Latvijas Jūrniecības savienība

(30. turpinājums)

Taču, kad pēc psihoterapeita ieteikuma pārtraucu dzert ārstu parakstītās tabletes, beidzās arī stenokardijas lēkmes. Ja kādreiz sākās sāpes, lietoju tikai nitroglicerīnu. Pēc tam es vairs nebiju sanatorijā gulošais, bet jau staigāju. Pēc sanatorijas mani norīkoja par rezerves kapteini, un tad sākās dažādas komisijas. Protams, es centos atkal dabūt atļauju iet jūrā, taču Rīgas baseina slimnīcas priekšniece Inta Spilve man pēc lielām pūlēm ļāva iet jūrā tikai līdz pusgadam un arī tad katrreiz ar speciālu atļauju. Protams, es nebiju iemācījies dot kukuļus, nezināju arī kam, un pēc šīs slimošanas nebija arī naudiņas.

(29. turpinājums)

Reisa beigās mūs aizsūtīja uz Itāliju, kur Monopoli ostā bija jāiekrauj eļļa mucās Tallinas ostai. Tā kā Monopoli bija jāpienāk svētdien, tad Vidusjūrā apturējām kuģi, nolaidām laivu un visu dienu peldējāmies, lai atnāktu uz ostu pirmdien no rīta. Brīvdienās ostu nodevas ir divreiz lielākas.

Reisa vidū pabijām arī Barselonā (Spānijā), tur, manuprāt, bija visievērojamākā vieta pie Kolumba pieminekļa, iespaidīgs bija brauciens pāri līcim uz centru ar funikulieri. Šeit vienā kafejnīcā mani ar Natašu nez kāpēc noturēja par amerikāņiem un apkalpoja ar sevišķu rūpību.

(28. turpinājums)

Ko var darīt, Nigērijā savi likumi. Lagosa ir 8-10 miljonu pilsēta (neviens nezina, cik īsti iedzīvotāju). Pa galvenajām ielām, blakus debesskrāpjiem tek virszemes kanalizācijas kanāli, pilns ar mušām. Katrs var apstāties jebkurā vietā un izdarīt savas dabiskās vajadzības uz ceļa, ielas, trotuāra vai arī kur citur. Tāpēc arī mūsu bocmanis staigāja, nēsājot līdzi gumijas «šlangu». Ja kāds vietējais pie borta vilka nost bikses, tad bocmanis ar «šlangu» vilka viņam pa muguru. Tas pats notika, ja krāvējs kāpa ārā no kravas rūmes un viņam uz kailas miesas zem drēbēm bija redzamas saldētas zivis. To viņi prata izciest, nesot saldētu zivi zem krekla. Bija arī tāds gadījums, kad es pasaucu ostas policistu un parādīju, ka pie kuģa borta peld puskailas baltās sievietes līķis. Policists mani nomierināja: «Neuztraucies, kaptein, tūlīt sāksies atplūdi un līķis aizpeldēs uz jūru».

(27. turpinājums)

Pirms Ziemassvētkiem mēs pēkšņi saņēmām atteikumu zivju piegādē, jo rietumu valstīs parasti no 20. decembra līdz 4. janvārim neviens nestrādā.

Mūsu bāzē, protams, tika pieņemts lēmums nelaist mūs mājās atpūtā, bet nosūtīt uz Anglijas ostu Falmutu (pašos salas dienvidos).

(26. turpinājums)

Šī paša 1981. gada oktobrī «Pārslu» norīkoja nākošajā reisā uz Zviedrijas ostu Vestervīku un vēlāk uz Vallhamnu. Šajās ostās stāvējām pie moliņa pašā pilsētas centrā, un zivis no zviedru zvejas kuģiem mums pieveda ar automašīnām. Pieņēmām reņģes un lielās brētliņas un tās saldējām. Šeit apakšsardzes bija jārīko retāk, jo lielāko daļu produkcijas saldējām.

(25. turpinājums)

Daudzi tirdzniecības flotes jūrnieki pat aptuveni nesaprot to darbu, ko veic cilvēki zivsaimniecības flotē. Pat daudzi tankkuģi ne vienmēr saprot, kā var padot tauvu uz bāzes kuģa aizmuguri biezā miglā, bez redzamības, ja pie labā borta stāv divi zvejas kuģi un nodod zivis, bet pie kreisā borta transporta kuģis pieņem gatavo produkciju. Taču tas ir nepieciešams un ir jādara, kaut arī bieži vien ar krietnu risku par kuģa un cilvēku drošību.