(9. turpinājums)
Vispār jau A. D. bija labs un izdarīgs palīgs, tikai dikti mīlēja iedzert, un ostās pēc iespējas nelaida garām nevienu meiteni, visur viņam bija mīļākās. Ar A. D. vienmēr varēja aiziet kopā pie daiļā dzimuma pamīlēties, ja tikai bija pāris pudeļu līdzi. Tādā veidā varējām izbēgt no riska noķert kādu slimību ar gadījuma iepazīšanos kaut kur uz ielas vai restorānā.
Mūsu traleru flotē disciplīna bija diezgan stingra. Taču, ja darbā viss gāja labi, tad priekšnieki izlikās neredzam, ka brīvajā laikā, tāpat arī kādreiz darba laikā, notiek iedzeršanas. Darbinieku uz kuģiem vienmēr trūka, tāpēc bija jādzīvo pēc principa, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva.
1962. gada maijā Korfa līča piekrastē nodevām zivju kombinātam kravu no Petropavlovskas un uzņēmām rūmēs pārtiku kombinātam Glubokaja buhtā.
Kamčatkas austrumu un rietumu piekrastēs bija daudz zivju kombinātu, kuri strādāja tikai sezonu laikā, no maija līdz oktobrim. Pēc tam uz ziemas laiku iekārtas tika iekonservētas un ciematos palika tikai pastāvīgie iedzīvotāji, kuri ziemā apsargāja un uzturēja kārtībā zivju fabrikas. Vasarās šeit strādāja tā saucamā «verbota». Tās bija līguma strādnieces (zivju apstrādātājas) no visas Padomju Savienības, lielāko tiesu no Ukrainas, meitenes no 18 līdz 40 gadiem.
Šeit es pirmo reizi mūžā redzēju, kā cilvēki ar tīkliem ķer kaijas, pēc tam noplūc spalvas un ēd kā vistas vai zosis. Pēc tam tikai uzzināju, ka ciemā jau divus mēnešus trūkst produktu veikalos un cilvēki iztiek no kaijām un noķertām zivīm. Izrādās, tāpēc jau mūs atsūtīja ar pārtikas kravu. Mans A. D. atveda uz kuģi divas jaunas ukrainietes, tās ar prieku piekrita paēst pusdienas, iedzert graķīti un pārgulēt ar jūras vilku zem silta deķa. Barokās, kur viņas dzīvoja, esot vēss un paikas arī neesot, kamēr krava no mūsu kuģa nebūšot nonākusi veikalos.
Es savai nakts draudzenei jautāju, kāpēc viņa ir atbraukusi uz šejieni. Tā man atbildēja, ka solīta alga no 200 līdz 300 rubļiem mēnesī, tāpēc rudenī viņa atgriezīšoties Kijevā bagāta, labi apģērbšoties un nopirkšot pat kažoku. Vladivostokā uz kuģa visai «verbotai» atņemtas pases, un tās atdošot tikai pēc līguma beigām rudenī. Tā tāda drošības ķīla, lai kāds vasarā ar kuģi neaizbēg uz mājām. Tā tas šeit turpinoties no gada uz gadu.
Vīrieša cilvēkiem šajos kombinātos dzīvot ir grūti, jo uz katru pienākās apmēram divdesmit sievietes. Daudzreiz esot lieli skandāli starp «verbotu» un vietējām sievām, kuras pieķērušas savus vīrus nedarbos.
Visām atbraucējām šeit nepietiek arī baraku, tā kā katrā kombinātā vismaz 50 % sezonas strādnieču dzīvo daudzvietīgās teltīs. Lepna ir tā sieviete, kurai teltī ir sava «istaba», t.i., gultas vieta, kas atdalīta no citām guļas vietām ar vertikāli piekārtu palagu. Tādās «istabās» ne viens vien jūrnieks bija nakšņojis, kuram bija gadījies krist izsalkušo sievu nagos.
1962. gada jūnijā saņēmām rīkojumu no «Kamčatribproma » aizvilkt no Petropavlovskas uz zivju kombinātu «Lavrovo» mazo zvejas traleri.
(Turpmāk vēl)
Iepriekšējais stāsts lasāms šeit – šmorētas zosis un suņa gaļa