LJS biedrs, jūrniecības darbinieks un žurnālists Gints Šīmanis 2022. gada 4. maijā saņēma Valsts apbalvojumu – Atzinības krustu.
Tāpēc šeit LJS mājaslapā publicējam Anitas Freibergas ilggadējas Ginta kolēģes saruna ar viņu, kas ir dinamiska un enerģiska gluži kā pats Gints.
Gints Šīmanis ir viens no tiem īstenajiem Latvijas patriotiem, kurš stāvējis pie Latvijas jūrniecības atdzimšanas un ar savu nenogurstošo enerģiju popularizējis Latvijas jūrniecības tēlu gan pašu mājās, gan pasaulē, palīdzējis atjaunot un kopt mūsu valsts jūrniecības tradīcijas, kā arī iedvesmojis jauniešus izvēlēties jūrnieka profesiju un pievienoties to ļaužu pulkam, kuri ar lepnumu Latviju sauc par jūras lielvalsti. Jau studiju laikā Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē Gints Šīmanis pētīja Latvijas jūrniecības pamatlicēja Krišjāņa Valdemāra dzīvi un darbus, un savā diplomdarbā, kas pēc būtības bija disertācijas vērts, viņš uzsvēra Valdemāra ideju aktualitāti arī mūsdienās. G. Šīmaņa universitātes gadi lieliski sakrita ar Atmodas laiku. Pēc Egona Līva un Arvja Popes iniciatīvas Latvijas Kultūras fonda paspārnē dzima Jūrniecības vēstures kopa, kas Gintu ierāva dažādās sabiedriskās aktivitātēs un daudzām no tām tieši Gints ir bijis iniciators un iedvesmotājs. Piemēram, ceļot godā Krišjāni Valdemāru un Latvijas jūrniecību, Zinātņu akadēmijā tolaik sākās vesela programma jaunlatviešu kustības reabilitēšanai, aizsākās Krišjāņa Valdemāra akadēmiskie lasījumi, bet izdevniecībā „Avots” tika nodrukāta Ginta Šīmaņa sastādītā Krišjāņa Valdemāra rakstu izlase „Tēvzemei” (1991), kas bija pirmais Valdemāra darbu izdevums pēc Otrā pasaules kara Latvijā.
Gints Šīmanis vienmēr akcentējis, ka ir jābūt mērķa skaidrībai, tāpēc ir bezjēdzīgi darboties bez ideāliem un nākotnes vīzijām. Varbūt tieši šis dzīves uzstādījums ir licis Gintam būt aktīvam ne tikai vārdos, bet gan reālos darbos. 1989. gadā viņš ir bijis klāt Latvijas Jūras akadēmijas un Latvijas Jūrniecības savienības dibināšanai. Gints Šīmanis bija tas, kurš 1993. gadā palīdzēja organizēt pirmo pēckara Latvijas jūrnieku kongresu, kurā tika pieņemtas ļoti nozīmīgas rezolūcijas tālākai jūrniecības attīstībai Latvijā.
Bez Ginta Šīmaņa publikācijām nav iedomājama “Latvijas jūrniecības gadagrāmata”, kurā ik gadus, sākot no 1989/90. gada, ir lasāmas intervijas, apraksti un analītiskie materiāli. Tāpat viņš ir bijis laikraksta “Jūras Vēstis” redaktors, Latvijas televīzijā veidojis raidījumu “Latvji, brauciet jūriņā”, kā arī piedalījies Latvijas ostu un tranzīta biznesa popularizēšanā, nesot Latvijas vārdu pasaulē starptautiskās izstādēs, konferencēs un dažādos citos forumos.
Pēdējos gados Gints Šīmanis ir bijis daudzu ar jūrniecības tēmu saistītu grāmatu redaktors, piemēram, rakstnieka Jāņa Lapsas un vēstures pētnieka Jura Kriķa grāmatām. Gints Šīmanis ir Kuivižu, Salacgrīvas un Latvijas patriots, bet lielākās Ginta Šīmaņa sabiedriskās aktivitātes tagad ir saistītas ar Salacgrīvā pierakstīto biedrību „Bibliokuģis „Krišjānis Valdemārs””, kas ar publiskiem pasākumiem Latvijas skolās un bibliotēkās aicina izjust jūras un kuģniecības klātbūtni, mudinot jauniešus savu dzīvi saistīt ar Krišjāņa Valdemāra aicinājumu „Latvji, brauciet jūriņā!”.
