Ģeogrāfs, kurš mīlēja grāmatas, vēsturi, jūru un bākas
Par ko gan varētu sapņot puika, kurš uzaudzis vietā, kur divas Latvijas dižākās upes – Daugava un Lielupe satiek Baltijas jūru? Tur, kur aiz kāpām vētras laikā redzamas baltas viļņu putu galotnes un kuģi sāk un beidz savu kārtējo ceļojumu uz tālām un teiksmainām aizjūras zemēm? Tur, kur netālu mūžīgi bliņķē Daugavgrīvas bāka, rādot jūrā esošiem jūrniekiem drošu un ērtu ostas vietu jau kopš senseniem laikiem… Un ja vēl senču asinīs atbalsojas jūrā iešana, tad jau laikam nav nekāds brīnums, ka vīra gados (1966–1967.g.) top pašrocīgi būvēta motorlaiva, ar kuru izbraukāt ierindas pilsonim neslēgtos un pieejamos tuvākos ūdeņus. Vēlāk vējš spirgti pūš dažādu jahtu burās, un tie jau ir ceļojumi krietni tālāk par Daugavas grīvas un Bolderājas apkārtni. Pieaug interese par seno laiku kuģotājiem, kuģiem, ostām un, protams, bākām. Vēsturiskās informācijas vākšana, sarunas ar vecajiem jūras vilkiem Latvijā un ārpus tās – tas viss veidoja nozīmīgu faktu un vēsturisko notikumu apjomu, kas pamazām sāka rezultēties stāstos, rakstos un beidzot arī grāmatās, kuras tagad var ieņemt vietu mūsu grāmatu plauktos kā liecība par „nozīmīgu latviešu tautas vēstures posmu, kuru pastāvošā lielvara centās pilnīgi izdzēst vismaz triju paaudžu garumā” (A.P.).
Jūrniecība Arvim bija asinīs – raduraksti
Aizraušanās, vaļasprieks un interese, gadiem ejot, pārtapa par ko tādu, kas piepilda visu cilvēka mūžu. Uz to, ka šāda interese nav nejauša, ir visai tiešas un nepārprotamas norādes Arvja Popes radurakstos. Viņa tēvs Arvīds Pope starpkaru laikā kalpoja Latvijas Republikas Jūras spēkos un bija Mīnu diviziona mantzinis. Viņa krusttēvs Georgs Legzdiņš bija velkoņa kapteinis un savulaik saņēmis Krievijas cara personisku apbalvojumu – zelta pulksteni. Starp viņa senčiem rodams arī kapteinis Jēkabs Legzdiņš, kurš U. Nobiles arktiskās ekspedīcijas glābšanas laikā bijis ledlauža “Krasin” stūres vīrs. Kuģa vārdā nosaukts līcis un zemesrags Ziemeļu Ledus okeānā.
2018. gads
Šajā Latvijas jubilejas gadā jūras lietu vēstures pētniekam Arvim Popem apritētu 85. Lai nedaudz pagrieztu atpakaļ laika ratu, braucu uz Ikšķili, kur mīt viņa dzīvesbiedre Maija Frīdberga. Dzerot kafiju, mūsu saruna sāk ritējumu ar mazo bāciņu, kas reiz stāvējusi Mangaļsalas mola pašā galā. Vētra to bija pamatīgi izpostījusi, arī vecums jau bijis gana pieklājīgs, tāpēc 90. gadu beigās to nolēma demontēt. Visdrīzāk, ka metāla konstrukcija un viss pārējais, kas reiz tika izveidots ap to, nonāktu pārkausēšanas krāsnī, taču Arvis Pope bija viens no tiem, kuri cīnījās ar ierēdniecības birokrātiju par konstrukcijas atjaunošanu, ierādot tai jaunu vietu un dodot jaunu mūžu. Kāpēc gan ne Daugavas AB dambja galā, piemēram? Tā varētu pārtapt par vienu no Rīgas kā ostas pilsētas simboliem.
