(27. turpinājums)
Pirms Ziemassvētkiem mēs pēkšņi saņēmām atteikumu zivju piegādē, jo rietumu valstīs parasti no 20. decembra līdz 4. janvārim neviens nestrādā.
Mūsu bāzē, protams, tika pieņemts lēmums nelaist mūs mājās atpūtā, bet nosūtīt uz Anglijas ostu Falmutu (pašos salas dienvidos).
Tā mēs nostāvējām Falmutā un Grimsbijā līdz 1982. gada 10. janvārim. Zivis pieņēmām tikai dažas reizes, un plāna procents, protams, nokritās. Toties kārtīgi sagaidījām 1982. Jauno gadu, paēdām augļus, kādus vien gribējām, un padzērām skotu viskiju, iegādājos Natašai mākslīgo kažociņu pēc padomju jūrnieka iespējām.
Visas mūsu mokas beidzās ar to, ka 2. stūrmaņa vainas dēļ uztinām uz dzenskrūves tērauda pietauvošanās tauvu. Tādēļ tika nolauzts vienai dzenskrūves lāpstai gals 15 cm garumā. Tālāk gājām uz Rīgu, lēnām, klibojot, pēc tam mūs ielika dokā, nomainīja dzenskrūvi, un šoreiz no priekšniekiem dabūju tikai stingru brīdinājumu.
Tālāk šī paša gada maijā izgājām kārtējā reisā uz lielo Ņūfaundlendas sēkli, kur notika asaru zveja. Šeit nu viss gāja kā smērēts. Plānu izpildījām labi, un domāju, ka komanda pie kases bija apmierināta. Septembrī atkal atgriezāmies.
Oktobrī mani atkal pārcēla par kapteini – direktoru uz transporta refrižeratoru «Konda». Šeit bija lielas problēmas ar komisāru Jeseņinu, kurš visādi centās pierunāt Natašu, lai tā mani pamet un kļūst viņa mīļākā. Protams, tādēļ man ar komisāru sākās lielas domstarpības, kas turpinājās visu reisu.
Strādājām Atlantijā, Āfrikas centrālajā daļā pieņēmām saldētās zivis un vedām pa Centrālās Āfrikas ostām Sjerraleoni, Abidžānu, Lāgošu, Horkortu, Frītaunu, Nuadibu, Lomi, Kotonu u.c.
Nigērijā tajā laikā ļoti bija izplatīts pirātisms. Lagosas reidā stāvējām 8-10 dienas, gaidot, kad ievedīs ostā, un katru vakaru pirms saulrieta vietējā ostas pārvalde ziņoja visiem kuģiem ieteikumu nepalikt reidā uz enkura, bet līdz saules lēktam ar pilnu gaitu kursēt pa jūru, lai pirāti ar savām pirogām netiktu klāt.
Sākumā mēs tā arī darījām, bet vēlāk apnika dedzināt degvielu, nostājāmies uz enkura tuvāk vārtiem (pie ostas ieejas) un stāvējām mierīgi. Es sapratu, ka pirātiem zivis nav vajadzīgas, bet gan vērtīgi konteineru kuģi. Visādam gadījumam izvietojām papildu sardzi un iedevām viņiem vienīgās trīs raķešu pistoles. Es pats sargus noinstruēju, lai šauj uz katru laivu vai kuteri, kas tuvojas kuģim nakts laikā. Paldies Dievam, neviens mums netuvojās, tikai UIL 16. kanālā dzirdējām SOS saucienus pēc palīdzības, lai atvairītu laupīšanu. Klaigāja galvenokārt konteineru kuģi un ģenerālkravas kuģi kā ostā, tā arī jūrā. Nakts laikā viņus laupīja 2-3 reizes. Ostā pēc laupīšanas atnāk policija, visu noskaidro, aiziet, bet pēc stundas atkal laupa.
(Turpmāk vēl)
Iepriekšējais stāsts lasāms šeit – uz Pārslas Zviedrijas ostās