Gints Šīmanis saka: “Mans gara aristokrāts ir Krišjānis Valdemārs. Gara aristokrāta nominēšana nāk no tautas dzejnieka Imanta Ziedoņa. Gluži tāpat kā „garainis, kas veicina vārīšanos”. Šāds „garainis”, man atnākot no dienesta tālajā Vidusāzijā, otrajā kursā bija latviešu literatūras vēstures pasniedzējs Gunārs Bībers. Toreiz vēl docents, tagad – profesors, kurš mums stāstīja par Krišjāni Valdemāru. Tās bija lekcijas, kā tagad moderni teikt, ar pievienoto vērtību. Proti, tautsaimnieciskajā, īpaši jūrlietu aspektā. Skrēju uz fakultātes bibliotēku, lai uz trim dienām dabūtu mājās lasīt Antona Birkerta monogrāfiju „Krišjānis Valdemārs un viņa centieni” (1925). Pārrakstīju, jo kopēšanas tehnika tajos laikos bija aiz septiņām atslēgām. Krišjānis Valdemārs mani uzrunāja! Laikam iedarbojās Ainažu jūrskolas muzejā redzētais, „Mazviļņu” tuvums jūrai un, neapšaubāmi, radu raksti. Biju taču zvejnieka Hugo Krūmiņa mazdēls un tālbraucēja kapteiņa Imanta Vikmaņa krustdēls. „Valdemāra lieta” varēja uzņemt apgriezienus.
Universitātes gadi lieliski sakrita ar Atmodas laiku. Latvijas Kultūras fonda aktivitātēs pēc Egona Līva un Arvja Popes iniciatīvas dzima Jūrniecības vēstures kopa. Ceļu uz to atrada filosofs Kārlis Lūsis, jo Zinātņu akadēmijā tolaik sākās vesela programma jaunlatviešu kustības reabilitēšanai. Viņi vairs nebija „buržuāziskie nacionālisti”. Kopā ar Kārli Lūsi sākām stutēt „Valdemāra lietu” – aizsākās Krišjāņa Valdemāra akadēmiskie lasījumi, ko tagad pārņēmusi konkordija „Valdemārija”, sastādījām un izdevniecībā „Avots” nodrukājām Krišjāņa Valdemāra rakstu izlasi „Tēvzemei” (1991). Tas bija pirmais Valdemāra darbu izdevums pēc Otrā pasaules kara Latvijā.
Ko esmu mācījies no sava gara aristokrāta? Pirmkārt, mērķu skaidrību. Nav jēgas darboties bezjēdzīgi, bez ideāliem un nākotnes vīzijām. Protams, sāncenšiem tas var būt arī sāpīgi. Tādēļ nevēlos būt padotā statusā, jo neviens jau nespēj samierināties ar padotā ampelmaņa lomu stulba priekšnieka vadībā. Par laimi, padotību tomēr var arī neizvēlēties, ceļus ejot patstāvīgi, kaut vienatnē.
Otrkārt, nekas nav būtiskāks par cilvēkmīlestību. Ja Valdemārs tā nemīlētu savus līdzcilvēkus, viņš neaicinātu tos iet jūrā, dibināt kuģniecības sabiedrības, veidot bibliotēkas, kopt dzimto valodu un mācīties svešvalodas. Iniciatīvu vākt tautasdziesmas Krišjānim Baronam taču deva Valdemārs. Treškārt, dots devējam atdodas. Ir lietas, ko nevar izsvērt naudā. Tāda ir arī „Valdemāra lieta”. Paldies visiem, kas to ir sapratuši!”
Laikraksts “Jūras Vēstis” – laikmeta liecība
Par deviņdesmitajiem gandrīz visi saka – tas bija grūts, bet arī ļoti interesants laiks, un žurnālisti šajā ziņā nav izņēmums. Arī mēs pilnā mērā izdzīvojām un izbaudījām, ko nozīmē deviņdesmitie.
