Jūras svētki vienmēr notiek jūlija otrajā sestdienā, kad tiek godināta jūra, cilvēki un tradīcijas. Daudzviet piekrastē šie svētki vēl aizvien tiek dēvēti par Zvejnieku svētkiem, un šo svētku tradīcijas iet cauri ne tikai gadu desmitiem, bet tās mērojamas gadu simtos. Arī Latvijas Jūrniecības savienība katru gadu organizē izbraucienu ar kuģīti pa Daugavu, tādejādi saviem biedriem un atbalstītājiem veicinot svētku sajūtu.
Mazliet no vēstures
Diemžēl drukātajā presē atrodamas visai maz liecības, kā Zvejnieku svētkus svinēja senlaikos, tomēr 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma drukātajos izdevumos lasāms, ka tolaik zvejnieki savus svētkus esot svinējuši pat vairākas reizes gadā: gan ziemā Vastlāvjos pirms lielā gavēņa, gan pavasarī Jurģos, gan rudenī Mārtiņos. Zvejnieki un viņu sievas svētkiem parasti gatavojās jau iepriekš – brūvēja alu, iepirka degvīnu, kāva teļu, cepa baltmaizi. Naudu svētku rīkošanai izsniedza stūrmanis, kurš vēlāk zvejas un zivju pārdošanas laikā atskaitīja no zvejniekiem iztērēto summu ar procentiem.
Zvejnieku svētki pirmās brīvvalsts laikā
1936. gadā Mazirbes zvejnieki bija nolēmuši svinēt svētkus. Kurā laikā izdevīgāk? Kad zvejniekiem mazāk darba – bula laikā, kad reņģe nenāk krastā. Tad arī zvejas vīri sanāca vienkopus, lai apliecinātu savu spēku un varēšanu, un pateicību jūrai. Svētkos organizētas pirmās airēšanas un zēģelēšanas sacensības. Skaistās Mazirbes upes līcī uzvesta Raiņa luga “Uguns un nakts” vietējo mazirbnieku izpildījumā.
1939. gada 2. jūlijā Kolkasragā notika jūrniecības un zvejniecības sabiedrības rīkotie Zvejnieku svētki, kuru galvenā sastāvdaļa ir bijušas sacensības zvejas darbos. Zvejniecības mēnešrakstā Nr. 7 teikts: “Pulcējās zvejnieki no apkārtējās jūrmalas, braucot pa jūru pušķotās motorlaivās, pa zemes ceļu automobīļos, ar zirgiem, kājām. Vistālākie viesi bija Slokas jūrmalas zvejnieki, kas atbrauca ar zivju transporta automašīnu no 150 km attālā Lapmežciema. Saradās ap 1000 skatītāju. To vēl Kolkasrags nebija redzējis.” Sākās ar dievkalpojumu jūras krastā. Notikušas sacensības ar dažādas jaudas motorlaivām, zēģeļlaivām, airēšanas un peldēšanas sacensības zvejas vīriem. Pirmo reizi arī minēts, ka Kolkas zvejniecības sabiedrības mājas pagalmā notika pirmās sacensības arī zvejnieku sievām tīklu lāpīšanā un zivju sālīšanā, kur katrai sacensību dalībniecei bija jāiesāla septiņas ķilavu bundžas. Jau tajā laikā radās tradīcija uzvarētājus apbalvot ar uzņēmēju sagādātām balvām: kannu motoreļļas, pusi reņģu vai brētliņu linuma. Daži uzņēmēji ar balvu popularizēja savu uzņēmumu, piemēram, iespēju par noteiktu summu mieloties bufetē.”
Pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē Ventspils un Liepājas zvejnieku kooperatīvu biedri savstarpējos apciemojumos secināja, ka viņi var ne tikvien labi kopā strādāt, bet arī priecāties. 1937. gada 15. jūnijā “Ventas Balss” rakstīja: “Draudzīgās pārrunās zvejnieki atzina, ka būtu labi reiz visiem kopā satikties arī no lielāka apgabala – no vesela rajona piekrastes vai pat visas valsts, sarīkojot kopējus zvejnieku svētkus. Svētkos varētu uzvest piemērotu zvejnieku uzvedumu, sarīkot zvejnieku dzīvi raksturojošu darbu izstādi utt.”
