija jaukas dienas, kā jau uz mācību kuģa ar visām programmu izpildēm. Uzelpojām tikai ostās, īsos atvaļinājuma laikos. Toties iepazinām visas Melnās jūras ostas. Tomēr kuģa komisāra smalkais «stukaču» tīkls turēja mūs stingri grožos.
Pēc Melnās jūras mūs visus tūlīt nosūtīja kara praksē uz Tallinu, uz pusotru mēnesi, kur mūs gaidīja kara flotes mācību kreiseris «Admiral Makarov» (vācu trofejkuģis). Šie pusotra mēneša mums visiem vilkās kā vesels gads. Katru dienu un nakti pastāvīgi kaujas trauksmes. Mūs jau nekur nelaida pie «sprices», jo mēs taču uz tāda kuģa arī neko nezinājām. Dzīvojām un gulējām koridorā. Izdeva katram pie griestiem pakaramo gultiņu (šaurs brezenta šūpuļtīkls) ar korķa matraci iekšā, tas no rītiem bija jāsarullē un jānoliek tumšā stūrī starp sienu un gāzmasku skapīšiem. Nevienā telpā, izņemot virsnieku kajītes, nebija koka apšuvumu, visur dzelzs rores, kabeļi, lūkas utt.
Pirtī gājām reizi nedēļā, ūdens bija karsts, tikai sāļš, katram mazgāšanās laiks 15 minūtes. Ekipāža bija 1500 cilvēku. Ja kāds nepaspēja nomazgāties laikā, ūdens tika noslēgts un tad saziepējies varēja skriet uz klāja un noskaloties pie ugunsdzēsības krāna.
Ja sestdien, pēc ģenerālmazgāšanas, vecākais palīgs pārbaudot atrada telpā kādu gruzīti vai citu nekārtību, pasauca matrozi un ar šļūteni lika pieliet telpu un tad sākās atkal mazgāšana.
1949. gada janvārī Rīgā.
Turpinājums lasāms šeit: Kara skola
Iepriekšējais stāsts lasāms šeit: mācības jūrniekos