Beigu beigās bāciņa tomēr tika rekonstruēta, nevis pārkausēta čuguna klucī, un šobrīd atrodas Rīgas centrā, pilsētas kanāla malā pie Brīvostas pārvaldes ēkas Kronvalda parkā. Tumsā pat tiek darbināta tās gaismas iekārta, un ikviens par to var pārliecināties pats. Protams, saskaņā ar visiem jūrniecības protokoliem tā nav bāka, bet gan tikai ugunszīme, kura reiz norādījusi ieeju Daugavas grīvā. Un nemaz nebūtu slikti, ja pie tās parādītos informatīva plāksnīte ar ziņām par to, kas ir šis objekts un kur tas reiz atradies. Šobrīd informācija par bāciņu rodama vienīgi Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja jūrniecības lietu eksperta Andra Cekula grāmatā “Latvijas bākas” (2010. g.). Daudzi garāmgājēji pat nenojauš, ka tā ir pirmā navigācijas uguns Rīgas ostā un viena no pirmajām navigācijas ugunīm Latvijas teritorijā. Tā iedegta 1863. gadā un kalpojusi līdz pat 1998. gadam, kad tās vietā uzstādīja jaunu torni.
Intervija
Maija Frīdberga: – Šī mazā bāciņa ir unikāls tehnikas piemineklis, ar ko Rīga varētu lepoties.
– Kā tapa pirmā Arvja grāmatiņa par bākām? Tas taču vēl bija tālais padomju laiks, bākas atradās militāristu uzraudzībā, tāpat kā ievērojama daļa no piejūras teritorijām.
– Arvja bāku grāmatiņa “Zvaigznes krastā” iznāca 1985. gadā izdevniecības “Zinātne” sērijā par zinātnes un tehnikas pieminekļiem. Ja pašķirstām grāmatu, Latvijas bākām tajā atvēlēta šķietami neliela vieta. Lai iedabūtu tās visas te iekšā un vēl ar krāsainām fotogrāfijām, bija jāraksta par pasaules bāku vēsturi. Tikai plašākā kontekstā toreiz varēja skart arī šos jautājumus, tā iekustinot Latvijas jūrniecības vēstures publisku popularizēšanu. Kā Arvim toreiz radās šī ideja, tagad grūti pateikt. Viss, kas saistās ar jūru, viņam jau bija asinīs, un, sēžot dažādos kantoros, no darba brīvajos brīžos (un ne tikai) viņš tam sāka pievērsties arvien vairāk. Tā dzima iecere apceļot jūras piekrasti, lai iepazītu visas Latvijas bākas. Sākumā pat nebija domas rakstīt grāmatu par bākām, uz to nedaudz vēlāk pamudināja fotogrāfs Pēteris Korsaks, kurš nopietni pētīja fotovēsturi, šķiet, arī viņa šai tēmai veltītā grāmata tad bija jau iznākusi. Korsaks teica: “Klausies, tas taču ir unikāls materiāls, kas noteikti jāpublicē!” Ar to arī āķis bija lūpā, jo jūras stāstu uzmetumi Arvim jau bija sakrājušies. Šajā stadijā tie lielākoties arī palikuši…
1984. gadā Arvis strādāja Daugavas ūdenskrātuvju ekspluatācijas pārvaldē un, pateicoties darba vietas atbalstam, viņam izdevās tikt pie visām tobrīd nepieciešamajām dažādu orgānu atļaujām apceļot Latvijas jūras piekrasti.
– Jaunākās paaudzes lasītājiem tagad grūti iedomāties, ka visa Rietumlatvijas piekraste būtībā bija slēgta, jo tur bija atklātā jūra un PSRS rietumu robeža.
– Jā, šķiet, ka jau pie Bērzciema bija robežsargu postenis un tālāk varēja braukt tikai ar īpašām atļaujām. Nepietika ar to, ka uzrādīji caurlaidi, robežsargi vēl kaut kam zvanīja un pārbaudīja, vai tā nav viltota. Patiesībā tas bija diezgan riskants piedzīvojums – brauciens uz slēgto zonu ar visu ģimeni mazajā Grietiņā, kā mēs mīlīgi toreiz saucām savu žigulīti.
Atceros, ka nakšņojām Kolkā. Nākamajā dienā iznāca tikties ar robežsargu priekšnieku, jo valsts robežzonā režīms bija ļoti stingrs. Taču mums bija izdevies jau iepriekšējā vakarā pa kluso jūrmalā visu safotografēt… Katrai bākai bija paredzēta sava krāsu filmiņa, kad tā bija izfotografēta, Arvis filmiņu noslēpa kaut kur dziļi produktu somā.
