(32. turpinājums)
Mani ievietoja palātā kopā ar vācieti, kurš neprata angliski, bet es ļoti slikti runāju vāciski, taču kaut kā jau sapratāmies. Kauns jau bija vācieša priekšā par mūsu slimnīcu, jo ēdināja mūs visus vienreizēji slikti. Nataša katru dienu nesa mums abiem pusdienas. Atkal katru dienu deva dažādas tabletes, taču šoreiz dzēru tikai sustaku, bet visas pārējās metu ārā miskastē. Tādā veidā visu mēnesi nebija nevienas sirdslēkmes. Pēc mēneša mani atkal nosūtīja uz Jaunķemeru sanatoriju. Pēc tās norīkoja uz ārstu komisiju un «piesprieda» 2. grupas invaliditāti uz mūžu. Tā kā nu es biju kļuvis par pensionāru- invalīdu, tad ar strādāšanu jūrā arī bija cauri. Pensiju nozīmēja 120 rbļ. mēnesī. Iedeva izziņu, ka varu strādāt vieglu kancelejas darbu, turklāt tikai dienā, kreisajā rokā nest 3 kg smagumus, bet labajā 8 kg. Nedzert, nepīpēt, ieturēt stingru diētu. Vienīgais labums, ka visos virszemes sabiedriskajos transportos varēju braukt par brīvu. No kompartijas uzreiz izstājos, jo tāpat jau jūrā vairs nelaidīs. Tas jau arī bija vienīgais iemesls, kāpēc biju kompartijā.
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – ierēdņa darbs ministrijā”