(9. turpinājums)
Vispār jau A. D. bija labs un izdarīgs palīgs, tikai dikti mīlēja iedzert, un ostās pēc iespējas nelaida garām nevienu meiteni, visur viņam bija mīļākās. Ar A. D. vienmēr varēja aiziet kopā pie daiļā dzimuma pamīlēties, ja tikai bija pāris pudeļu līdzi. Tādā veidā varējām izbēgt no riska noķert kādu slimību ar gadījuma iepazīšanos kaut kur uz ielas vai restorānā.
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – darbs traleru flotē”
(8. turpinājums)
Es nospiedu trauksmes signālu un pa translāciju izsaucu uz klāja komandu. Pēc 15 minūtēm vienā no dušas telpām mums bija 22 zosis. Visas zosis pēc saduršanās ar kuģa virsbūvi bija ar dažāda veida ievainojumiem. Mūsu pavārs izrādījās meistars un 40 minūšu laikā puse no zosīm bija apstrādātas, novilkta āda ar visām spalvām. Otru pusi atdevām uz otru kuģi, jo viņu prožektoru gaismā neviena zoss nebija ielidojusi. Nolēmām, ka tā ir Neptūna dāvana mums Jaunajā gadā. 24.00 piecas zosis jau bija izšmorētas un kūpēja uz svētku galda. Iedzeršanai, protams, vajadzēja lietot tējas glāzes ar platiem dibeniem, jo, braucot cauri ledus laukiem, svētku galds diezgan stipri kratījās.
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – šmorētas zosis un suņa gaļa”
(7. turpinājums)
1959. gadā pirms maija svētkiem iznāca kuriozs gadījums kapteinim Poļkam. Viņš savā portfelī bija ielicis trīs lielus zušus un veda mājās no Vecmīlgrāvja uz centru. Autobuss bija pārpildīts, pēkšņi kāda sieviete šausmās iekliegusies: „Glābiet, čūska!». Šoferis autobusu apturējis, atvēris durvis, un uzreiz autobuss bijis tukšs. Kapteinis piecēlies, ieraudzījis, ka pa grīdu lokās viens viņa zutis, taču nav to ņēmis, bet arī steidzīgi izkāpis no autobusa un ar pārpalikušajiem diviem zušiem gājis atpakaļ uz iepriekšējo pieturu. Citādi varēja gadīties, ka viņu iekausta par šādu cilvēku izāzēšanu. Gada beigās kapteinis devās atvaļinājumā, bet mani nozīmēja viņa vietā. Tā es pirmo reizi mūžā kļuvu par kuģa kapteini. Ar pienākumiem tiku galā normāli. Arī priekšniecība bija ar mani apmierināta. Pēc draugu ieteikuma iestājos kompartijā, jo citādi mani brīdināja, ka kapteiņa amatu ieņemt nevarēšu un būšu mūžīgais vecākais stūrmanis.
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – čūska autobusā un paaugstinājums amatā”
(6. turpinājums)
Diviziona komandieris, kuru mēs saucām par Šakāli, mums ar Žeņu paziņoja, ka par disciplīnas pārkāpumiem nedemobilizēs mūs kā normālus virsniekus, bet izdzīs no flotes ar vilka pasi un ka mūs abus pēc tam pat krematorijā uz sadedzināšanu nepieņems, ne tikai kaut kur darbā.
Pēc trijām nedēļām par 4 stundu nokavēšanu uz dienestu mēs abi ar Žeņu atkal dabūjām 10 diennaktis aresta no tā paša Šakāļa.
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – atvaļināšanās no kara flotes”
Šodien, kad rit diskusijas par Jūras akadēmijas pievienošanu RTU vajag “zvanīt visos zvanos”, kur tikai var un rakstīt visur, ieskaitot m.pr.Kariņu un pr.Levitu!
Jo skaidrs ka visi tie “lēmēji” ar dežūr vārdu salikumu “…uzlabot jūrniecības izglītību visos līmeņos…” pilda uzdevumu! Jo nav deklarēti skaidri iemesli-kapēc, kas ir slikti? Samazināt augstskolu skaitu? Kad agrāk gandrīz katrā Latvijas ciematā dibināja augstskolas, tad pie varas bija citi lēmēji! Tagadējie lēmēji nesaprot un viņus pat neinteresē kādas katastrofālas sekas pēc dažiem gadiem draud Latvijas jūrniekiem, Latvijai izkļūstot no IMO baltā saraksta! Praktiski jūrnieki paliks bez darba! Un tad būs par vēlu un tad tas nevienu neinteresēs un tie “lēmēji” jau būs miskastē!