Talsu avīze “Talsu Vēstis”, atsaucoties uz 1939. gada žurnālu “Zvejniecības mēnešraksts”, stāsta, kā Kolkā vietējie zvejnieku kooperatīvi organizējuši vērienīgus Zvejnieku svētkus. Šī pasākuma galvenā sastāvdaļa bija sacensības, lai parādītu īsta zvejnieka meistarību. Dalībnieki no piekrastes zvejniekciemiem sabrauca pa jūru ar izrotātām motorlaivām, pa sauszemi – ar automašīnām, zirgu pajūgos vai ieradās kājām. Svētkos sanāca aptuveni 1000 skatītāju – ko tādu Kolka vēl nebija pieredzējusi! Zvejnieki sacentās dažādās distancēs, kam ātrāka un spēcīgāka motorlaiva, lāpīja zvejnieku tīklus un sālīja zivis. Katram dalībniekam vajadzēja iesālīt septiņas bundžas ar brētliņām. Uzvarēja tas, kurš bija visātrākais un kvalitatīvākais.
Salacgrīvā no Rīgas neieradās gaidītie klauni
1939. gada 20. augustā Salacgrīvā notika pirmie Zvejnieku svētki. Mēnesi agrāk pasteidzās kuivižnieki – turpat blakus, Salacgrīvas pievārtē. Par svētkiem Salacgrīvā avīze “Limbažu Vēstnesis” 1939. g. 25. augustā rakstīja: “Pagājušo svētdien Salacgrīvā bija liela svētku diena. Ainažu – Salacas zvejnieku sabiedrība rīkoja pirmos apvienotos zvejnieku svētkus. Valsts karogiem greznotā pilsētā jau no rīta iebrauc vairākas auto mašīnas, kas atvizina pirmos svētku viesus. Līdz pat svētku sākuma laikam nepārtraukti nāk klāt jauni skatītāju pulki no tuvākiem un tālākiem zvejnieku ciemiem. Pirmos apvienotos zvejnieku svētkus ievada iespaidīgs zvejnieku laivu korso brauciens. Ziediem un zaļumiem rotātas laivas nepārtrauktā rindā vairāk kilometrus no krasta kārtojas ierindā, lai kopā ierastos svētku vietā, Salacas grīvā. Svētku sākumu atklāj ar uzrunu Zemkopības ministrijas Zivkopības nodaļas vadītājs Ludvigs un Centrālās savienības “Zvejnieks” pārstāvis Cīrulis, kas ieradušies apsveikt uzņēmīgos Salacgrīvas un apkārtnes zvejniekus. Viesu pulkā redzami Salacgrīvas pilsētas vecākais Jānis Liepiņš, “Kengarags” direktors, apkārtnes zvejnieku pārstāvji, kā arī viesi no tālākiem novadiem, no Limbažu, Slokas un citām zvejnieku sabiedrībām. Svētku gaitā paredzētas zvejas laivu sacīkstes, peldēšanas sacīkstes zvejas tērpos, tīklu lāpīšanas izveicībā un airēšanā. Vairāk tūkstošu skatītāju pulks ar interesi vēroja sacīkšu gaitu. Salacas krasti sen nebija piedzīvojuši tik lielu ļaužu pieplūdumu kā šajos svētkos (..) Neparasti sparīgas sacensības notika tīklu lāpīšanā, un skatītājiem patika arī peldētāji zvejas tērpos. Zvejnieku amats ir baigu piedzīvojumu pilns, un tiem diendienā jābūt gataviem skatīties sabangotā jūrā ar nāvi vaigu vaigā. Jūras viļņos un vējos, smagā darbā un cīņās rūdīto ļaužu svētki tiešām bija saistoša parāde, kas atklāja daļu no tā klusā darba, ko veic Latvijas jūras piekrastē