– Labi gan, ka jūs kā imperiālistu spiegus toreiz nenoķēra un nearestēja!
– Tā jau varēja arī notikt. Kad otrā dienā no rīta pieteicāmies pie robežsargu priekšnieka, viņš mums norādīja, kur un kad drīkstam Kolkā staigāt. Ne pa labi, ne pa kreisi – tikai taisni bākas virzienā! Kad Arvis naivi pajautāja, vai šeit drīkst arī fotografēt, priekšnieks bargi noteica: “Ko jūs – traki esat? Nekādā gadījumā!”
Tā nu arī pie pārējām bākām darījām tāpat – mēs ar meitu Kristīni staigājām pa pludmali, lasījām gliemežvākus, bet Arvis mūs fotografēja. Kad bija kaut daļēja pārliecība, ka neviena tuvumā nav, viņš izvilka fotoaparātu ar krāsu filmu un fotografēja bākas. Lībiešu krasts un jūras mala arī tolaik nebija biezi apdzīvota, atpūtnieku tur praktiski nebija. Užavas bāku, piemēram, nemaz nebija tik viegli nobildēt – stāvajā krastā to aizsedza priedes, saskatāma bija tik no jūras puses.
Braucot uz Akmeņraga bāku, ar mašīnu iesēdāmies pamatīgā peļķē, ceļš tur bija briesmīgs. Lauzām zarus, bāzām žigulītim zem riteņiem, kaut kā tomēr laimīgi izdevās izkļūt ārā. Toreiz taču mobilo telefonu nebija, lai piezvanītu, palīdzību meklējot, un, pat ja būtu, kam tu aizliegtajā zonā zvanīsi?
Jūrkalnē Arvis gribēja meitai parādīt stāvkrastu. Pie baznīcas sirms vīriņš grāba lapas, nolēmām viņam pavaicāt, uz kuru pusi jāiet. Večuks atsmej: pa kreisi ir robežsargi, tie vispirms brīdina un tad šaun. Pa labi ir raķetnieki, tie šaun bez brīdinājuma! Stāvkrastu apmeklējām 2000. gadā, tad gan izstaigājām vietas, uz kurām 1984. gadā iet bija liegts, jo toreiz vēl pastāvēja dzelzs priekškars, Berlīnes mūris, un pastāvošā vara robežsargu un raķešu karaspēka veidolā noteica un stingri kontrolēja pārvietošanās brīvību arī Latvijā. Par šīm lietām tagad daudzi pat nezina vai ir sen jau aizmirsuši.
Bija mums piedzīvojums arī Pāvilostā, kur nakšņojām. Mūs apsolīja aizvest līdz jūrai, kur var atrast kādu izskalotu dzintaru, taču tika arī piekodināts, lai vieni īpaši apkārt neklejojam, vietējiem iedzīvotājiem par pamanītajiem svešiniekiem esot jāziņo, pat ar visiem dokumentiem un saņemtajām atļaujām kabatās esot jāuzvedas piesardzīgi!
Jau prombraucot pilsētas grāmatnīcā pamanījām Latvijas administratīvā iedalījuma karti, kura Rīgā tolaik bija liels deficīts. Tā kā mūsu karte bija ļoti nolietota, nolēmām nopirkt divus jaunus eksemplārus. Ejot uz mašīnu, atskatījāmies un redzējām logā veikala pārdevēju ar telefona klausuli rokā kādam zvanām un cieši vērojam mūsu aizdomīgo auto, kura numuri pa logu bija labi saredzami.
Toreiz pabijām arī Sīkragā, Košragā un Vaidē.
– Vēl gluži nesen pāršķirstīju Arvja grāmatu par Bolderāju kā Rīgas galveno nomali. Jāatzīst, ka tā ir ļoti interesanta un aizraujoša lasāmviela.
– Arvja vectēvs un tēvs bija jūrnieki, pats viņš bija bolderājietis, ar jūru cieši saaudzis un pie tās izaudzis. Tā ir Arvja dzimtā puse, un par to viņš rakstījis ar lielu mīlestību. Ja grāmata par Rīgas ostu vairāk bija izpētes materiāls, tad grāmatai par Bolderāju un Daugavgrīvu līdzi nāk tas, ko tagad dēvē par cilvēka faktoru.