Neatkarīgās avīzes “Jūras Vēstis” pirmais numurs iznāca 1991. gada maijā, un avīzes pirmais redaktors bija rakstnieks Jānis Lapsa – viens no tiem retajiem latviešu rakstniekiem, kurš savā daiļradē pievērsies jūras tēmai. Pirmo gadu reizi mēnesī, tad divas reizes mēnesī astoņu lappušu apjomā, bet no 1993. gada reizi nedēļā 16 lappušu biezumā “Jūras Vēstis” tika izdotas latviešu un krievu valodā. Un tas ir tikai loģiski, ka avīze astoņus gadus, tik ilgi šis izdevums noturējās virs ūdens, bija sava laika atspoguļotāja un spogulis.
Ar otro un arī pēdējo JV redaktoru Gintu Šīmani satikāmies 1993. gadā. Viņš maijā bija stājies pie laikraksta vadības stūres, es šajā kuģī iekāpu mēnesi vēlāk. Lai gan mana profesija ir žurnālistika, tolaik plānos nebija īpaši iedziļināties ne avīzes, ne jūrniecības tematiskajā saturā. Redakcijā biju pieņemta atbildīgās sekretāres amatā, un manos pienākumos ietilpa avīzes tehniskā sagatavošana drukāšanai. Domāju, ka šajā redakcijā būšu tikai tranzītā, pa ceļam uz kādu citu izdevumu, bet, kā jau tas mēdz būt, dzīvē viss notiek savādāk. Tolaik daudzi datoru izmantoja tikai kā rakstāmmašīnu, bet man bija puslīdz ciešamas maketēšanas iemaņas, ja tas bija vajadzīgs, un bieži vien tā arī bija, jo ar maketētājiem bija švaki, sēdos pie datora, lai maketētu kārtējo avīzi.
Bet kā tik trauksmainā laikā, kad apkārt viss bruka un juka, kad jau esošajām žurnālu un laikrakstu redakcijām zuda finansējums un daudzi izdevumi pārtrauca darbību, dienas gaismu ieraudzīja jauns jūras laikraksts? Gints domā, ka Jānim Lapsam bija vajadzīgie “gali”. “Rakstnieks Jānis Lapsa ļoti enerģiski darbojās. Viņš jau septiņdesmitajos gados devās jūras komandējumos, vēroja jūrnieku dzīvi, un pēc šādiem braucieniem klajā nāca viņa kārtējā grāmata. Tā radās dokumentālā jūras publicistika. Pirmā bija “Siļķu grāmata”, stāstījums par zvejas rajoniem un zvejnieku dzīvi, tad nāca “Vētru grāmata”, “Banānu grāmata”, “Naftas grāmata”, “Zilā grāmata”, “SOS pēcpusdienā”, “Oranžā laiva”. Lapsa devās komandējumos ar “Latvijas jūras kuģniecības” tirdzniecības flotes kuģiem un tur iepazinās ar kapteini Imantu Vikmani. Domāju, ka šāds laikraksts lielā mērā radās, pateicoties tieši Imantam Vikmanim. 1991. gadā, vēl pirms augusta puča, dzima “Jūras Vēstis”, kam izdevējs bija SIA “Mezgls”, bet pirmā redakcija atradās blakus Strēlnieku laukumam bumbu patvertnē zem poliklīnikas. Tieši uz turieni es braucu pēc avīzes, vedu to uz Salacgrīvu, jo biju JV sabiedriskais izplatītājs “Brīvajā vilnī”, un cilvēki toreiz ļoti gaidīja avīzi,” stāsta Gints.
Pēc laika JV pārcēlās uz Preses nama 17. stāvu un ieņēma telpas, kur galvenā redaktora kabinetā krievu laikos atradās, kā Preses namā teica, “lielā auss”. Tā bija partijas centrālkomitejas struktūra, kas noklausījās visu, ko vien varēja uztvert – no sarunām Preses nama redakcijās līdz “Brīvās Eiropas” un “Amerikas balss” raidījumiem. Divos dienā šī kantora sūtnis ar jaunāko ziņojumu devās pie maizes tēviem cekas namā uz Daugavas otru krastu.