izkaisītie zvejnieku ciemi. Pēc sparīgajām sacīkstēm zvejnieki un viņu kuplā viesu saime pulcējās Saviesīgās biedrības namā pie azaida galda. Te zvejas ļaužu darbu un panākumus cildināja pareizticīgo draudzes virspriesteris Laucis, Lielsalacas draudzes mācītājs Migla, Salacgrīvas pilsētas vecākais Liepiņš, Zemkopības ministrijas un citi pārstāvji. Azaida laikā sabiedrības vadītājs Kurpnieks pateicās zvejnieku saimes vārdā valdībai un Valsts prezidentam par to gādību, kas izrādīta zvejnieku darba un dzīves apstākļu uzlabošanā. Pateicības runas noslēgums bija nerimstošs valdības un valsts vadītāja suminājums, ko izrādīja esošie dalībnieki. Mielasta vidū vairākas patriotiskas dziesmas noskandināja vīru dubultkvartets “Tēvija”, kas Zvejnieku svētkos ieradās ar Sabiedrisko lietu ministrijas atbalstu. Pievakarē Melnalkšņu parkā notika izcīnīto balvu un godalgu izdalīšana. Centīgāko zvejnieku apbalvošanai ziedojusi Zemkopības ministrija, Zvejnieku sabiedrība un zvejnieku labvēļi, Salacgrīvas pilsētas pašvaldība. Pēc balvu izdalīšanas dubultkvartets “Tēvija” deva vērtīgu dziesmu priekšnesumus. Klausītājus labi nodziedātās dziesmas tā aizkustināja, ka visas dziesmas nācās atkārtot un pēdīgi nācās dot vēl piedevas. Dziedoņi bija tērpušies senos etnogrāfiski pareizi darinātos baltos goda dižsvārkos. Tie iegādāti un dāvināti no Valsts prezidenta. Brašās dziesmas un greznie tautiskie tērpi bija tiešām jauks noslēgums pirmajiem apvienotajiem zvejnieku svētkiem. Veltīgi negribēja rimties klausītāju aplausi, kaut daži no apmeklētājiem izgāja vīlušies, jo no Rīgas neieradās gaidītie klauni, kā bija afišās solīts.”
Zvejnieku kolhozu svētku vēriens
Protams, nekas nevar pārspēt padomju laikus, kad Zvejnieku svētkus ar vērienu, pat pompozi visā jūras piekrastē – no Ainažiem līdz Nidai pie Latvijas Lietuvas robežas – svinēja zvejnieku kolhozi: “Enkurs” Kuivižos, “Brīvais vilnis” Salacgrīvā, “Zvejnieks” Skultē, “Carnikava” Carnikavā, “9.Maijs” Mangaļsalā, “Uzvara” Jūrmalā, “Selga” Lapmežciemā, “Padomju zvejnieks” Engurē, “1.Maijs” Mērsragā, “Banga” Rojā, “Sarkanā bāka” Ventspilī”, “Dzintarjūra” Pāvilostā un “Boļševiks” Liepājā.
Rojā šādus svētkus pirmo reizi noorganizēja 1950. gada 29. jūlijā. Tas ir laiks, kad zvejnieki jau apvienojušies kopējā kolhozā “Staļina ceļš”, kad pēc kara atkal atguvusies sporta un kultūras dzīve. Uz šiem svētkiem izpušķotās laivās, vēlāk smagajās mašīnās, sabrauca visu apkārtējo ciemu iedzīvotāji – Upesgrīvas, Kaltenes, Kolkas, Melnsila, kā arī no Talsiem un Ventspils. “Organizētas motorlaivu sacīkstes 4 grupās pēc motorlaivu jaudas, peldēšanas un volejbola sacensības. Pēc tam sekoja plašs koncerts un zaļumballe pūtēju orķestra pavadībā.”