Par bērnības laiku un to gadu Daugavgrīvu Arvis stāsta arī aprakstā “Trīs atbrīvošanas”, kas palicis nepublicēts. Tie ir nelieli atmiņu zibšņi par pieredzēto un novēroto, bet caur viņa skeptiski ironisko šodienas pasaules skatījumu. Ir saglabājušās viņa daudzu gadu garumā rakstītās dienasgrāmatas. Viņš mēģināja rakstīt arī stāstus par jūras tēmu. Žurnālā “Liesma” astoņdesmito gadu beigās dažus no tiem publicēja (“Jaunais gads Baijablankā” u.c.) Tolaik Arvis pat tika “Liesmas” jauno autoru laureāta godā un balvā saņēma cukurtrauku ar uzgleznotu bezdelīgu! Pats gan ar savu literāro veikumu nebija īsti apmierināts, viņš bija ļoti paškritisks.
– Arvis bija pazīstams ar tādiem jūras dzīves vērotājiem un atainotājiem kā Olafs Gūtmanis un Egons Līvs…
M.F.: Ar Gūtmani mazāk, bet ar Egonu Līvu viņi bija domubiedri. Iepazinās kādā literārā vakarā A. Upīša muzejā Rīgā, kurā Līvs uzstājās ar priekšlasījumu. Arvis tobrīd ļoti meklēja kādu domubiedru ar līdzīgām interesēm, un pēc pasākuma oficiālās daļas viņi ātri atrada kopīgu valodu un abiem interesējošas sarunu tēmas. Vēlāk viņi daudz sadarbojās, meklējot vecos jūrniekus un pierakstot viņu atmiņu stāstījumus, arī apzinot un sakārtojot bijušo jūrnieku atdusas vietas. Arvis mājās veidoja īpašu kartotēku ar informāciju par jūras lietām, vēlāk tā lieti noderēja, strādājot pie Latvijas jūrniecības vēstures enciklopēdijas. Enciklopēdija iznāca 1998. gadā kā daudzu autoru liels un nozīmīgs kopdarbs.
– Un kā ar Jūrniecības vēstures kopu un Gadagrāmatu?
– Kādus gadus Arvis strādāja Latvijas Kultūras fondā, kuru vadīja Imants Ziedonis. Tā bija Arvja ideja – radīt tā paspārnē Jūrniecības vēstures kopu, kas varētu vienot cilvēkus ar līdzīgu interesi par jūras lietām, kopas ietvaros varētu nodarboties ar vēstures un to cilvēku likteņu izpēti, kuru mūžs bijis saistīts ar jūru. Šīs idejas dedzīgs atbalstītājs un līdzautors bija Egons Līvs. Vēl varēja sastapt kādus vecos jūrniekus, izzināt viņu likteņus un dzīves gājumu, tā bija vēl dzīva mūsu neizpētītā vēsture. Arvis bija ļoti satraucies pirms kopas dibināšanas pasākuma. Vai kāds maz atnāks? Vai kādu tas interesēs?
Uz Jūrniecības vēstures kopas dibināšanas sapulci 1988. gada 4. novembrī atnāca vairāk nekā 200 cilvēku – “tie, kam tuva latviešu jūrniecības slavenā pagātne, sāpīga tagadne un svarīga nākotne”, lasām Arvja dienasgrāmatā. Gaisā jau vēdīja lielo pārmaiņu vēji. Kopā ar Egonu Līvu tika lolota arī ideja par Jūrniecības gadagrāmatas izdošanas atjaunošanu (tā sekmīgi turpina iznākt katru gadu līdz pat šim brīdim) un par nepieciešamību uzrakstīt jūras lietu vēstures enciklopēdiju.
Bija arī kāda drastiska epizode Valdemāra ielas sakarā. Valdība jau bija oficiāli pieņēmusi lēmumu par Rīgas ielu agrāko nosaukumu atjaunošanu, taču realitātē nekas nenotika, viss stāvēja, kā stāvējis. Runas bija, darbu nebija. Kultūras fonds pasūtīja uzlīmes ielu plāksnīšu izmērā un atbilstošajā krāsā, Arvis saorganizēja četrpadsmit Jūras akadēmijas kadetus, un tie vienā naktī Gorkija ielu pārvērta atkal Krišjāņa Valdemāra ielā! Pēc tam palēnām Rīgas ielu nosaukumus sāka nomainīt oficiāli.