Bijām par daudz ko runājuši ar Jāni Lapsu, taču viņš tā arī īsti nekad neatklāja, kāpēc atteicās no galvenā redaktora amata, bet Gints ir pārliecināts, ka Jānim vairāk pie sirds bija komandējumi un rakstniecība, nevis avīzes administratīvās lietas, tāpēc arī viņš kļuva par laikraksta speciālkorespondentu. Deviņdesmitajos vēl itin viegli varēja sarunāt ar “Latvijas kuģniecības” vadību, lai ar kādu no kuģiem reisā kopā ar apkalpi dotos arī laikraksta speciālkorespodents. Un tā tapa Jāņa Lapsas reportāžas.
Vēl pirms Ginta atnākšanas Lapsa jau bija zaudējis interesi par redakcijas administratīvo darbu, un JV grožus savās rokās bija saņēmusi viņa vietniece Svetlana Kazanceva, kura itin labi jutās priekšnieka krēslā un, visticamāk, bija pārliecināta, ka kļūs par avīzes galveno redaktori. Godīgi sakot, 1993. gadā JV bija ļoti krieviska vide, tur strādāja gandrīz tikai krievu korespondenti, izņemot mūsu Valdiņu, kura tulkoja un centās tikt galā reizēm ar visai murgainiem tekstiem. Pirmo reizi, piedaloties pirmdienas plānošanas sapulcē, tādas arī vēlāk notika visu avīzes pastāvēšanas laiku, biju šokā – galvenais redaktors Gints (kas pazīst Gintu, neticēs, bet tā ir taisnība) kautri sēdēja stūrītī un noskatījās, ar cik plašu vērienu, viņa krēslā sēžot, visus procesus krievu mēlē vadīja Kazanceva. Redakcijā viss notika krievu valodā. Lai gan tajā pirmdienā vēl nemaz nepazinu Gintu, pēc sapulces viņam jautāju – kas te notiek? Kāpēc viņš nesēž savā krēslā un kāpēc redakcijā procesi notiek krieviski? Pēc nedēļas viss jau bija mainījies: Gints sēdēja tur, kur bija viņa vieta, un sapulce notika valsts valodā. Kazanceva bija strandējusi pret Gintu, un lietas nostājās savās pareizajās vietās.
“Visticamāk, ka LK, kas bija avīzes naudas devēja, nebija apmierināta ar situāciju redakcijā. Aprīļa sākumā “Brīvā viļņa” kultūras namā atskanēja zvans, man saka – ar jums vēlas runāt “Latvijas kuģniecības” direktors Pēteris Avotiņš, kurš man izteica priekšlikumu kļūt par JV redaktoru. Teica, ka pietiek dzīvoties pa Salacgrīvu, jānāk uz Rīgu, un deva dažas dienas pārdomām. Ja kāds domā, ka to lobēja mans krusttēvs Vikmanis, tad tā nebija, ja nu vienīgi Pēteris ar viņu pakonsultējās,” atceras Gints.
Un Gints, protams, pieņēma jauno izaicinājumu
Te gan vēl jāpiebilst, ka 1993. gadā “Jūras Vēstīm” jau bija jauns izdevējs – BMMC, kas nozīmē “Baltijas masu mediju centrs”. Izveidots uz laikraksta “Jūras Vēstis” pamata, iegriežot vērienīgu projektu un piesaistot pamatā “Latvijas kuģniecības”, vēl arī “Rīgas transporta flotes” un dažu citu turīgu jūrniecības kompāniju naudu, tas kaldināja visai ambiciozus un grandiozus plānus: naudu deva ar noteikumu, ka mūžu mūžos tiks saglabāta jūras avīze, taču dienas gaismu vajadzēja ieraudzīt ne tikai dzeltenajai presei – dienas laikrakstam “Vakara Ziņas”, bet arī sieviešu un vīriešu žurnāliem un vēl daudziem citiem izdevumiem. Virpulis bija pamatīgs, un deviņdesmito sākumam tas bija neiedomājami vērienīgs projekts: ar Jūras lietu ministrijas atļauju tika nopirktas piecas “Ford” automašīnas un ar kuģi attransportētas uz Latviju. 1993. gadā tas bija kaut kas līdzīgs kosmosam, un tikpat neticami bija grandiozie datortehnikas cehi – lielie makintoši maketēšanai, neskaitāmi daudz mazo datoru tekstu ievadīšanai un korektūrai, datori korespondentiem un žurnālistiem, printeri, skeneri, rācijas, peidžeri (mobilo telefonu vēl nebija), bet augstākā pilotāža bija fotoaparāti, kurus varēja pieslēgt datoram un ielādēt bildes, nekāda filmiņu tīstīšana un fotogrāfiju kopēšana. Šodien ar kaut ko tādu nevienu nevar pārsteigt, bet toreiz tas bija kaut kas neaptverams.