1951. gada 8. jūlijā Zvejniekciemā Aģes upītes krastos notika pirmie republikāniskie zvejnieku svētki, kuros piedalījās pārstāvji no visiem zvejnieku kolhoziem. Tajos bija klāt padomju Latvijas valdības vadītāji, viņu vidū Vilis Lācis un Augusts Kirhenšteins. Notika dažādu pašdarbības kolektīvu koncerti, godināja Nopelniem bagātos zvejniekus, sociālistiskās sacensības uzvarētājus, risinājās sporta sacensības. Ar gadiem lielu popularitāti ieguva Jūras valdnieka Neptūna vizīte pie zemes ļaudīm. Viņš nāca ar savu svītu pārbaudīt un sveikt jūras arājus. Svētkos galvenais akcents bija zvejnieku darba sumināšana un popularizēšana. Lai gan Zvejnieku svētkus svinēja jau piecdesmitajos gados, Dekrētu par Zvejnieku svētku svinēšanu PSRS Augstākās padomes prezidijs pieņēma tikai 1965. gadā.
Padomju gados Zvejnieku svētki bijuši īpaši krāšņi – ostas kā piebirušas ar vainagiem greznotiem zvejas kuteriem, visur meijas un karogi. Tolaik Zvejnieku svētki bija iespēja pateikt zvejniekiem paldies par darbu.
Svētki tradicionāli iesākās rīta pusē ar dažādām sporta aktivitātēm, kurās sacentās darba kolektīvi (zvejnieki, transporta darbinieki, celtnieki u. c.) – volejbols, virves vilkšana un glābšanas riņķa mešana. Plaši notika arodsacensības: tīklu lāpīšana, mezglu siešana, ķilavu blīvēšana. Šajās profesionālajās sacensībās piedalījās arī vietējo skolu audzēkņi. Visā Baltijas jūras piekrastē, sākot ar Igaunijas un beidzot ar Lietuvas pierobežu, šos svētkus svinēja ar dažādām brīvdabas izrādēm, koncertiem, sporta spēlēm, sacensībām, atrakcijām, kā arī beigu akordu – nakts zaļumballi līdz pat rīta gaismai. Tradīcijas bija līdzīgas, katrs zvejnieku kolhozs tās īstenoja atbilstoši savu kultūras darbinieku radošajai izdomai un kolhoza finansiālajām iespējām. Svarīga svētku sastāvdaļa bija arī tirdziņi, ēdienu (jūras velšu) gatavošana un mielošanās. Lai gan šie svētki galvenokārt pulcēja vietējos, tomēr tajos ierodas interesenti arī no citām Latvijas vietām, kaimiņrepublikām. Apmeklētājus zvejnieku svētkos saistīja arī estrādes ansambļu skate “Jūras pērle” Liepājā, vokālo ansambļu skates Jūrmalā, Tautas daiļamata meistaru skates Carnikavā, fotoizstādes “Salacgrīvas rudens” un tā saucamās zvejnieku olimpiādes – plašas un daudzveidīgas zvejnieku spartakiādes. Pieaugot labklājībai piekrastes ciemos, Zvejnieku svētki ieguva arvien lielāku popularitāti un izvērtās par vasaras grandiozāko pasākumu.
Augstu pāri visam pacelts lozungs “Mūsu kopējais darbs – mieram”, un ikviena apsveicēja runa liecināja, ka tikai pašaizliedzīgo jūras vīru krietnā darba rezultātā ir iegūti lielie lomi, daudzkārt paplašinājusies zvejniecības nozīme tautsaimniecībā, kā arī nopelnīti šādi svētki.
Zvejnieku svētki vienmēr saviļņoja visu ciemu, bet jo īpaši satraucoši bija tad, ja pēc ilgu mēnešu darba no Atlantijas mājās atgriezās zvejnieki. Vislielākie svētki tie bija zvejnieku sievām un bērniem. Ļaudis bija uzposušies un meta skatienus uz selgas pusi cerībā tur ko saredzēt, jo nevarēja jau īsti paredzēt, tieši cikos ienāks ilgi gaidītais kuģis. Sagaidīšanas ceremonija bija ieplānota, piemēram, divpadsmitos, bet kuģis varēja ienākt ostā vien trijos. Ienākot ostā, kuģi sveica zvejniekpuišu pūtēju orķestris, un uz brīdi varēja pierimt ikdienišķais ostas dzīves ritums. Pat fabrikas sievas varēja pamest saules piekarsētās darba telpas, lai stātos ostmalā un līdzās citiem priecātos par vēl viena kuģa atgriešanos mājās.
