(14. turpinājums)
Vadājām uz zvejas rajoniem un zivju kombinātiem dažādus aprīkojumus un citas preces, kuras nav jātur saldētājrūmēs. Vienreiz pat akmeņogļu kravu aizvedām uz Komandoru salām. Tur Ņikoļskoje ciema reidā nostāvējām veselu nedēļu, kamēr kravu ar baržām nogādāja krastā. Apskatījām arī komandora Bēringa kapu. Komandoru salās arī ir liels kotiku saudzēšanas un pētniecības centrs. Šeit 5 jūdžu attālumā, apkārt salām, stingri aizliegts signalizēt un mest vai liet aiz borta atkritumus vai citus priekšmetus.
1965. gada janvārī mani norīkoja par šī paša kuģa kapteini, jo pastāvīgais kapteinis aizbrauca garā atvaļinājumā. 1965. gada 30. novembrī stāvējām Magadānas līcī, krava jau zvejas flotei bija atdota, bet pūta ziemeļrietumu vējš ap 30 metriem sekundē, tātad taifūns, Atlantijas pusē to sauc par orkānu. Tieši 30. novembrī vējš norima līdz 9-10 ballēm no ziemeļrietumiem. Prognozē arī bija 9-10 balles uz veselām 3 diennaktīm.
Es nolēmu, ka ilgāk un labāku laiku nav ko gaidīt, jābrauc uz mājām, uz Petropavlovsku. Vējš no Magadānas uz pirmo Kuriļu šaurumu pa ceļam un tikai 9 balles, Ohotskas jūrai ātri tiksim pāri. Blakus noenkurojies stāvēja Vladivostokas kuģniecības kuģis «Ajan», tam bija jādodas uz Vladivostoku. Kapteinis tur bija latvietis, uzvārdu gan vairs neatceros, ar viņu biju iepazinies Vladivostokā pirms dažiem mēnešiem. Mēģināju viņu pierunāt arī doties ceļā, pēc diennakts viņš varētu būt jau Sahalīnas salas aizvējā. Taču kapteinis bija nolēmis pagaidīt, kamēr vējš norims līdz 6-7 ballēm. Tad mēs pa rāciju atvadījāmies un devāmies ceļā. Tiešām visu nakti un 1. decembra dienā vējš bija 9-10 balles, sinoptiķi nebija kļūdījušies. 1. decembra vakarā apmēram stundu pirms iebraukšanas Kuriļu pirmajā šaurumā atmosfēras spiediens krasi sāka krist un vēja ātrums strauji pieaugt. Pēc pusstundas vējš jau bija 32 m/sek. (12 balles, taifūns). Pēc stundas jau pūta 54 m/sek. Tik stipra vētra ir liels retums. Pagriezt kuģi atpakaļ pret vēju, lai turētos pret vilni, jau bija par vēlu. Parasti jūras praksē dara tā, ja ļoti stipra vētra no mugurpuses vai sāniem, kuģi griež pret vilni un tur tādu gaitu, kamēr norimst vētra. Vilnis no aizmugures ir visbīstamākais, jo kuģi var strauji sasviest uz sāniem un apgāzt. Viļņi kuģi apsteidz un visgrūtāk kuģi noturēt uz kursa, kad tā aizmugure rokas apdzenošajā vilnī un sāk celties uz augšu pret debesīm. No tiltiņa skatīties atpakaļ bija ļoti nepatīkami, jo apdzenošie viļņi bija krietni augstāki par kuģa komandtiltiņu. Ārējā gaisa temperatūra bija -10 – -12 grādi. Viļņa galotnes vējš norāva un nesa pa gaisu jūdzēm tālu. Ūdens piles gaisā sasala un lidoja ledus lodīšu veidā. Kuģis arī strauji apledoja. Iziet uz klāja un apcirst ledu tādā laikā nebija iespējams.
(Turpmāk vēl)
Iepriekšējais stāsts lasāms šeit – Petropavlovska