– Gint, mēs kopā avīzi veidojām piecus gadus, un pa šo laiku jūrniecības nozarē notika ļoti daudzas svarīgas lietas, kas lika pamatus un noteica tālākos procesus nozarē. Toreiz mums pašiem likās, ka tiešām esam visu šo notikumu epicentrā, bija sajūta, ka neko nedrīkst palaist garām un diez vai bez mums vispār kaut kas var notikt. Kā tev šķiet, vai avīzes laikā paguvām izdarīt ko labu?
– Tas tiešām Latvijas jūrniecībai bija ļoti izšķirošs laiks. Notika Jūrnieku kongress, tika likvidēta Jūras lietu ministrija. Teikšu godīgi, visi privatizācijas procesi, īpaši jau “Latvijas kuģniecības” privatizācija, gāja ļoti mokoši. Pozitīvi bija tas, ka visu informāciju varējām saņemt no pirmajām rokām, un nebija tā, ka mums kādas durvis būtu bijušas slēgtas. Acīmredzot bijām par sevi pārliecinājuši gan Satiksmes ministriju un ministrus, piemēram, Gūtmani un Krištopanu, gan Privatizācijas aģentūru un tās vadītāju Jāni Nagli, arī visu Latvijas ostu pārvaldes un ostu uzņēmumus. Visur tikām gaidīti, ar mums ļoti labprāt tikās visu institūciju pirmās personas. Ja arī reizēm bija kādi starpgadījumi, tos vienmēr izdevās nolīdzināt. Savā žurnālistikas ētikā neesam pārkāpuši robežu, strādāja mūsu iekšējais cenzors.
– Kā tu domā, vai tās mums atvērtās durvis tomēr nebija tāpēc, ka stipri vien izvērtējām, kādā tonī un cik kritiski rakstīt? Mēs jau īpaši nevienam augumā nebraucām un uz asumiem negājām, vairāk rakstījām par sasniegumiem, nevis par neizdarībām, kādas, nenoliedzami, bija.
– Es īsti tam negribu piekrist, ka visu gluži nogludinājām. Pēc dažām manām redaktora slejām sanāca lielas batālijas, pat daudzu gadu garumā.
– Un tās bija sabojātas attiecības ar konkrētiem cilvēkiem. Redzi, tāpēc arī teicu, ka mums vajadzēja divreiz pārdomāt, ko likt uz papīra.
– Tolaik mūs uzskatīja par Pētera Avotiņa cilvēkiem, bet nekādā gadījumā negribu teikt, ka bijām akli LK viedokļa paudēji un ideju nesēji tautā. Domāju, tā nebija! Bet LK kā liels valsts uzņēmums daudziem bija kā dadzis acīs, un bija cilvēki, kuri caur mūsu laikrakstu vēlējās un mēģināja mazināt kuģniecības lomu un nozīmi. Tā notika ne tikai ar LK, bet arī ar citiem tolaik vēl valsts uzņēmumiem. Ļoti labi atceros, kā valsts stividorkompānijā “Rīnūži” iesākās privatizācijas process un cik neizdevīgi noteikumi tika diktēti no Satiksmes ministrijas puses. Toreiz iznāca pavisam divdomīga situācija, jo iestājāmies “Rīnūžu” direktora Ševčuka aizstāvībā, nostājoties pret Satiksmes ministriju. Tolaik satiksmes ministrs bija Vilis Krištopans, bet viņš šo publikāciju dēļ pret mums tomēr nevērsās.
– Ir vairāki gadījumi un situācijas, kad tīri cilvēciski esmu sajutusies ļoti slikti. Viena no tādām reizēm bija, kad no amata atbrīvoja Pēteri Avotiņu. Ja vēl vakar visi jūrniecības ļaudis pret viņu izturējās ar milzīgu cieņu un pietāti, vārda tiešā nozīmē klanījās, tad pēc Pētera noņemšanas tie paši, kuri klanījās, no viņa novērsās un nebija gatavi pat sniegt roku. Tas bija pretīgi! Mums toreiz laikraksta izdevēji ieteica avīzē šo jautājumu labāk necilāt. Un necilājām jau arī.