Sievas tautas tērpos, stūrmaņi, kapteiņi un mehāniķi jūrnieku formās, mūzika, pilni galdi un prieks – tā izskanēja sešdesmitie un septiņdesmitie. Jau astoņdesmito gadu sākumā vairāki vietējās zvejas kuģīši gandrīz visu dienu Zvejnieku svētkos pa jūru vizinājuši ļaudis, un braukt gribētāju nekad neesot trūcis. Prieks gan tolaik, gan arī mūsdienās par tādu izklaidi bijis kā lieliem, tā maziem. Prāta asināšanai Neptūns licis minēt mīklas par jūru, zivīm un zvejnieku darbarīkiem, bijušas arī pārsteiguma balvas un, protams, svētku uzrunas un koncerts.
Par neatņemamu svētku tradīciju kļuva populāru un tautā mīlētu aktieru piedalīšanās. Tautas skatuves mākslinieks Kārlis Sebris Mērsraga Zvejnieku svētkos jau bija kļuvis par savējo, bet 1976. gadā, kad reizē ar Zvejnieku svētkiem savu dibināšanas 30. gadadienu svinēja zvejnieku kolhozs “1. Maijs”, svinībās piedalījās PSRS Tautas skatuves māksliniece Velta Līne.
Tā, piemēram, zvejnieku kolhozs “Banga” vienmēr šos svētkus organizēja grandiozi, piemēram, 1976. gadā svētkos muzicēja populārais pūtēju orķestris “Rīga”, svētkus iemūžināja kinožurnāls “Padomju Latvija” Nr. 30 – Zvejnieku svētki Rojā, bet 1982. gadā uzstājās Alla Pugačova un Raimonds Pauls.
70. gados kolhozs “Sarkanā bāka” uzbūvēja kultūras namu “Jūras vārti”. Kopš tā laika Zvejnieku svētki nereti notika arī tur – bufetē un ar dejām foajē, jo īpaši, ja laikapstākļi neļāva svinēt laukā. Bet, kamēr zvejniekiem nebija sava kultūras nama, svētkus svinēja zivju kombināta klubā
Jūras svētki atjaunotajā Latvijā
Jūras svētki, kuros piedalītos gan jūras transporta darbinieki, gan zvejnieki, ostinieki un kara flotes jūrnieki, bija pirmā atjaunotās Latvijas Republikas Jūras lietu ministra Andreja Dandzberga iecere.
Pirmo reizi tieši šādi Jūras svētki tika atzīmēti 1992. gadā Rīgā, bet tikai 2007. gadā Latvijas Jūrniecības savienībai izdevās panākt, lai Jūras svētkus kā svinamu dienu ieraksta kalendārā – jūlija otrajā sestdienā.
Svētku tradīcijas iet cauri laikiem. Lai gan tagad gan šie svētki vairāk ir tādi kā kultūras aktivitātes izklaidei un tūristu piesaistei, tomēr vietējie zvejnieku ciemos un jūras pilsētās godā tur veco jūrnieku piemiņu. Jūras svētos ir jāpriecājas un jābūt lepniem par savu zemi, jūru un cilvēkiem.
Viens otrs gan purpina, ka tagad vairs nav tā, kā bija senāk, neprotam ne īsti strādāt, ne īsti priecāties. Daudzi spriež, ka Latvijai iet grūti, jo nav tāda liela un vienota mērķa, uz kuru virzīties, tāpēc katrs velk uz savu pusi.
Par laimi latviešiem ir bijis Krišjānis Valdemārs, kura darbi un teiktais iedvesmo:
“Visvairāk vajadzīgas zināšanas; tās pievelk vēlāk arī vajadzīgo kapitālu, kā magnēts pievelk dzelzi…”
Mūsu izredzes pastāvēt ir tikai tad, ja tauta būs izglītota. Varbūt tas arī ir mūsu lielais kopējais mērķis un uzdevums?
Priecīgus Jūras svētkus!
Materiālu sagatavoja Anita Freiberga