(15. turpinājums)
Tā kā kravas uz kuģa nebija, lai iegūtu lielāku stabilitāti, piepildījām ar ūdeni visus tukšos degvielas un ūdens tankus. Pie stūres noliku vecāko virsnieku, sardzes matroži stāvēja stūres mājā par novērotājiem, kaut arī redzamības uz priekšu nebija nekādas. Visai komandai pavēlēju uzvilkt glābšanas vestes. Tie vīri, kas nebija sardzē uz komandtiltiņa vai mašīntelpās, negulēja. Praktiski jau gulēt arī nebija iespējams, jo viļņi kuģi svaidīja kā skaidiņu, un cilvēku no kojas (gultas) varēja aizmest pret pretējo sienu.
Divas stundas turpinājās gājiens cauri pirmajam Kuriļu jūras šaurumam, tieši pa vējam un pa vilni. Taču pēc tam vajadzēja griezt pa kreisi par 90 grādiem un nobraukt 5 jūdzes, lai tiktu Kamčatkas dienvidu raga aizsegā, aizvējā. Pagriezt kuģi bija ļoti riskanti, taču ar to pašu kursu pa vējam mēs ietu tālāk Klusajā okeānā, un, jo tālāk no krasta, jo lielāki viļņi. Vecākajam mehāniķim liku pārsūknēt vienu pustukšu tanku un uztaisīt 5 grādu sānsveri uz kreiso bortu. Pēc tam pagriezām kuģi pa kreisi un ar pilnu gaitu uz Kamčatkas krasta aizsegu. 45 minūtes bija jāpārdzīvo diezgan nepatīkami brīži, kuģis vēja un viļņu dēļ nosvērās par 45-50 grādiem uz labo bortu, tā pastāvējis, tomēr atgriezās atpakaļ 20-25 grādus uz kreiso bortu. Taču tās 5 jūdzes kuģis izturēja ar Dieva palīdzību, bet, kad sākām iebraukt Kamčatkas krasta aizvējā, viļņi krasi samazinājās, gājām uz ziemeļiem gar pašu krastu, cik atļāva jūras dziļums un zemūdens klintis. Pēc 10 jūdzēm pie paša krasta nostājāmies uz enkura. Tagad vispirms uzvārījām karstu tēju un pavārs sagatavoja uzkodas. Protams, kam bija, lika galdā stipro, taču es aizliedzu ieņemt vairāk par 150 gramiem katram. Pēc tam 10 stundas visa komanda (divās maiņās, pa vienai stundai) cirta nost ledu, lai atgūtu kuģim normālu stabilitāti. Viļņi aiz klinšainā krasta nebija lieli, taču no augšas virpuļoja un bira lejā ledus gabaliņi krusas veidā, kurus vējš nesa pāri Kamčatkas dienvidu galam no Ohotskas jūras un meta iekšā Klusajā okeānā. Pēc ledus attīrīšanas no borta virsmām un virsbūvēm varējām mierīgi doties tālāk uz Petropavlovsku, krasta aizsegā. Šīs viesuļvētras (taifūna) laikā Kamčatkā arī bija nodarīti lieli postījumi, norauti mājām jumti, sagāzti stabi u.c. nelaimes.
Pēc 1 diennakts mēs laimīgi atgriezāmies Petropavlovskā. Vējš jau bija atkal norimis līdz 9-10 ballēm. (Starp citu, vēja stiprums jūrā tiek mērīts no 0 līdz 12 ballēm).
Nu, protams, ostā atzīmējām arī savu laimīgo atgriešanos, kā jau tas jūrniekiem pienākas. Tikai pēc tam uzzināju, ka kuģis «Ajan», kurš palika Magadānas līcī sagaidīt mierīgāku laiku, uznākot taifūnam, bija mēģinājis ieiet šaurā buhtā, bet ar vēju un viļņiem viņu izmeta uz zemūdens klintīm, un tas nogrima.
Komandas locekļus, lielāko daļu, ledus lāsteku veidā glābēji salasīja jūrā. Starp tiem bija arī mans paziņa kapteinis latvietis, kuru pēc tam cinkotā zārkā aizveda ar lidmašīnu uz Rīgu piederīgajiem.
(Turpmāk vēl)
Iepriekšējais stāsts lasāms šeit – Ziemas vētra Ohtoskas jūrā