– Tā bija šausmīga nodevība pret viņu, jo Pēteris ļoti daudz izdarīja. Jā, varbūt viņam bija arī pārsteidzīgi soļi un lēmumi, bet viņš savu lomu nospēlēja filigrāni. Un viņam kuģniecībā bija spēcīga komanda. Protams, var jau runāt un prātot arī par to, cik daudz katrs no viņiem strādāja, cik domāja par savām interesēm un cik par LK labumu. Pati kuģniecība jau Pēteri nenodeva, to izdarīja tie, kuri bija apkārt, ārpusē, un nenogurstoši runāja par “Latvijas kuģniecības” izlaupīšanu. Bet, kad vārds ir izteikts, tad pierādi, ka neesi zilonis.
– Zini, kapteinis Māris Mertens, kurš bija viens no retajiem latviešu kapteiņiem uz “Latvijas kuģniecības” kuģiem, arī vienmēr ir bijis ļoti kritisks pret tā laika kuģniecības vadību.
– Esam daudz ar Māri diskutējuši par šo jautājumu, tāpēc domāju, ka vairāk nekā par kuģniecības vadības lietām viņam sirds sāpēja par nacionālo jautājumu, jo uz “Latvijas kuģniecības” kuģiem tiešām strādāja ļoti daudz krievvalodīgo. Jāteic, ka kuģniecības personāldaļas vadītājs Kārlis Svilpis vienmēr mēģināja izsvērt jūrnieku profesionālo varēšanu, jo jūrā jau galvenais ir nevis nacionalitāte, bet gan profesionālās spējas un zināšanas. Krievvalodīgai kuģniecības flotei bija objektīvi iemesli, līdz no Latvijas Jūras akadēmijas flotē sāka ienākt jaunie speciālisti. Ja godīgi, tad deviņdesmito gadu sākumā, kad juka ārā Atlantijas zveja, ļoti daudzus mūsu zvejniekus esmu aizvedis uz “Latvijas kuģniecības” kadru daļu, lai viņi varētu atrast jaunu darba vietu. Desmitiem nacionālo kadru deviņdesmit pirmajā un deviņdesmit otrajā gadā esmu vedis uz kuģniecību, kad viņi meklēja citu ceļu. Tos jaunos, kuriem bija laba izglītība un arī angļu valodas zināšanas, LK kadru daļa arī ņēma darbā. Viss ir atkarīgs no katra cilvēka paša. Bet Mārim tiešām bija nepieņemami, ka LK strādā tik maz latviešu, viņam pirmajā vietā bija nacionālais jautājums.
– Ja atgriežamies pie avīzes, kas, tavuprāt, mums izdevās un kas neizdevās?
– Izdevās kļūt par nozares laikrakstu un ruporu. Tāpat mums bija zināma loma “Latvijas kuģniecības” privatizācijas procesā, jo iestājāmies pret privatizācijas procesu, vismaz tajā formā, kādā tas notika.
– Nedomāju gan, ka mēs kā īpaši ar savām publikācijām varējām ietekmēt privatizācijas procesu, tā bija neizbēgamība.
– Protams, jo šo valsts uzņēmumu vajadzēja sadalīt un saplosīt, ko arī izdarīja. Bet, ja runājam par to, kas vēl mums izdevās, ja tā plašāk skatās, tad mēs bijām izveidojuši labu sadarbību ar Lietuvas jūrniecības nozares laikrakstu “Lietuvas Jureivis” Klaipēdā un Igaunijas laikrakstu “Meremees” Tallinā. Mums bija laba informācijas apmaiņa un dažas kopīgas akcijas, piemēram, velobrauciens “Jūras vieno” 1994. gadā. Prieks, ka nebijām šauri domājoši, bet redzējām tālāk un plašāk.
Ja par to, kas neizdevās, tad tomēr neizdevās noturēt laikrakstu, jo laikam bijām salikuši pārāk daudz olu vienā grozā, un, protams, kad “Latvijas kuģniecībā” viss juka, kopā ar kuģniecību nežēlastībā kritām arī mēs. Šāds nozares laikraksts nevarēja pastāvēt ar domu, ka tas nesīs peļņu, un prasīt, lai dodam kādu materiālu pienesumu, bija diezgan muļķīgi.
