Tas bija 1989. gada 3. novembrī, kad Latvijas Zvejnieku savienības telpās, vēl neatgūtas neatkarības apstākļos, sanācām 45 vīri, gandrīz visi profesionāli jūrnieki, uz LJS dibināšanas sapulci. Viņi bija lieli ideālisti, jo vēl nezināja, ar kādām grūtībām savā darbā būs jāsastopas jaunajai sabiedriskajai organizācijai. Tiesa, šiem pašiem vīriem tobrīd jau bija lieli nopelni Latvijas kuģniecības, kā arī zvejas kuģu saglabāšanā topošajai Latvijas Republikai.
Visi tolaik jutās vienoti, jo toreiz viņu starpā vēl nepastāvēja dažādu partiju uzceltās barjeras. Nepastāvēja arī atšķirīgas, ar personīgo materiālo ieinteresētību saistītas intereses. Mērķis bija viens: atjaunot nacionālo jūrniecību, panākt, lai Latvijas kuģi brauktu zem sarkanbaltsarkanā karoga un lai uz tiem atkal skanētu latviešu valoda.
Par LJS valdes pirmo priekšsēdētāju kļuva Gunārs Šteinerts, un vietnieki toreiz bija Ivars Ross un Bruno Zeiliņš, bet atbildīgais sekretārs Andris Jurdžs.
LJS veidojās par visu nozari vienojošu sanāksmju un apspriežu vietu, kur notika lietišķa domu apmaiņa, tika izskatīti stratēģiski un taktiski svarīgi jautājumi. Sevišķi tas bija jūtams pēc Jūras lietu ministrijas likvidēšanas.
Nav iespējams izcelt kādu no aptuveni 30 LJS valdes locekļiem, jo viņi visi strādāja pēc labākās sirdsapziņas. Valdes sēdes, kā likums, bija atklātas, un uz kopsapulcēm aicinājām ne tikai biedrus, bet visus, kam bija kāda interese par jūru un jūras lietām.
LJS biedri piedalījās “Latvijas kuģniecības” pārņemšanā no PSRS Jūras flotes. Augstākās Padomes konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, pasludinot Latvijas Republikas pilnīgu neatkarību un izbeidzot 4. maija deklarācijā noteikto pārejas periodu. LR Satiksmes ministrijas Jūrniecības departamenta ietvaros tiek nodibināts Latvijas Kuģu reģistrs, kura sastāvā iekļauj Latvijas jahtu reģistru un Mazo kuģu inspekciju, bet, lai Latvijas kuģniecības kuģi neizklīstu plašajos Krievijas ūdeņos, pēc LR satiksmes ministra J. Janovska iniciatīvas notiek sarunas ar PSRS Jūras flotes ministru J. Volmeru, kurās piedalās arī Satiksmes ministrijas Jūrniecības departamenta direktors G. Šteinerts un Latvijas jūras kuģniecības priekšnieks J. Paderovs. Mērķis ir tikai viens – PSRS Jūras flotes pāriešana Latvijas jurisdikcijā. Un plāniņš izdodas, tāpēc Kuģu reģistra vadītājs Staņislavs Šmulāns un Pēteris Avotiņš, kurš kļuvis par „Latvijas kuģniecības” direktoru, pārņem PSRS Jūras floti.
1991. gada decembris nāca ar diezgan negaidītām pārmaiņām – tika likvidēts Satiksmes ministrijas Jūrniecības departaments un Latvijas Zivsaimniecības ministrija, to vietā izveidoja Jūras lietu ministriju, par ministru ieceļot Andreju Dandzbergu. Pārraudzīt jūrniecības nozari, veidot jūrniecības politiku valstī – lūk, galvenais ministrijas uzdevums, ko diemžēl nav viegli paveikt, jo trūkst profesionāļu, kuri varētu veidot šo politiku un iedarbināt sistēmu. Par to aktīvi diskutē LJS atklātajās valdes dēdēs, kas sanāca reizi mēnesī.
1993. gads bija arī lielu diskusiju, garu runu un pārmaiņu laiks. 9.-10. jūlijā tika sarīkots pirmais pēckara Latvijas jūrnieku kongress, kas notika diezgan saspringtā gaisotnē: dažas dienas pirms kongresa bija izdarīts atentāts pret LJS valdes priekšsēdētāju Gunāru Šteinertu, jau bija pieņemts lēmums par Jūras lietu ministrijas likvidēšanu un nule kā jūnija sākumā notikušajās 5. Saeimas vēlēšanās jūrniecības nozare bija palikusi bez savas pārstāvniecības augstākajā lēmējvarā. Apspriežamo jautājumu bija ne mazums, debatēs vien bija pieteikušies 20 runātāji, un katrs no viņiem Latvijas jūrlietu norišu kopainu spilgtināja ar kādu savā rakursā tvertu niansi. Vēl bija kaismīgu runu un pagātnes nožēlas laiks, vien Šteinerts sava referāta nobeigumā, ko viņa vietā nolasīja Bruno Zeiliņš, aicināja: “Pie darba, draugi!”
1999. gadā žurnālists Gints Šīmanis rakstīja: “Apzinādamies, ka 1993. gada Latviešu Jūrnieku kongress pamatu pamatos bija saldsīrupaina pašapliecināšanās, nevis politiķus virzošs notikums, daudzi jūrniecības speciālisti neredz jēgu saukt kopā vīrus nākamajam kongresam. Kā labs tvaika vārstulis noderēja gan 1998. gada vasarā pieņemtā, bet neapstiprinātā Latvijas Kuģošanas politikas koncepcija, gan nepārtrauktās partiju cīņas ap VAS “Latvijas kuģniecība” privatizāciju.”
Materiālu sagatavoja Anita Freiberga.
Turpinājums sekos.