Fragmenti no Arvja dienasgrāmatas
Sarunas turpinājumā man ļauts ieskatīties Arvja rakstīto dienasgrāmatu rindās. Tur jaušami perestroikas vēji, TV raidījuma “Labvakar” tā brīža lielā popularitāte, kontaktēšanās ar dažādiem ļaužiem jūrniecības vēstures sakarā, ir arī pārdomu rindas par svarīgiem tolaik notiekošiem politekonomiskiem procesiem. Netrūkst arī piezīmju par ģimeniskām rūpēm un visai ikdienišķiem, bet Arvim tobrīd svarīgiem dzīves mirkļiem un notikumiem. Ar Maijas atļauju nocitēšu šeit trīs nelielas epizodes no dienasgrāmatas, daļēji saglabājot Arvja oriģinālo rakstības un izteiksmes stilu. Pārceļamies uz mirkli nu jau tālajā 1988. gadā, 20 gadu senā pagātnē!
29.jūlijs, piektdiena
Naktī, liekas ap 2.00, mani pamodināja ļoti spēcīgs vējš. No rīta brāza pamatīgi…
Vello, Varis, Krūmiņš & Co centās atvest dēļus no kolhoza zāģētavas līdz upmalai. Neizdevās.
Radio un TV ziņoja, ka Latv. kausa izcīņā, nākot no Pērnavas uz Rīgu, starp Garciemu un Daug. grīvu krastā izsviestas 5 jahtas, kas nav paspējušas ienākt Daugavā. Viena pazudusi. 1 noslīcis, 4 pazuduši.
“Spaniel” kas tajā brīdī bijis ceļā uz Poliju, iztaisījis overķīli (!!!) un atgriezies Rīgā.
7.aug., svētdiena
Mēģināju strādāt pie latv. kuģupuikas piedzīvojumiem – gribēju viņu iedzīt ar “Selgu” Amazonē, bet nekas nesanāca. Pārāk didaktiski un vienmuļi, trūkst sižeta sarežģījumu.
Kam bradā manu rudzu lauku,
Un saki, ka tas mūsu ir!
(No lapiņas, ko atradu grāmatā. Pats esmu pierakstījis.)
18.augusts
Papildinājums H. L. biogrāfijai, kuru diemžēl nezināju, rakstu gatavojot. Kad vecais kungs 39 beigās, Francijai jau karojot ar Vāciju, pa trasi Fr. – Anglija – Norvēģ. – Zviedrija – Somija – Igaunija atgriezās Latvijā, franču militārais atašejs Zviedrijā viņam piedāvāja komandiera posteni uz Franc. zemūdenes. Piedāvājums jau bijis saskaņots ar Parīzi.
“Ja es būtu šo piedāvājumu pieņēmis, tad es būtu krievu sabiedrotais cīņā pret Vāciju… Bet es domāju, ka varu noderēt savai Latvijai…”
Pēcvārds
Liela un traģiska vētra, kas skāra mūsu burātāju likteņus, acumirklis par līdz galam neuzrakstītu stāstu, kurš palicis uzmetuma līmenī, un nezināma likteņa epizode no slavenā Hugo Legzdiņa dzīves – tādas rindas mums atstājis Arvis Pope savā dienasgrāmatā pirms 20 gadiem.
Viņš atstājis mums ne tikai rakstus un publikācijas par jūrniecības vēstures tēmu. Darbojoties Kultūras fondā un izmantojot dienesta stāvokli Daugavas ūdenskrātuvju ekspluatācijas pārvaldē, 1988. gada pavasarī Arvim izdevās noorganizēt pirmo Nāves salas pieminekļa apkārtnes sakopšanas talku. Tajā aktīvi piedalījās Kultūras fonda Ikšķiles kopa. No Dienasgrāmatas: “Lielā talka Nāves salā… Paldies Dievam par jauko laiku! Un paldies talciniekiem! Kopumā bija ap 100 cilvēku, nekādi ne mazāk par 90. Pieminekļa apkārtne sakopta. Aizaugusī liepu aleja atbrīvota no traucējošiem kokiem. Atjaunotās piemiņas plāksnes svinīgi piestiprinātas agrākajā vietā. Strēlnieku dziesmas un daudz ziedu… Uzskatu visu Nāves salas operāciju par būtisku savas dzīves sasniegumu.”