Turpināt lasīt “Kapteiņa Ēvalda Grāmatnieka pārdomas par Jūras akadēmijas pievienošanu RTU”
(5. turpinājums)
1955. g. augustā Korsakovas ostā (Sahalīnā) tika noformēta liela grupa desanta kuģu, kurus vajadzēja nogādāt Maidzuru ostā Japānā un nodot amerikāņiem. Šie kuģi bija saņemti kara laikā, to paredzēja lendlīzes līgums. Tie kuģi, kuri bija ierindā, tika stipri uzspodrināti, tāpat papildināti ar rezerves daļām. Mūsu kuģis tauvā paņēma divus desanta kuģus, tāpat vēl viens glābšanas kuģis. Tā kā šie četri kuģi skaitījās norakstīti, tad visiem dīzeļiem tika nolaista eļļa, tad tos iedarbināja, lai sadegtu visi gultņi. Tāpat lielgabalu un ložmetēju stobrus piebēra ar smiltīm un pielēja ar sērskābi, lai pēc tam amerikāņi nevarētu ar tiem šaut un lai mehānismi vairāk nestrādātu.
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – dienests Tālajos Austrumos turpinās un citi piedzīvojumi”
Jūrniecības izglītība Latvijā ir no Ainažu jūrskolas laikiem. Tāpat arī stāsts par Latvijas Jūras akadēmiju un RTU sākās jau kādu laiku atpakaļ. Tas viss sākās, kad Latvijas Jūras akadēmija pameta Rīgas Tehnisko universitātu un kļuva par neatkarīgu augstākās izglītības iestādi. Kopš tā laika RTU ir vēlējusies dabūt Latvijas Jūras akadēmiju savā paspārnē atpakaļ.
Turpināt lasīt “Jūrniecības izglītība un cīņa par jūrniecības identitātes nezaudēšanu!”
Pa vidu visiem notikumiem Latvijā un pasaulē un nozares aktualitātēm, šajā numurā centrālais stāsts par to kā Latvijas kapteinis Dainis Rokjāns kopā ar kuģa “MTM Amsterdam” apkalpi izglābj 10 Hondurasas zvejniekus. Šo un arī citus nozares jaunumus var lasīt Šeit .
Citus žurnāls Jūrnieks izdevumus var atrast LJS mājaslapā šeit: https://www.ljs.lv/zurnals-jurnieks/
Žurnāls Jūrnieks ir Latvijas Jūras administrācijas izdevums, kas iznāk 6 reizes gadā un vēsta par aktuālo jūrniecībā Latvijā un pasaulē. Žurnālu var lasīt arī Latvijas Jūras administrācijas mājaslapā: https://www.lja.lv/index.php/par-lja/izdevums-jurnieks
(4. turpinājums)
Atbraucis Sovgavnēzijā (kā mēs viņu dēvējām), es redzēju, ka šeit viss ir krietni savādāk nekā pie kara jūrniekiem Baltijas flotē. Virsnieki, matroži un karavīri krogos dzēra katru dienu (brīvajā laikā, protams, vairāk pa vakariem, jo dienas laikā jāstiepj gumija dienesta darīšanās). Visiem krodziņiem (oficiāli tie saucās – restorāni) bija savi nosaukumi kā, piemēram, «Rvanije Parusa», «Mečta Oborvanca», «Tašņilovka», «Kalgan», «Ļaļa Cornaja», «Ubļudok», «Goluboj kaban », «Rigalovka», «Ribnij puzir» u.c. Kas viņus tā bija iesaucis, es nezinu, taču katrs iedzīvotājs tos zināja nekļūdīgi. Pati pilsēta nebija mazāka par Rīgu, taču sastāvēja no ciematiem divu lielu buhtu (kā fjordi Baltijas jūrā) krastos.
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – dienests Tālajos Austrumos”
(3. turpinājums)
Tomēr arī šīs milzīgi garās dienas beidzās un mēs, klusībā pārmetuši krustu, atviegloti devāmies ceļā uz Rīgu. Sakoduši zobus, nolēmām, ka visas bēdas noskalosim, būdami atvaļinājumā dzimtajās mājās un, galvenais, veselu mēnesi brīvībā.
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – kara skola”