– Šai sakarā atceros vairākas reizes, kad avīze bija uz slēgšanas robežas. Pirmo reizi tas bija 1994. gada beigās, kad BMMC, kas skaitījās laikraksta “Jūras Vēstis” izdevējs, starp citu, par to pašu kuģniecības naudu BMMC izdeva arī “Vakara Ziņas”, paziņoja, ka slēgs mūsu avīzi.
– Atceros to kritisko brīdi, kad visu pametu un aizbraucu uz ārzemēm. Tā es izrādīju savu protestu, jo bija taču vienošanās un noteikums – lai vai kas, “Jūras Vēstīm” ir jāiznāk!
– Bet es toreiz meklēju padomu pie visiem, pie kuriem vien varēju. Gāju uz Jūrniecības departamentu pie Imanta Sarmuļa, uz Rīgas Tirdzniecības ostu pie Jura Krivoja, gāju un gāju. Īsti jau neviens tāpat nevarēja palīdzēt. Tagad domāju, cik tas bija stulbi, kāda gan es biju muļķe, ja kaut viens toreiz būtu devis padomu – dibiniet paši savu siju. Diemžēl toreiz pašiem tas neienāca prātā. Kā saka, skola maksā naudu. Taču tolaik nodibināja Latvijas Kuģu īpašnieku asociāciju, kas kļuva par laikraksta jauno izdevēju, un mēs vēl uz kādu laiku bijām glābti.
– Toreiz mums tiešām pietrūka prāta pašiem dibināt savu uzņēmumu. Deviņdesmitajos viss ļoti strauji mainījās, valsts uzņēmumi tika privatizēti, bet privātie katrs rēķināja savus izdevumus. Bija mainījies pilnīgi viss. Arī izmaksas pieauga.
– Ja tā padomā, vai bija pareizi veidot avīzi divās valodās, jo tās mums bija dubultas izmaksas?
– Vajadzēja to darīt, jo auditorija tolaik vēl bija ļoti krieviska. Lai vai kā, bet Kuģu īpašnieku laiks bija labākais, jo nebija jādomā, kur rīt ņemsim naudu.
– Vai uzskati, ka pret mums ir bijusi arī kāda nodevība?
– Uzskatu, ka jā. Tad, kad BTA gribēja pa aplinku ceļiem mūs privatizēt, jo domāja, ka pelnām milzīgu naudu. Toreiz bija tik daudz netīru izdarību, dažādi raksti, piemēram, tā laika avīzē “Respublika” par to, kā redaktors, visticamāk, piesavinās naudu. Ārprāts! Tā taču bija nauda, ko avīzes izdošanai pelnījām ar reklāmas speciālizdevumiem. Nodevība bija no tiem, kuri domāja, ka privatizējot varēs iegūt pelnīšanas instrumentu, bet, kad saprata, ka nekādu peļņu avīze tomēr nenes, atteicās no savas idejas un mums.
– Bija jau mums arī ļoti labi sadarbības partneri. Kā jau teici, lai aizlāpītu caurumus budžetā, uz dažādām izstādēm un konferencēm veidojām speciālizlaidumus un nesām Latvijas vārdu pasaulē. Tad izdevās iekasēt diezgan smuku reklāmas naudu, un ja to nenoēstu avīze…
– Vispirms jau avīzes atbalstītāji un reklāmdevēji bija Pēteris Avotiņš un Imants Vikmanis, ļoti daudz palīdzēja arī Vladimirs Skrebelis, protams, Juris Krivojs un Grigorijs Ševčuks, Gunārs Ross un Leonīds Loginovs, Ventspilī Laimonis Strujēvičs un, nenoliedzami, liepājnieki Aivars Boja, Eduards Raits, Pēteris Iesalnieks. Ļoti sirsnīgs cilvēcisks kontakts bija izveidojies ar Tālivaldi Kreisleru, bet satiksmes ministrijā tie bija ministri Andris Gūtmanis un Vilis Krištopans, kā arī Tranzīta departamenta direktors Andris Maldups.
