Latvijas Jūrniecības savienība

(16. turpinājums)

Otrs zvejas kuģis (SRT «Kavača», uz tā par kapteini bija mans draugs Iļja), kurš bija braucis pret vēju no Klusā okeāna puses, lai paglābtos pie Kamčatkas krastiem, arī bija tik stipri apledojis, ka 3 jūdzes pirms krasta apgāzās un nogrima. Pēc mēneša kuģi atrada, bet ūdenslīdēji mašīntelpā uzgāja tikai 2 cilvēkus. Pārējā apkalpe bija pazudusi. Arī Severokuriļskas ostā tajā naktī bija apledojuši un nogrimuši trīs zvejas kuģi. Tur gan bojā bija gājuši tikai 2 cilvēki.

(15. turpinājums)

Tā kā kravas uz kuģa nebija, lai iegūtu lielāku stabilitāti, piepildījām ar ūdeni visus tukšos degvielas un ūdens tankus. Pie stūres noliku vecāko virsnieku, sardzes matroži stāvēja stūres mājā par novērotājiem, kaut arī redzamības uz priekšu nebija nekādas. Visai komandai pavēlēju uzvilkt glābšanas vestes. Tie vīri, kas nebija sardzē uz komandtiltiņa vai mašīntelpās, negulēja. Praktiski jau gulēt arī nebija iespējams, jo viļņi kuģi svaidīja kā skaidiņu, un cilvēku no kojas (gultas) varēja aizmest pret pretējo sienu.

(14. turpinājums)

Vadājām uz zvejas rajoniem un zivju kombinātiem dažādus aprīkojumus un citas preces, kuras nav jātur saldētājrūmēs. Vienreiz pat akmeņogļu kravu aizvedām uz Komandoru salām. Tur Ņikoļskoje ciema reidā nostāvējām veselu nedēļu, kamēr kravu ar baržām nogādāja krastā. Apskatījām arī komandora Bēringa kapu. Komandoru salās arī ir liels kotiku saudzēšanas un pētniecības centrs. Šeit 5 jūdžu attālumā, apkārt salām, stingri aizliegts signalizēt un mest vai liet aiz borta atkritumus vai citus priekšmetus. 

(13. turpinājums)

1964. gada februārī mūsu kuģim Petropavlovskas kuģu remonta rūpnīcā uz pāris mēnešiem sākās remonts. Dzīvoju ar ģimeni privātā mājiņā pie vecenītes Duņas Kuro, viņas vīrs bijis igaunis, boļševiki to nošāvuši 1930. gadā. Dzīvojām 6 m²istabiņā četratā. Ja naktī vajadzēja iziet priekšistabā spainī pačurāt, tad vajadzēja kāpt pāri saliekamajai gultiņai, kurā gulēja dēls. Iziet ārā uz tualeti nevarēja, jo no februāra vidus un visu martu dikti sniga un plosījās viesuļi.

(12. turpinājums)

Kad no rīta uz kuģa atgriezās mūsu vīri, tad sākās atmiņu stāsti, kuru pietika ilgam laikam. Taču ar šo humāno operāciju kombināts bija glābts un valstij neradās ekonomiskie zaudējumi. Balles vakarā kopā ar kombināta vīriem un jūrniekiem sanācis aptuveni 70 vīru uz 500 sievietēm. Bijis pat grupu sekss, bijuši arī kautiņi starp sievietēm, kuras nav varējušas godīgi sadalīt Ādama dēlus. Visu to ir grūti atstāstīt, jo normāls cilvēks diezin vai ticēs, ka kaut kas tāds dzīvē vispār var notikt. Taču tas viss tomēr tā bija, jo citos kombinātos esmu līdzīgas lietas redzējis pats savām acīm un bijis teltīs un barakās, kur tevi cenšas nopirkt par šņabi vai brāgu, vai vienkārši par apaļām krūtīm un dibenu. 

(11. turpinājums)

Sasaldēto siļķu kravu vedām uz Mago. Mago ostā krāvāmies ārā pusotras dienas, pēc tam uzņēmām zivju konservus Vladivostokai. Atpakaļceļā, Nikolajevskā, paņēmām loci un divpadsmit ločus – pasažierus, kurus vajadzēja pa ceļam nogādāt uz peldošo bāku (loču staciju) starp Lazarevo un Pogobi pašā šaurākajā vietā Tatāru šaurumā. Loči pasažieri sāka «plostot». Avansiņa Vladivostokā ilgam laikam nepietika, tāpēc otrajā dienā četratā aizgājām uz restorānu «Vladivostok », līdzi paņēmuši portfelīti ar apmēram 10 kg ikru.