(20. turpinājums)
Tālāk 1973. gada martā mani pārcēla par vecāko kapteiņa palīgu uz transporta refrižeratora kuģi «Burja». Šis bija ļoti patīkams kuģis, arī ātrums bija 22 mezgli. Kapteinis direktors Leonīds Ļebjodkins un komisārs Kuzma Čigriks.
Kapteinis gan bija ļoti lāga cilvēks, tikai, kad uzkāpa uz korķa, tad dzēra vismaz mēnesi, un tad man bija jāuzņemas arī visi kapteiņa pienākumi. Pēc tam kapteinis kādu nedēļu mocījās, kamēr tika uz strīpas, un pēc tam atkal kādu pusgadu neņēma pat mutē ne vīnu, ne šņabi. Komisārs gan nebija pretim ieraut šņabīti un pakutināt kādu no meitenēm. No 1974. gada janvāra līdz maijam atkal strādāju par vecāko palīgu uz refrižeratora «Sarma», bet maijā – par vecāko palīgu uz transportkuģa «Neman». Uz šā kuģa mēs Centrālajā Āfrikā ņēmām saldētas zivis no zvejas kuģiem un izvadājām pa Āfrikas ostām. Par komisāru šeit atkal bija Jevģenijs Sovinskis, kuru neviens nevarēja un negribēja ciest. Oļegs Prokofjevs bija kapteinis – direktors. Šī paša gada 23. jūnijā stāvējām Nigērijas ostā Lagosā. Es noorganizēju ekskursiju ar mūsu glābšanas laivu pa Lagosas lagūnām. Laivā biju kā vecākais, bet kopā bijām 18 cilvēku. Sausā «paika» bija visai dienai paņemta līdzi un arī saldētās zivis pāris kastes. Aizbraucām pa lagūnām apmēram 15 km no ostas, apstājāmies vairākos ciematos.
Iepazināmies ar kādu saimnieku, kuram aiz būdiņas bija uzstādīts kandžas aparāts un tecēja no banāniem gatavots «african» džins, apmēram 60 grādu stiprs. Par vienu 30 kg zivju kasti saimnieks mums atdeva 20 litrus šā dzēriena. Vienu pudeli turpat pie galdiņa kopā ar saimnieku pamēģinājām. Pēc garšas tas ne ar ko neatšķīrās no veikalos pirktā džina. Uzkodām ceptas garneles. Un tad devāmies uz ostas pusi, kur pusceļā, džungļos bijām noskatījuši tukšu nojumi ar lielu galdu un soliem. Tur tad arī sievieši sagatavoja līdzpaņemto ēdienu un sākām svinēt Līgo dienas pēcpusdienu. Ieēdām, iedzērām, papeldējāmies lagūnā un sākām dziedāt līgo dziesmas gan latviski, gan krieviski. Vēlāk mums pievienojās vēl četras nēģerietes, nezinu, no kurienes tās bija uzradušās. Tā kā vietējie iedzīvotāji runā angliski, tad saprasties ar viņām varējām. Vakarā sakurinājām ugunskuru un turpinājām līgošanu. Kaut gan 20.00 jau vajadzēja būt atpakaļ uz klāja, mēs sākām kuģot atpakaļ tikai pēc 22.00. Kā pēc tam stāstīja palicēji, mūsu komisārs esot sēdējis ar binokli zem laivas un lūkojies pāri ūdenim, gaidot mūsu laivu. Taču, kad izdzirdējis ap 24.00 reidā līgo dziesmas, tā uzreiz nozudis savā kajītē, lai nebūtu liecinieks mūsu vēlajai pārbraukšanai. Kad uzcēlām uz borta laivu, tad vēl aizgājām aiz ostas vārtiem uz nēģeru tirdziņu, nopirkām alu un uz kuģa turpinājām klusām līgot.
(Turpmāk vēl)
Iepriekšējais stāsts lasāms šeit – darbs refrižertatorflotē