– Šim tavam sarakstam varētu piepulcēt vēl ļoti daudzus, bet tad uzskaitījums sniegtos vairāku lappušu garumā, tomēr gribu pieminēt arī divus Satiksmes ministrijas valsts sekretārus – Uldi Pētersonu un Vigo Legzdiņu, kuri vienmēr bija gatavi izskaidrot jautājumus un sniegt profesionālus padomus. Kā saka, arī labs padoms ir zelta vērts. Bet tagad par tiem cilvēkiem, kuri lika pamatus atjaunotās Latvijas jūrniecībai.
– Lielie cilvēki jūrniecībā ir Egons Līvs un Arvis Pope, pēc tam Gunārs Šteinerts un Miķelis Elsbergs, arī Aleksandrs Kārkliņš un neviennozīmīgi vērtētais Laimonis Plīrums ar savām milzīgajām darba spējām, neiztikt arī bez Ilzes Bernsones.
– Un tagad par jūrniecības ieguvumiem un zaudējumiem. Kādi tie ir?
– Ieguvums, protams, ir Latvijas Jūras akadēmija. Tās dibināšana neapšaubāmi bija ļoti svarīga, jo tā jūrniecībā ienāca izglītota jaunā paaudze, kas tagad nes Latvijas vārdu pasaulē un veido Latvijas tēlu. Latvijai nav daudz kuģu, kas pasaules jūrās kuģo ar Latvijas karogu, bet Latvijas jūrnieki ir visā pasaulē. Jūrnieku atpazīstamības ziņā esam atgriezušies burinieku laikos, kad visos pasaules ostu krodziņos skanēja latviešu valoda. Tas ir viens, otrs ieguvums ir labi izveidotā jūrniecības pārvaldības sistēma – Jūras administrācija, kas ir atbildīgi veidota un uzrauga gan kuģošanas drošību, ostas, jūrniecības izglītību un jūrniekus, un tas jau ir nopietni. Trešais, protams, ir mūsu ostas. Daudz šķēpu lauzts par jauno ostu pārvaldības modeli, bet mēs jau arī reizēm kliedzam par daudz, īsti nezinot, kas būs, īpaši jau tagad, jaunajos apstākļos saistībā ar Krieviju. Pašlaik ir tā, ka pie Zilupes aizvēries dzelzs priekškars, apzāģētas sliedes un jāsaprot, ka no tās puses nekas nenāks. Kā tālāk dzīvos ostas un dzelzceļš, to šodien nezina neviens. Jaunajos apstākļos viss mainīsies.
Skumji ir par “Latvijas kuģniecības” zaudēšanu. Vēl viens no zaudējumiem ir tas, ka pienācīgi netika novērtēti cilvēki, tika zaudēti spējīgi speciālisti tāpēc vien, ka viņi nebija ērti, atrodoties savos amatos. Kā piemēru varu minēt Juri Krivoju un Grigoriju Ševčuku.
Ļoti skumji, ka pašā Rīgas centrā ir Rīgas Pasažieru osta, kas palikusi sešdesmito gadu līmenī, ko pārvalda cilvēki, kuri nav ieinteresēti šīs ostas attīstībā. Tāpat Rīga ir zaudējusi daudzas prāmju līnijas, jo nav bijusi ieinteresētības to uzturēšanā.
Tomēr visvairāk man sirds sāp par tiem mūsu avīzes cilvēkiem, kuri neizturēja, nespēja pārdzīvot avīzes slēgšanu. Tāds bija fotogrāfs Valdis Alberts un korespondents Ronalds Sarapu.
Bet vispār tādu kolektīvu, kāds bija “Jūras Vēstīs”, vajadzētu pameklēt, labāku nevar vēlēties. Mēs tiešām bijām kā viena ģimene, bija fantastiskas attiecības un fantastiski cilvēki, kuri, ja to vajadzēja, strādāja līdz tumsai, strādāja profesionāli un pašaizliedzīgi. Apliecinājums tam ir laika pārbaude, tas, ka tu joprojām strādā kopā ar dažiem no “Jūras Vēstu” cilvēkiem pie žurnāla “Jūrnieks” un “Latvijas jūrniecības gadagrāmatas” veidošanas.
Sarunājās vecie kolēģi un draugi – Anita Freiberga un Gints Šīmanis