1990. gadā no Kazahstānas mājup tika pārvestas Jūras spēku komandiera, pirmā latviešu tautības admirāļa Teodora Spādes mirstīgās atliekas un pārapbedītas Rīgas Meža kapos. Tā bija Jūrniecības vēstures kopas iniciatīva, un tika paveikts svētīgs darbs. No Dienasgrāmatas: “Pārapbedīšana notika svētdien, 29. aprīlī, Latvijas lielo cerību pavasara saulei spoži spīdot. To vadīja mācītājs Juris Rubenis, dziedāja vīru koris ”Tēvzeme”, spēlēja pūtēju orķestris “Rīga”. Melni drapēto zārku sedz Latvijas Kara flotes karogs. Šķirstu nesa topošie latviešu kapteiņi un kuģu mehāniķi. Ap 3000 pavadītāju garā procesija uz brīdi apstājās pie prezidenta Jāņa Čakstes atdusas vietas. Pavadīt T. Spādi bija atnākuši arī pāri par simtu bijušo Kazahijas nometņu ieslodzīto. Bet ļoti daudziem šī pārapbedīšana bija simbolisks piemiņas brīdis viņu PSRS stepēs, tuksnešos, taigā un tundrā nobendētajiem tuviniekiem. T. Spādes mirstīgās atliekas ir pirmās, kas pārvestas no valsts, kuru necilvēcīgā vara bija pārvērtusi par veselu tautu iznīcināšanas vietu.”
Mantojums
1990. gadā Arvis Pope uzrakstīja scenāriju Videocentra dokumentālajai filmai ““Helēnas Faulbams” bojāeja”. Gadu iepriekš tika organizēta filmēšanas ekspedīcija ar jahtu “Bravo” uz Skotijas piekrasti, kur 1936. gadā lielā vētrā gāja bojā Latvijas tvaikonis “Helēna Faulbaums” un 16 kuģa jūrnieki. Starp citu, internetā joprojām atrodams neliels raksts, kas par šo filmēšanas ekspedīciju tika publicēts laikrakstā “The Herald” 1989. gadā.
Nozīmīgākais Arvja Popes mantojums, kas atstāts mums visiem, ir grāmatu veidolā. Īsa pasaules bāku vēsture un Latvijas bākas grāmatiņā ar visai poētisku un skaistu nosaukumu “Zvaigznes krastā” (1985). Nākamā ir “Burinieku gadsimts Latvijā” (1989) – par lielisko jūrniecības uzplaukuma laiku mūsu jūras piekrastē, kad tika būvēti daudzi burinieki un uz koka kuģiem brauca dzelzs vīri. Līdzdalība Latvijas jūrniecības vēstures enciklopēdijas (1998) tapšanā. Nākamā grāmata ir aizraujoši interesants stāsts par Rīgas ostas vēsturi – “Rīgas osta deviņos gadsimtos” (2000). Daugavgrīvas cietokšņa un Bolderājas pagasta vēsture ar nosaukumu “Rīgas galvenā nomale” (2005) ir ne tikai interesantu vēsturisku faktu un notikumu pārpilna, tajā jūtams arī pats autors un viņa pasaules redzējums. Lūk, ko Arvis Pope raksta savas grāmatas par Bolderāju ievadā:
“…vēsture ir interesanta! Interesantāka par lielāko daļu romānu, kuru autoriem nav bijis ne laika, ne vēlēšanās noskaidrot, kā īsti toreiz bijis. Bez tam: pagātne turpinās mūsos, vai mēs to gribam, vai negribam. Tā ir mūsu matu krāsa un vietu skaits Saeimā, savrupmāja un plakanā pēda, iedzimtā plikpaurība un valsts robežas, alkoholisms un bailes no zagļiem, trimda un deportācija, latviešu leģions un vectēvs no Smoļnija apsardzes… Pagātne ir izzināma, nākotne – nav.”
Izdevniecības “Zelta grauds” vadītājs Artis Ērglis Arvi Popi nodēvējis par tautvēsturnieku. Un jāteic, ka šo precīzo un cieņpilno apzīmējumu Arvis ar paveikto un ar uzrakstītajām grāmatām ir pamatoti un godam nopelnījis!
Normunds Smaļinskis
Citi stāsti par jūrniecības personībām ir atrodami LJS mājaslapā pie sadaļas “Jūrniecības personības“!